— mans dēls, es drīz šķiršos no šīs pasaules. Kad paliksi viens, allaž atceries manus padomus: esi čakls un strādīgs, nekad nelauz pirmais draudzību un pašaizliedzīgi palīdzi citiem cilvēkiem. Un vēl ielāgo: lai kur tevi aizvestu ceļi, neej tai dārzā, kas atrodas šā kalna viņā pusē.
Kokaičiks palika bārenis. Viņš nekad neaizmirsa tēva padomus un allaž tos pildīja. Daudz dažādu ceļu izstaigāja, tomēr ne reizes neiegāja dārzā, kas atradās kalna viņā pusē. Pēdīgi Kokaičiks nosprieda:
— «Kas ir, aiziešu uz to dārzu un palūkošos, kālabad tēvs man nevēlēja tajā ieiet.»
Otrā dienā Kokaičiks piecēlās un devās uz šo dārzu. Bija pats vasaras vidus, un dārza koki līka zem ienākušos augļu smaguma. Kādu augļu koku tur tikai nebij — ābeles, bumbieres, plūmes!..
Kokaičiks izbrīnījās:
«Dārzs kā dārzs! Kālab tēvs tik stingri piekodināja tajā nespert kāju?»
Kokaičiks uzkāpa kuplā ābelē, noplūca visskaistāko ābolu un sāka ēst.
Pēkšņi dzird — pa dārzu aizdrāžas kā viesulis.
Viņš paraudzījās lejup: tur stāvēja liela, gara sieva — milzene.
— Kā tu uzdrīkstējies iet manā dārzā un plūkt manus ābolus? — milzene bargi vaicāja.
— Vai tad šitā saņem viesus? — Kokaičiks tai atbildēja pretī, gribēdams izglābties no tās ar viltu. — Tev pieder liels un plašs dārzs, bet es apēdu tikai pāris nieka ābolu!
Milzene redz, ka nelūgtais viesis viņas nebaidās. Viņa tomēr briesmīgi kāroja to noķert un apēst, tālab sacīja:
— Ja tu būtu ieradies pie manis kā viesis, es tevi pacienātu, kā tādās reizēs klājas. Bet, ja tu esi sadomājis pats izraudzīties sev cienastu, dari, kā zini. Tad pie reizes noplūc arī man ābolu, tikai nevis no šās, bet, re, no viņējās ābeles!
Kokaičiks mēģināja pārlēkt no vienas ābeles uz otru, taču nokrita zemē.
Tūlīt pieskrēja klāt milzene un viņu sakampa.
— Nokļuvi gan manos nagos, muļķa cilvēk! Šodien mums iznāks kārtīgas vakariņas!
Milzene aiznesa Kokaičiku uz savām mājām un bērniem sacīja:
— Pacietieties vēl mazdrusciņ. Drīz jūs pabarošu līdz sātam!
Milzene sakūra uguni, virs uguns pakāra katlu ar ūdeni un tajā iemeta Kokaičiku.
Malka sprakšķēdama dega, ūdens katlā sila ar joni. Milzene izgāja pagalmā, lai atnestu klēpi sausas malkas un uzkurtu vēl lielāku uguni.
Līdzko durvis aiz milzenes aizvērās, Kokaičiks izlēca no katla, bet iekšā iemeta milzenes lielo kaķi. Pats labi žigli uzkāpa uz istabaugšas, uzvilkdams bēniņos arī trepes.
Milzene atgriezās ar malku, iemeta ugunī sausās šķilas, tad ielūkojās katlā: tur peld viņas mīļotais kaķis!
— Ak tu nekrietnelis, mani piemānījis! Dabūšu rokā, saplosīšu gabalos! — iebļāvās saniknotā milzene.
— Vispirms pamēģini tikt istabaugšā, tad varēsi ar mani izrēķināties! — negaidot viņa izdzirda Kokaičika balsi.
