Brālītis paklausīja māsiņu un nedzēra. Abi devās tālāk.
Viņi gāja, gāja, līdz pēdīgi nonāca pie neliela strautiņa.
— Ileuka, pagaidi! Man briesmīgi gribas dzert. Padzeršos no strautiņa ūdeni.
— No šī strautiņa tu nedrīksthdzert — tam nesen pāri bridis aitu bars, — atbildēja Ileuka. — Ja padzersies, pārvērtīsies par jēriņu. Ko tad es iesākšu? Pacieties vēl mazdrusciņ. Drīz būs upe, no kuras tu drīkstēsi dzert.
Brālīti mocīja slāpes. Viņš izlikās, ka paklausa māsai, tāpēc sacīja:
— Ileuka, tu ej vien pamazītēm tālāk, es tevi panākšu.
Māsa, neko ļaunu nedomādama, devās uz priekšu. Bet brālītis apgūlās uz vēdera un sāka dzert. Viņš nepaguva iedzert ne pāris malku, kad pārvērtās par jēriņu. Taču prāts viņam palika agrākais.
Jēriņš ieblējās un sāka tecēt māsiņai pakaļ.
Ileuka atskatījās un saprata, ka brālītis padzēries strauta ūdeni un pārvērties par jēriņu.
Viņa paņēma jēriņu rokās, piespieda pie krūtīm, apsēdās un gauži ieraudājās. Ileuka ilgi raudāja, tad piecēlās un veda jēriņu tālāk.
Pievakarē viņa nonāca lielā pļavā. Pļavas vidū auga vientuļa ābele.
Kad iestājās vakars, māsa paņēma jēriņu rokās, uzkāpa ābelē un tur nosēdēja visu nakti.
No rīta Ileuka izdzirda cilvēku balsis. Paskatījās un ieraudzīja: zem ābeles apmeties karaspēks. Karotāji, redzams, noguruši — tiklīdz atlaidās zemē, tā aizmiga. Tad aizmiga arī sargi.
To redzot, Ileuka nokāpa no ābeles, paņēma no pārtikas vezuma gaļu un pagatavoja karotājiem brokastis. Drusciņ azaida paņēma ari sev un jēriņam, tad atkal uzkāpa ābelē.
Drīz vien pamodās karotāji. Skatās — viņus jau gaida gatavas brokastis. Pabrīnījās, bet, tā kā bija ļoti izsalkuši, bez liekas kavēšanās ķērās ēst, līdz notiesāja visu līdz pēdējam.
Otrā un trešā dienā Ileuka atkal pagatavoja karotājiem brokastis un tāpat nepamanīta uzkāpa ābelē.
Viendien viņa ieraudzīja ābeles zarā lielu, nogatavojušos ābolu, noplūca to un apēda. Kad aizgāja uz strautu pēc ūdens, aplūkoja sevi ūdenī un dižen izbrīnījās: viņa jau bija izaugusi par lielu un skaistu meiteni. Ileukai i prātā neienāca, ka par skaistuli kļuvusi apēstā ābola dēļ.
Meitene atgriezās pie ābeles, pagatavoja karotājiem brokastis, salāpīja viņu drēbes un atkal uzkāpa ābelē.
Karotāji jo dienas, jo vairāk brīnījās:
Vajadzētu izdibināt, kas gatavo ēdienu un lāpa drēbes. Aprunājušies savā starpā, viņi uzdeva trim karotājiem izlikties guļam, bet tai pašā laikā acīgi vērot, kas notiks, lai atklātu noslēpumu.
Ileuka par karotāju norunu nekā nezināja. Kad karotāji vēl gulēja, viņa, kā parasts, nokāpa no ābeles. Te viņu saķēra trīs vīri un aizveda pie karaspēka vadoņa, kas bija hāns.
Hānam iepatikās Ileuka no pirmā acu uzmetiena.
— Kļūsti mana sieva, skaistulīt! — viņš sacīja.
Ileuka atbildēja, ka labprāt kļūtu viņa sieva, ja viņš izpildītu vienu viņas noteikumu.
— Es izpildīšu jebkuru tavu noteikumu, — hāns atbildēja.
— Man ir mazs jēriņš, — Ileuka tad sacīja. — Apsoli, ka atstāsi šo jēriņu kopā ar mani, iekāms es būšu dzīva.
— Viss būs tā, kā tu vēlies, — hāns nosolījās.
Pēc dažām dienām hāns ar savu karaspēku ieradās cietoksnī. Tur sarīkoja kāzas, un Ileuka kļuva par hāna sievu. Viņa caurām dienām pastaigājās pils dārza, bet vienreiz aizgāja līdz upei. Upmalā viņa satika kādu sievieti. Ileuka nezināja, ka tā ir ragana, kas spēj pārvērsties, par ko tikai vēlas. Ileuka nezināja ari to, ka šī sieviete ļoti kāro kļūt par hāna sievu, lai iegūtu visu viņa bagātību.
