Kese neattapa, ko teikt. Puika paņēma maizi un jau devās pa durvīm. Tad viltnieks lūdzošā balsī ierunājās:
— Atvēli kauču kumosiņu nokost — nomēģināt, vai garda. Jebšu pārdod gabaliņu par desmit kapeikām.
Puika lāgā negribēja bezbārdim maizi pārdot, tomēr bija vien jānogriež gabals par desmit kapeikām.
Kad puika pārnāca mājās, māte viņam vaicāja:
— Kas nogrieza gabalu maizes?
Puika atbildēja:
— Es to pārdevu viltīgajam dzirnavniekam par desmit kapeikām.
— Bet kur nauda? — māte prašņāja tālāk.
— Es pārdevu uz parāda, — puika atbildēja.
— Tūliņās ej atpakaļ un pieprasi no viņa naudu! — māte sacīja. Viņai bija skaidrs, ka pēcāk viltīgais kese naudu neatdos.
Puikam gribot negribot vajadzēja iet atpakaļ uz dzirnavām.
Kad puika atvēra vārtiņus un iegāja pagalmā, dzirnavnieka sieva lasīja skaidas aizkuram — gatavojās kurināt krāsni.
— Kur kese? — puika vaicāja.
— Guļ uz nāves cisām, — sieva atbildēja.
— Ieiešu viņu apraudzīt.
Puika iegāja mājā un redz: viltīgais kese guļ, aizvēris acis, it kā no tiesas gatavotos uz miršanu. Puikam iežēlojās sirds, un viņš pavisam aizmirsa, ka šeit darīšana ar blēdi un krāpnieku. Blēža sieva sāka puiku lūgties:
— Aizej, lūdzams, pēc efendi[4]!
Te puika atminējās, ka atnācis pēc parāda, tāpēc sacīja:
— Kese vēl nav atdevis man parādu. Ar ko tad jūs maksāsit efendi? Ja efendi nesamaksāsit, aizgājēja grēku nasta taps vēl smagāka. Lai tad labāk viņš nomirst bez efendi.
— Kas tiesa, tas tiesa, — dzirnavnieka sieva piekrita.
Pēkšņi kese atvēra acis un sacīja:
— Jūtu, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt: ietiniet mani melnajā tūbas gabalā un apbediet pamestā cietokšņa kapenēs.
To pateicis, kese apklusa, it kā no tiesas būtu izlaidis garu.
Viltnieka sieva ar puiku ietina bezbārdi melnajā tūbas gabalā, iejūdza ratelos ēzeli, pārklāja līķi ar salmiem un veda uz cietoksni.
Bija rudens, un ļaudis veda mājās no tīrumiem salmus. Viņi domāja, ka arī puika ar viltnieka sievu šķūtē salmus.
Abi aizbrauca līdz cietoksnim. Nolika viltnieku pamestajās kapenēs. Keses sieva tūliņ devās mājās, bet puika palika pie aizgājēja.
Kad sāka mesties krēsla, kese pacēla galvu un apskatījās. Puika tūlīt viņam sacīja:
— Atdod parādu!
— Vai tad vēl neesi aizgājis? — viltīgais kese izbrīnījās un atkal aizvēra acis. Tā viņš ar aizvērtām acīm nogulēja līdz vēlam vakaram.
Naktī kese atkal atvēra acis, bet puika tūlīt sacīja:
— Atdod parādu!
Kese no jauna aizvēra acis, it kā neko nebūtu dzirdējis.
Pienāca pusnakts. Negaidot cietoksnī atskanēja soļi: ieradās trīs laupītāji — sadalīt salaupīto mantu. Viņi sāka dalīt trīs līdzīgās daļās, tikai nezināja, kuram atdot zelta zobenu. Tādēļ laupītāju starpā izcēlās strīds.
Te viens sacīja:
— Ja es ar vienu cirtienu pārcirtīšu šo mironi, zobens piederēs man! — Un, paķēris zobenu, jau atvēzējās.
Izdzirdis šādus vārdus, kese uzlēca augšā kā dzelts. Laupītāji nobijās, atstāja visu mantu un aizbēga.
Kad puika un blēdīgais kese palika divatā, puika atkal viņam pieprasīja desmit kapeikas.
— Ko tu uzplijies ar savām desmit kapeikām, kad mums rokās iekritusi šitik liela bagātība? — sacīja kese un sāka dalīt laupītāju pamesto mantu divi daļās.