Milzene sāka meklēt trepes — nekur nevarēja atrast. Dumjā milzene neapjēdza, ka Kokaičiks tās paņēmis līdzi.
— Kā tad tu tiki bez trepēm istabaugšā? — viņa vaicāja.
— Sakrāvu mucas citu uz citas, tām virsū uzliku solu, solā iedūru nokaitētu īlenu. Tad uzkāpu uz šā īlena, palēcos labi augstu — īlens tak bija karsts un pats pasvieda mani augšā — un tā tiku istabaugšā.
Milzene gribēja darīt tāpat. Viņa sakrāva visas mucas citu uz citas, uzlika tām virsū solu un solā iedūra sarkani nokaitētu īlenu. Tad uzkāpa ar kāju uz īlena un — novēlās zemē!
Milzenes bērni, ieraudzījuši māti beigtu, izskrēja no mājas laukā un diedza prom, kur deguns rāda.
Kokaičiks nokāpa lejā, aizgāja uz savu aulu un sapulcināja kopā visus nabagus. Tad sadalīja viņu starpā milzenes bagātību un visus dārza augļus.
Tā Kokaičiks ar gudru prātu pieveica milzeni, pats palikdams sveiks un vesels, un piedevām vēl bagātīgi apdāvināja aula nabadzīgos ļaudis.
Tā kā mēs šo notikumu paši savām acīm neredzējām, lai tad nepieredzam ari slimības un bēdas!
Nabadzīgais vīrs un Hāns
Reiz dzīvoja bagāts un varens hāns, kas bija izdaudzināts par ļoti cietsirdīgu un patvaļīgu cilvēku. Šis hāns domājās esam visgudrākais pasaulē, bet visi pārējie — apaļi muļķi.
Lai pierādītu, ka viņš ir gudrāks par citiem, hāns izziņoja šādu vēsti:
— Ja atradīsies vīrs, kurš pratīs pastāstīt visneticamāko stāstu, ko es nespēšu apstrīdēt, tam es atdošu par sievu savu vienīgo meitu — skaistuli. Bet, ja spēšu apstrīdēt, galva no pleciem nost!
Atradās daudz gribētāju, kas kāroja dabūt par sievu hāna meitu, tomēr neviens neprata pastāstīt hānam tik neticamu stāstu, kuru tas nespētu apstrīdēt. Tā visi šie vīri aizgāja postā — cietsirdīgais hāns lika viņus sodīt ar nāvi.
Turpat netālu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija trīs dēli. Divi vecākie bija izmanīgi džigiti. Viņi nepalaida garām nevienus svētkus un izpriecas un allaž piezoboja jaunāko brāli, kurš i lauku apara, i malku no meža pārveda, i lopus apkopa.
Jāteic, ka jaunākais brālis bija visčaklākais, gudrākais un taisnīgākais. Viņš sadomāja cietsirdīgo hānu pārmācīt.
Viendien jaunākais brālis sacīja vecākajiem:
— Kas ir, brāļi, aizstaigāsim arī mēs pie hāna izmēģināt laimi. Varbūt viens no mums pratīs pastāstīt neticamu stāstu un kā balvu dabūs hāna meitu par sievu?
Brāļi ilgi negribēja tam piekrist, tomēr pēcāk aizgāja pie hāna.
Hāns, viņus ieraudzījis, iesmējās.
— Vai jums apnicis dzīvot? — viņš sacīja. — Gribat, lai noripo no pleciem galvas? Labi, vispirms paklausīsimies jūsu neticamos stāstus. Kurš ir vecākais, lai sāk!
Vecākais brālis iesāka:
— Es vienreiz jāju medībās, ieraudzīju kalnu āzi, nomērķēju, izšāvu un ar vienu šāvienu cauršāvu labo pakaļkāju, labo ausi un labo ragu. Tas ir viss, ko gribēju pastāstīt.