Sieviete piegāja pie Ileukas un sacīja:
— Hāna sievai katrā ziņā ir jāizpeldas šai upē. Kurš iegremdējas upes ūdenī kaut vai vienu reizi, tam piepildās visas viņa vēlēšanās.
Ileuka noticēja sievietes vārdiem un nolēma izpeldēties. Tikko viņa novilka drēbes, ragana, piegājusi meitenei no aizmugures, iegrūda to ūdenī. Ileuka nepaguva ne iekliegties, kad jau nogrima upes dibenā.
Ragana skatās — tuvumā neviena nav, tikai krastmalā rāmi plūc zāli jēriņš.
Viņa pārģērbās Ileukas drēbēs, pieņēma viņas izskatu un devās uz pili. Nedz hāns, nedz pils ļaudis nenoģida, kas bija atgadījies ar Ileuku. Hāns vienīgi nespēja saprast, kālab tik žēli blēj jēriņš un kālab viņa sieva negaidot saka:
— Liec kalpiem nokaut jēriņu!
Hāns pabrīnījās par šādiem sievas vārdiem, tomēr pavēlēja kalpiem jēriņu nokaut.
Kalpi jau sāka trīt dūčus un meklēt rokā jēriņu, taču nekur nevarēja atrast.
Tad hāna vecākais kalps pats devās meklēt jēriņu un to atrada upmalā.
Jēriņš stāvēja tai pašā vietā, kur bija noslīkusi viņa māsa, un, nemitīgi raudādams, blēja:
— Manu mīļo māsiņ Ileuka! Ļaunā ragana pieprasa, lai mani nokauj. Hāna kalpi jau uztrinuši dūčus un grasās tavu brāli nokaut. Kas man, nabadziņam, palīdzēs?
Hāna vecākais kalps saprata dzīvnieku valodu. Viņš atgriezās pilī un hānam izstāstīja, ko jēriņš upmalā runājis.
Hāns lika kalpiem raganu noķert un sodīt, bet Ileukas līķi sameklēt. Kalpi to atrada upes dibenā, aiznesa uz kapiem un apbedīja.
Otrā dienā hāns atnāca uz kapsētu un ieraudzīja, ka uz Ileukas kapa izaudzis skaists koks.
Hāns izbrīnījās par dīvaino koku un pavēlēja to kalpiem izrakt un iedēstīt pils dārzā. Kalpi tā arī izdarīja.
Necik ilgi, pie hāna ieradās kāda nabadzīga sieviņa un palūdza:
— Atvēli, hān, man no šā koka nolauzt mazu zariņu.
Hānam bija žēl zariņa, tālab viņš sacīja:
— Kad koku raku no zemes ārā, tur palika saknītes. Aizej uz kapsētu un tās pameklē. Ja atradīsi, tev izaugs tāds pats koks.
Šī sieviņa bija Ileukas mātes draudzene.
Sieviņa aizgāja uz kapsētu, ilgi rakņājās zemē, līdz pēdīgi atrada mazu saknīti.
Viņa pārnesa saknīti mājās, nolika pieliekamajā kambarī un pārklāja ar maisu.
Otrā dienā sieviņa gribēja saknīti iedēstīt, bet, atvērusi kambari, tur ieraudzīja guļam skaistu meiteni, kurā viņa sazīmēja Ileuku.
Drīz vien visi uzzināja, ka Ileuka atdzīvojusies.
Reiz hāns sarīkoja lielus svētkus, kur sapulcējās daudz ļaužu. Uz svētkiem bija ielūgta arī Ileuka.
Ļaudis ilgi līksmojās, dancoja un dziedāja. Kad muzikanti aizgāja atpūsties, džigiti un meitenes sāka pēc kārtas stāstīt interesantākos piedzīvojumus, kas atgadījušies viņu mūžā.
Pienāca kārta arī Ileukai. Viņa izstāstīja visu, kas ar viņu bija noticis, un beidza stāstu šādiem vārdiem:
— Ja viss, ko stāstīju, ir tīra patiesība, lai jēriņš, kas stāv līdzās hāna tronim, pārvēršas par cilvēku un pienāk man klāt!
Un notika brīnums: ļaužu acu priekšā jēriņš pārvērtās par slaidu, staltu jaunekli. Viņš piegāja pie Ileukas un sacīja:
— Mana mīļā māsiņ Ileuka! Cik ilgi mēs abi neesam redzējušies!
Kopš tā laika slava par brāļa un māsas lielo mīlestību aplidoja visu apkārtni. Tagad viņi varēja dzīvot pārticībā un laimē. Bet tā labā sieviņa — mātes draudzene — kļuva par viņu audžumāti.
Kokaičiks
Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja nabadzīgs vecītis. Viņa vienīgais prieks bija dēls, vārdā Kokaičiks. Vienreiz vecais vīrs savārga un juta, ka pienācis laiks mirt. Viņš ataicināja pie sevis mīļoto dēlu un sacīja: