Выбрать главу

— Mīļo meitiņ, pastāsti — kur tu ņēmi dārgas drēbes un kā tiki par tik diženu skaistuli, ka tevi vairs ne pazīt nevar?

Fatima izstāstīja pamātei visu, kā bijis: kā vējš aizripinājis vilnas kamolu, kā viņa nonākusi pie alas un tur satikusi milzeni, kā salasījusi sudrabu un kā labā milzene viņu par to atalgojusi.

Pamātei sagribējās, lai arī pašas meita kļūtu tikpat skaista kā Fatima, tālab nākošās dienas rītā viņa sūtīja ganos savu meitu.

Īstā meita aizdzina govi tai pašā pļavā, kur bija ganījusi Fatima, un sāka vērpt vilnu, kā māte piesacīja. Te sacēlās vējš un aizripināja vilnas kamolu. īstā meita sāka skriet kamolam pakaļ, bet vējš to ripināja aizvien tālāk un tālāk. Viņa skrēja, skrēja, līdz kamols ieripoja alā, kur dzīvoja vecā milzene. Ieraudzījusi meiteni, milzene sacīja:

— Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!

Īstā meita tos salasīja, bet visus neatdeva milzenei: lielākos noslēpa.

— Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās, — milzene sacīja.

Īstā meita atsēja jostu, izgrieza kabatas uz otru pusi, un no tām izbira lieli sudraba gabali.

Par to milzene sadomāja meiteni pārmācīt un sacīja:

— tagadiņ es likšos gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt melns ūdens, pamodini.

Līdzko milzene aizmiga, alā sāka tecēt melns ūdens, īstā meita pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju melnajā ūdenī un pieveda pie spoguļa, īstā meita paskatījās tajā un izbijusies iekliedzās: viens vaigs viņai bija suņa, otrs — pērtiķa. Raudādama viņa izskrēja no alas, paķēra žagaru un ņēmās slānīt govi.

Kad saule aizgrima aiz kalniem un metās krēsla, īstā meita dzina govi uz mājām. Lai gan ārā bija mijkrēslis, ļaudis tik un tā. viņu ieraugot, izbijās un pakāpās malā.

Pārdzinusi govi mājās, īstā meita skrēja pie mātes. Tiklīdz māte ieraudzīja meitu, tūdaļ saprata, ka milzene to pārmācījusi, un iesāka gauži raudāt un vaimanāt. Tad lielās dusmās bruka Fatimai virsū un sāka pameitu kult un lādēt.

Fatimas tēvs, redzēdams pamātes un viņas meitas netaisno un ļauno sirdi, ilgāk vairs neizturēja un abas padzina.

Kopš tā laika Fatima ar tēvu dzīvoja divatā, vadot rāmas un laimīgas mūža dienas.

Kā nabags vistu dalīja

Vecos laikos dzīvoja kāds bagātnieks. Viņš bija tik bagāts, ka mājā tam nekā netrūka.

Turpat netālu no bagātnieka dzīvoja nabadzīgs zemnieks. Visa viņa bagātība — viena vienīga vistiņa.

Jāteic, ka bagātnieks bija arī neredzēti alkatīgs: ko tikai acs ieraudzīja, to gribēja iegūt sev. Taču viņam piemita viena laba īpašība: viņš prata novērtēt asprātīgus un apķērīgus ļaudis.

Viendien bagātnieks satika savu nabadzīgo kaimiņu un tam sacīja:

— Vadzi, kaimiņ, — kāds tev labums no vienas vistas? Atdod to man, un es tev par to iedošu graudus.

Zemniekam tobrīd nebija mājās ne putraimiņa.

Viņš nokāva vistu, noplūca un aiznesa bagātniekam.

— Labi, ka tu atnesi vistu. Līdzko novākšu jauno ražu, tūliņ atdošu graudus, kas tev pienākas, — bagātnieks apsolīja.

Ko nabagam atlika darīt? Viņš tam piekrita.

Tad bagātnieks sacīja:

— Pasēdi brīsniņu, kamēr vista izvārās. Tu ilgus gadus biji tās saimnieks — tev pienākas tas gods viņu sadalīt. Ja gudri sadalīsi ga|u manu mājinieku starpā, arī tev pašam kas atlēks.

Vista izvārījās.

— Ķeries pie darba, — bagātnieks skubināja nabago.

Nabadzīgais kaimiņš paņēma vistu, brīdi padomāja un sacīja:

— Tu, saimniek, visiem esi galva, tālab tev piekrītas vistas galva. Tava sieva nekur neiet ārpus mājas un augas dienas rosās pa saimniecību — viņai būs vistas astes gals. Tavai meitai — abi spārniņi, jo viņa drīz vien atstās vecāku paspārni un aizlidos uz vira māju. Vēl nav dabūjis savu tiesu tavs dēls un es. Dēls priekšdienās būs tavs mantinieks. Ja tev tika galva, tad no galvas uz leju stiepjas kakls — tas pienākas viņam. Bet tas, kas atlicis pāri, paliek man, — sacīja nabags, beigdams sadalīt vistu.

