— Izlūdzos piedošanu, — ciemiņš atvainojās. — Man nebija ne jausmas, ka tur cepas pīrāgi. Ēdiet veseli! — Un atkal aizgāja uz viesistabu.
— Man domāt, būs jāliekas gulēt neēdušam, — bajs sacīja sievai. — Rīt agri no rīta izcep plāceni! Kad iesi govis slaukt, uzliec to uz oglēm, lai cepas. Kamēr izslauksi, plācenis būs gatavs … Es to paņemšu un aiziešu uz stepi, it kā aitas apraudzīt, un tur to mierīgi apēdīšu.
Gaismiņai svīstot, baja sieva piecēlās, iejauca mīklu un, ejot govis slaukt, uzlika plāceni uz oglēm cepties. Kad plācenis bija gatavs, bajs to klusiņām vēl itin karstu pabāza zem bešmeta un skaļi sacīja:
Iešu uz stepi apraudzīt aitas!
Te Azrets atkal kā saukts.
— Atļauj, baj, patencināt tevi par cienastu un uz šķiršanos apskaut! — Azrets sacīja. — Tagadiņ tu man esi mīļāks par nelaiķa tēvu! — To pateicis, džigits ņēmās baju cieši jo cieši spiest sev pie krūtīm.
— Vai, kā mani dedzina! Vai, kaut tu izčibētu! — bajs ievaimanājās aiz sāpēm. Viņam gribot negribot vajadzēja vilkt plāceni no azotes ārā un pusi atdot Azretam.
Te ciemiņš pamanīja bajam pletni un sacīja:
— Man laiks doties ceļā, tikai nezinu, ko iesākt: jādams šurp, pazaudēju pletni.
«Lai ņem, ko vēlas,» bajs sevī nosprieda, «ka tikai ātrāk aizvācas prom,» un atbildēja:
Viesistabā uz naglas karājas vēl viena pletne. Ieej un pasaki saimniecei, ka es tev to atvēlēju.
Azrets iegāja mājā un baja sievai sacīja:
— Saimnieks man atdeva jūsu meitu par sievu. Mēs jau visu norunājām.
Baja sieva izbrīnījās: viņas vīrs nekad savu mūžu nav devis par brīvu ne sauju miltu, bet nu atdod savu vienīgo meitu bez kalima — izpirkšanas maksas!..
Azrets, redzēdams saimnieces izbrīnu, sacīja:
— Ja netici, varam pavaicāt viņam pašam, kamēr nav tālu aizgājis stepē.
Abi iznāca pa vārtiem, un ciemiņš iesaucās:
— Vadzi, baj, viņa man negrib atdot!
Bajs domāja, ka sieva negrib atdot pletni, tāpēc atbildot sauca:
— Atdod to viņam, atdod, lai tik jāj ātrāk prom!
Azrets uzsēdināja baja skaisto meitu zirgam mugurā un aizauļoja uz savu aulu.
Vakarā pārnāca bajs un sievai vaicāja:
— Kur mūsu meita, ka nekur nemana?
Sieva izbrīnījās:
— Tu tak pats man liki: «Atdod to viņam, atdod!» Tā es atdevu mūsu meitu šim džigitam.
Atjautīgais puika
Kādā ciemā — kas zinās pateikt, kad tas noticis, — dzīvoja nabadzīga sieva ar dēlu. Viņiem mājā bija atlicis tikai kāds sieks kviešu graudu. Sieva nolēma tos samalt un sūtīja dēlu uz dzirnavām. Posdama dēlu ceļā, piekodināja:
— Dēliņ, aizstaigā nu uz dzirnavām. Tikai pieraugi, neej tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese[3] — tas ir liels viltnieks un krāpnieks.
— Bet kā es viņu sazīmēšu? — puika vaicāja.
— Šim dzirnavniekam nebūs bārdas. Ja redzēsi, ka dzirnavnieks ir bezbārdis, neej iekšā, bet steidzies tālāk uz nākošajām dzirnavām.
Puika paņēma graudus un devās ceļā. Nonācis pie pirmām dzirnavām, viņš ieraudzīja to priekšā stāvam vīru bez bārdas, tāpēc steidzās paiet garām. Taču bezbārdis puiku apstādināja, vaicādams: — Uz kurieni, puis, iedams?
— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.
— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?
— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.
To pateicis, puika gāja tālāk.
Bezbārdis sadomāja puiku apvest ap stūri. Viņš zināja visus ceļus, tālab pirmais aizsteidzās uz otrām dzirnavām un iznāca puikam pretim. Puika, ieraudzījis bezbārdi, steidzās paiet arī šīm dzirnavām garām. Taču bezbārdis viņu apstādināja, vaicdams:
— Uz kurieni, puis, iedams?
— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.
— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?
— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.
To pateicis, puika gāja tālāk.