Hans iesmējās un vaicāja:
— Bet kas tavā stāstā ir neticams? Pat bērnam skaidrs, ka tu šāvi kalnu āzim tai brīdī, kad tas ar labo pakaļkāju kasīja labo ausi, un tālab nav brīnums, ka tu trāpīji reizē i kājā, i ausī, i ragā. Par to, ka tu uzdrīkstējies ar mani mēroties atjautībā, tiksi sodīts. Pagaidām paej malā, lai sāk stāstīt otrais brālis!
Vidējais brālis, raustīdams valodu, iesāka:
— E-es, hān … reiz aizbraucu uz mežu … pēc malkas … E-es, hān, mežā … paņēmu cirvi un kā a-atvēzējos, tā ar vienu cirtienu … nocirtu tūkstoš koku … Ar vienu cirtienu … nocirtu apaļu tūkstoti…
Hāns atkal iesmējās.
— Tad ta muļķis! — viņš sacīja. — Ar ko tu gribēji mani pārsteigt? Ja saliksi kopā tūkstoš tievas rīkstītes, tās bez liekām pūlēm pārcirtīsi ar vienu cirtienu. Stājies arī tu līdzas vecākajam brālim: tev tāpat neizbēgt no nāvessoda. Bet tagad stāsti tu, jaunākais brāli!
— Tad klausies, hān, — jaunākais brālis iesāka. — Tai dienā, kad es piedzimu, manam tēvam pazuda zirgi. Tai pašā dienā es uzlēcu zirgam mugurā un jāju meklēt pazudušos zirgus. Ielāgo, hān, tas notika manas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā. Es jāju, jāju, hān, līdz piejāju pie upes. Nokāpu no zirga un raudzījos, kur to varētu piesiet. Upes krastā auga vienīgi zāle, un nebija aiz kā apmest pavadu. Te skatos — no zāles rēgojas ārā miets. Sāku siet pie tā zirgu un redzu — miets sakustas. Ieskatījos ciešāk — izrādās, tas nebija miets, bet putna kāja. Saku vilkt aiz šās kājas un izvilku no zāles dzērvi. Tad nokāpu pie upes nomazgāt rokas. Pēkšņi jūtu — ūdenī kāds saķer man roku. Rāvu roku laukā un izrāvu lielu zivi, tad ar dunci to notīrīju. Dunci gribēju nomazgāt upē, bet tas nejauši iekrita ūdenī. «Tavu nelaimi!» domāju. «Kā lai iztieku bez dunča?» Tad izdomāju, kā izkulties no šīs nelaimes: paņēmu kušķi salmu, to aizdedzināju un ar degošiem salmiem aizdedzināju ūdeni. Viss ūdens izdega; upes dibenā palika vienīgi oļi un smiltis. Sāku meklēt savu dunci. Skatos — guļ tikai no raga darinātais spals, bet pats duncis sadedzis kopā ar ūdeni. Pabēdājos laiciņu, taču — neko darīt — posos tālāk ceļā. Uzvēlu dzērvi un zivi zirgam mugurā, iegrūdu spalu makstī un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju tālāk meklēt tēva pazudušos zirgus. Iejāju liela meža un redzu: pļaviņā ganas četri meža āži, kam katram viena kāja no koka. «Tad ta brīnumaini āži,» domāju. «Kā lai tos noķeru?» Nolēcu no zirga, izvilku no maksts dunča spalu un metu ar to āžiem — pārlauzu tiem visas kājas. Uzvēlu āžus zirgam mugurā un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju tālāk, protams, iepriekš neaizmirsis uzsēsties zirgam mugurā. Jāju pa meža ceļu un redzu: ceļa vidū apmeties meža bišu spiets. «Tad ta derīgs atradums!» domāju. «Gaļa man jau ir, zivs ir, nu būs piedevām medus!» Tikai nelaime: kur lai iepildu medu? Necik ilgi, prātā iešaujas labs padoms: jānodīrā zirga kājām āda — un četri ādas maisi rokā!