Bagātnieks ar šādu nabadzīgā kaimiņa dalījumu bija mierā. Viņš lika kaimiņu apveltīt ar dāvanām un pavadīt mājās.

Nabadzīgais zemnieks iet uz mājām, nesdams vistu un dāvanas. Pretim nāk viņa kaimiņš.

— No kurienes iedams? — šis vaicā.

— No bagātā kaimiņa. Aiznesu viņam vistu, un viņš lika to sadalīt. Bagātniekam patika mans dalījums. Man pašam tika turpat visa vista, piedevām vēl šādas tādas dāvanas.

Šis kaimiņš bija skaudīgs cilvēks. Viņam kremta, ka bagātnieks tik devīgi apveltījis nabadzīgo zemnieku.

Otrā dienā kaimiņš saka savai sievai:

— Noķer piecas treknas vistas. Aiznesīšu tās bagātajam kaimiņam un pretī dabūšu piecreiz vairāk dāvanu, nekā dabūja nabagais.

Viņš sabāza vistas ādas maisā un atnāca pie bagātnieka.

— Labdien, cienītais! — viņš sveicināja.

— Labdien! Kāda vajadzība tevi piespieda ierasties manā namā?

— Gribu uzdāvināt tev piecas treknum treknas vistas.

— Labi… Ja pats tās atnesi, tad pats arī sadali tā, lai visi būtu apmierināti.

— Bet kā lai piecas vistas sadalu četru starpā? Labāk izdari to pats, cienītais.

— Ja tu neproti sadalīt, tad aizej pēc mana nabadzīgā kaimiņa. Viņš sadalīs.

Nabagais nelika uz sevi gaidīt. Ieradies viņš ņēma vistas no maisa un dalīja, runādams:

— Tavā ģimenē, cienītais, ir četri cilvēki, tu, tava sieva, meita un dēls. Bet es esmu viens pats visā pasaulē. Tālab vistas jāsadala pēc taisnības. Ja tev iedošu vienu vistu, jūs kopā būsit pieci; ja sev paturēšu četras, arī mēs kopā būsim pieci.

Bagātnieks saprata, ka nabagais viņu pārspējis, tomēr viņam patika asprātīgais dalījums. Viņš lika nabadzīgo kaimiņu bagātīgi apdāvināt. Bet skaudīgais kaimiņš bija spiests doties mājās tukšām rokām.

Ileuka

Senos laikos kādā kalnu aulā dzīvoja brālītis un māsiņa. Kad abi bija vēl maziņi, viņiem nomira māte. Tēvs pārveda mājās jaunu sievu. Pamāte bija ķildīga un nesaticīga sieviete. Viņa pabērnus mērdināja badā un spieda strādāt no rīta līdz vakaram. Viendien viņa sacīja vīram:

— Es negribu dzīvot kopā ar taviem bērniem! Aizved viņus prom, jebšu es pati izdomāšu, kā no viņiem tikt vaļā.

Brālītis un māsiņa noklausījās šo sarunu un paši nolēma atstāt mājas.

Māsiņa bija vecāka un gudrāka. Viņu sauca par Ileuku. Viņa sacīja brālītim:

— Darīsim tā. Rīt no rīta piecelsimies mazā gaismiņā. Tu paņemsi manu lādīti un klusiņām izzagsies ārā, bet es skriešu tev pakaļ, it kā gribētu tevi panākt.

Viņi tā arī izdarīja. Neviena nemanīti, aizskrēja no mājām un devās prom, kur acis rāda.

Abi gāja, gāja, līdz nonāca pie upes. Mazajam brālītim sagribējās dzert, un viņš māsai sacīja:

— Ileuka, drusciņ pagaidi! Es padzeršos no upes ūdeni.

Ileuka pamanīja, ka nupat pāri upei bridis govju bars, tāpēc brālītim sacīja:

— No šīs upes tu nedrīksti dzert. Ja padzersies, pārvērtīsies par teliņu. Ko tad es iesākšu? Mazdrusciņ pacieties.

Abi pārcēlās pāri upei un devās tālāk. Drīz viņi nonāca pie citas upes.

Brālītis atkal ierunājās:

— Ileuka, pagaidi! Es padzeršos no upes ūdeni.

— No šīs upes tu nedrīksti dzert — tai nesen pāri bridis zirgu bars. Ja padzersies, pārvērtīsies par kumeliņu. Ko tad es iesākšu? Mazdrusciņ pacieties.