Bezbārdis atkal sadomāja puiku pārspēt viltībā. Viņš zināja īsāko ceļu uz trešajām dzirnavām. Aizskrējis turp, iznāca puikam pretim.
Puika, ieraudzījis bezbardi, steidzas paiet dzirnavam garam. Taču bezbārdis viņu atkal apstādināja, vaicādams:
— Uz kurieni, puis, iedams?
— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.
— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?
— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.
— Kur tad tu atradīsi tādas dzirnavas, kur dzirnavnieks būtu bārdainis? Šai apkaimē visi dzirnavnieki ir bez bārdas.
— Tad es iešu atpakaļ uz pirmajām dzirnavām — tās ir vistuvāk mājām.
Un puika aizgāja atpakaļ uz pirmajām dzirnavām. Skatās — tās strādā tukšā. Iebēris dzirnavās kviešu graudus, viņš ātri tos samala un jau gribēja miltus sagrābt maisā. Te viltīgais dzirnavnieks uzbēra uz delnas miltu šķipsnu un uzpilināja virsū ūdeni, it kā gribēdams pārbaudīt, vai labs malums. Samaisījis miltus ar ūdeni, sacīja:
— Par daudz uzlēju ūdens, jāpieber klāt milti.
Viņš piebēra klāt miltus: nu mīkla iznāca par biezu. Dzirnavnieks atkal pielēja ūdeni. Tā viņš jauca miltus ar ūdeni, līdz visi milti bija cauri. Tad puikam sacīja:
— Kālab tev jānes mājās mīkla? Izcepsim maizi tepat.
Dzirnavnieks samīcīja mīklu, izplacināja un sāka cept maizi.
Maize izcepās garda — smaržīga, ar brūnu garoziņu. Puika paņēma karstos maizes plāceņus un sacīja:
— Nu gan māte priecāsies, kad pārnesīšu svaigu maizi!
Taču bezbārdis nostājās durvīm priekšā un, nelaizdams puiku ārā, sacīja:
— Nē, tik viegli tu projām netiksi! Es samalu kviešus, iejaucu mīklu, izkurināju krāsni un izcepu maizi. Tagad noliec maizi, re, šeit, un mēs sacentīsimies neticamu stāstu stāstīšanā. Kurš pastāstīs visneticamāko stāstu, tam piederēs maize.
Puika bija ar mieru.
Pirmais sāka stāstīt viltīgais kese.
— Manas dzirnavas, ja ir vajadzīgais ūdens tecējums, pa nakti samaļ deviņus vezumus kviešu, deviņus vezumus miežu un deviņus vezumus auzu. No maisa graudu iznāk divtik miltu — tie nesaiet pat divi maisos. Vai esi dzirdējis šādu brīnumu?
— Kas tur ko brīnīties! Paklausies, ko es tev pastāstīšu, — sacīja puika. — Pavasarī, kad mūsu kaimiņš aplīdzināja papelei zarus savas mājas priekšā, viens zariņš nokrita uz ceļa. Es šo zariņu pacēlu un iedēstīju mūsmājas pagalmā. Zariņš ieauga un sāka stiepties garumā. Jaunā papele auga, auga un pa vienu vasaru izauga tik gara, ka tās galotne atspriedās debesīs. Es |oti gribēju uzkāpt papeles galotnē, tikai nezināju, kā. Aizgāju uz smēdi un paņēmu naglas. Sadzinu tās stumbrā un pa tām tikpat kā pa trepēm uzkāpu debesīs. Tur apskatījos apkārt un ieraudzīju lielu kviešu lauku. Kvieši slējās cilvēka augumā. Man pie jostas bija piesiets sirpis. Paņēmu sirpi un sāku kviešus pļaut. Negaidot no kviešiem izskrēja lapsa. Es metu tai ar sirpi. Aukliņa, kurā sirpis bija piesiets, aptinās lapsai ap kreiso kāju, bet sirpja kāts iesprūda kājstarpī. Lapsa šaudījās pa lauku, un sirpis pats pļāva. Es knapi paguvu pļāvumu sasiet kūļos. Uz vakara pusi visi kvieši jau bija nopļauti. Nospriedu lapsu palaist vaļā. Līdzko attinu tai no kājas sirpi, tā nabadzīte novēlās zemē beigta: redzams, pļaudama pa garo dienu bija pārlieku nokususi. Man bija žēl lapsas, bet ko lai dara? Sāku dīrāt tai ādu un lapsas vēderā atradu lāča lāpstiņas kaulu. Ar šo lāpstiņu sagrābu pulka graudu un kāpu zemē. Mēs abi ar māti no šiem kviešiem ilgu laiku cepām maizi; pēdējos graudus es šodien atnesu uz tavām dzirnavām samalt. Bet tas vēl nav viss. Uz lāča lāpstiņas kaula bija uzrakstīti vārdi: «Viltniek, nemēģini puiku apvest ap stūri! Maize pieder viņam.» Tagad stāsts ir galā.