— Es negribu svešas mantas, atdod man desmit kapeikas! — puika atkal uzstāja.
Taču kese izlikās viņu nedzirdam.
Pa to starpu laupītāji jau bija noslēpušies aiz cietokšņa. Viens no viņiem ierunājās:
— Vajadzētu izdibināt, kas noticis ar to mironi…
— Iešu palūkoties, — atsaucās otrs.
Viņš piezagās pie vecajām kapenēm un ieklausījās: tieši tobrīd puika atkal pieprasīja desmit kapeikas. Vārdus par atsacīšanos no svešas mantas zaglis nebija saklausījis. Kese kapeiku vietā puikam piedāvāja cepuri, ko steigā bija aizmirsis viens no laupītājiem. Zaglis nobijās. Viņš atskrēja pie saviem biedriem un sacīja:
— Es, brālīši, izdibināju, ka šis mironis visu mantu sadalīja citu miroņu starpā. Bet viņu tur ir tik daudz, ka visiem nepietika mantas pat par desmit kapeikām! Tad nu vienam desmit kapeiku vietā atdeva manu cepuri.
— Jālaižas ātrāk prom, — sacīja laupītāju vecākais, un viņi visi ņēma kājas pār pleciem.
Kese, redzēdams mūkam ļaudis no cietokšņa, arī izbijās un, pametis visu, aizbēga uz savām dzirnavām.
Puika pievāca laupītāju atstāto mantu un devās uz mājām. Mājās viņš sapulcināja aula ļaudis un sacīja:
— Kurš šai mantu kaudzē atrod savējo, lai paņem. Mēs šo bagātību atņēmām laupītājiem.
Tā atjautīgais puika nolaupītās mantas atdeva atpakaļ ļaudīm.
Fatima
Mazā Fatima agri palika bez mātes. Necik ilgi, un tēvs pārveda mājās jaunu sievu — atraitni, kurai bija sava meita. Tagad mazajai Fatimai klājās vēl grūtāk. Pamāte īsto meitu tērpa dārgās drānās un deva tai labākos kumosus, bet pameitai lika strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Arī ēst deva ēdienu paliekas un ģērba vecos kankaros.
Fatima viena pati darīja visus mājas darbus: pamāte, uzcēlusi pameitu mazā gaismiņā, vispirms sūtīja uz upi pēc ūdens, tad lika iekurt pavardā uguni, izslaucīt pagalmu un izslaukt govi. Kad Fatima apdarīja mājas darbus, pamāte viņu sūtīja ganos. Lai pameita ganīdama neslinkotu, deva tai līdzi vērpjamo.
Viendien Fatima ganīja pļavā govi un vērpa vilnu. Saulīte jauki sildīja, un vārpstiņa priecīgi dūca. Pēkšņi sacēlās vējš, satvēra dzijas kamolu un ritināja to uz kalnu pusi. Ko Fatimai iesākt? Vējš nes kamolu, bet Fatima skrien kamolam pakaļ. Tā viņi nonāca pie milzīgas alas, kurā dzīvoja labsirdīga, neredzēti liela sieva — milzene. Ieraudzījusi Fatimu, vecā milzene sacīja:
— Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!
Fatima ātri salasīja visus sudraba gabalus un atdeva milzenei.
— Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās.
Fatima atsēja jostu. Redzēdama, ka meitene nekā nav piesavinājusies — pat ne mazākā sudraba gabala, milzene sacīja:
— tagadiņ es likšos gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt balts ūdens, pamodini.
To teikusi, milzene aizmiga ciešā miegā; drīz vien alā sāka tecēt tik balts ūdens kā piens.
Fatima pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju baltajā ūdenī un pieveda pie spoguļa. Fatima paskatījās tajā: viens vaigs viņai vizēja kā spoža saulīte, otrs — kā gaišs mēnestiņš, bet mugurā mirdzēja dārgas brokāta drēbes.
— Paldies tev, labo sieviņ, — Fatima patencināja milzeni un aizsteidzās uz pļavu pie savas govs.
Kad saule aizgrima aiz kalniem, Fatima dzina govi uz mājām un ceļā satika aula ļaudis. Ne jau katrs viņā sazīmēja nabaga pameitu.
Bet ļaunā pamāte, ieraudzījusi Fatimu tik daiļu, aiz skaudības bezmaz pārsprāga pušu un nolēma visu smalki izdibināt, kā pameita tikusi pie Šāda skaistuma.