Žigli nodīrāju zirga kājām ādu, pagatavoju četrus ādas maisus un tos piepildīju ar medu. Jāju atkal savu ceļu tālāk. Te pēkšņi mans zirgs ne no šā, ne no tā noveļas zemē. «Kas noticis zirgam?» izbrīnījos un paraudzījos atpakaļ. Redzu — no mana zirga palikusi tikai puse. Šito nelaimi! Kur lai sameklēju otru pusi? Neko darīt, griezos atpakaļ pa to pašu ceļu; eju un redzu: priekšā guļ pazudusī zirga puse. Uzvēlu to sev plecos un atstiepu pie sava zirga. Bet kā lai sastiprina abas puses kopā, lai varu aizjāt līdz mājām? Uz ceļa gulēja vētras izgāzts koks. Pacēlu to, notīrīju galotnei zarus un ar šo galotni sastiprināju kopā zirgu. Uzlēcu tam mugurā un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju uz mājām. Pārjāju mājās. Dzirdu — sakļā skan balsis: redzams, mājās ir ciemiņi. Jāpasteidzas tiem pagatavot azaids. Sāku celt no zirga āžus un ādas maisus ar medu. Āžus nocēlu, bet maisus nespēju aizsniegt — esmu neliels pēc auguma, ari spēciņa pamaz. Ko iesākt? Domāju, domāju un izdomāju: vienu auklas galu piesiešu pie ādas maisiem, bet otru pārmetīšu pāri sakļai un vilkšu aiz auklas gala. Domāts — darīts. Notika, kā biju rēķinājis: novilku gan ādas maisus zirgam no muguras! Re, hān, tāds ir mans stāsts! Tikai tu, lūdzams, nedomā, ka esmu jau beidzis. Šo stāstu pastāstīju brāļu vietā. Ja sākšu stāstīt pats savu, tad ilgi tev vajadzēs gaidīt tā beigas … Taču, ja tu, hān, esi ar mieru klausīties, varu sākt…
Hāns pielēca kājās un, atgaiņādamies rokām, iesaucās:
— Nē, nē, negribu vairs dzirdēt tavus stāstus! No nule dzirdētā man jau galva iet riņķī! Tagad pārliecinājos: veltīgi biju domājis, ka es esmu visatjautīgākais visā pasaulē … Tu esi cienīgs būt par manas meitas vīru.
Tā hāns atdeva savu meitu jaunākajam brālim par sievu, piedevām vēl apveltīdams to ar naudu un lopiem. Arī vecākos brāļus apžēloja un atlaida mājās.
Jaunākais brālis
Senos laikos kādā kalnu aulā dzijas aizas nogāzē dzīvoja vecs vīrs ar sievu, un viņiem bija trīs dēli. Abi vecākie dēli daudz laika nosita, klaiņodami apkārt un dzīrodami. Bez tam viņi allažiņ lielījās ar savu spēku, turpretim jaunākais dēls i malku no meža pārveda, i lopus apkopa, i labību iesēja — un nekad nelielījās.
Vienreiz vecais tēvs savārga. Viņš ataicināja pie sevis dēlus un sacīja:
— Mani dēli, es jūtu, ka tuvojas mana pēdējā stundiņa. Paglābt var tikai vienas zāles. Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām lielā, tumšā mežā ir pļaviņa. Tai pļaviņā stāv māja, celta no baltakmens mūra. Šai mājā dzīvo neredzēta skaistule. Viņas gultas priekšā stāv zelta trauks, kurā peld zelta zivtiņas. Ja es apēstu vienu šādu zivtiņu, tūliņ kļūtu spirgts un vesels kā agrāk.
Tai pašā dienā brāļi devās meklēt zelta zivtiņu. Aizjāja visi trīs kopā līdz krustcelēm, tad katrs nogriezās pa savu ceļu: jaunākais brālis pagrieza zirgu uz austrumiem, vecākais un vidējais — uz rietumiem.
Jaunākais brālis jāja krietnu laiku, līdz pēdīgi aizjāja līdz plašai pļavai. Pļavā ganījās zirgu bars.
Negaidot, kur gadījies, kur ne, jaunākā brāļa priekšā nostājās vīrs un vaicāja:
— Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties?
Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.
— Mēģināšu tev palīdzēt, — svešais vīrs sacīja.
Viņš izraudzījās no zirgu bara mazu. tizlu zirdziņu, kam vēl pērnā spalva nebija nogājusi, un atdeva to jaunākajam brālim.
Jaunākais brālis tīri vai ņēma ļaunā, ka no lielā zirgu bara vīrs viņam izvēlējās visneizskatīgāko kleperi. Bet ko lai dara?
Viņš uzlēca zirgam mugurā, iecirta ar stibu, taču zirgs nekustējās no vietas. Iecirta otru reizi, tad trešo — un negaidot zirdziņš ierunājās cilvēka balsī:
— Vadzi, džigit, nesit mani! Ja būsi īsts vīrietis, arī es papūlēšos būt tevis cienīgs zirgs …
To dzirdot, jaunākais brālis tapa priecīgs, patencināja zirgu ganu un aizjāja savu ceļu tālāk.
Ilgu vai neilgu laiku viņš jāja — kas zinās pateikt… Pēdīgi sev priekšā ieraudzīja nelielu pļaviņu, kurai pāri urdzēja dzidrs un dzestrs strautiņš, bet strautiņa malā slējās neliela mājiņa.
No mājiņas iznāca vīrs ar melnu bārdu.
— Labdien, džigit! Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties? — viņš vaicāja.
Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.
Uzdevums nav no vieglajiem. Mēģināšu tev palīdzēt. Tikai tu visu izdari tā, kā teikšu. Mēs esam trīs brāli. Dzīvojam cits no cita desmit atbalsu tālumā. Visjaunākais dzīvo desmit atbalsis tālu no skaistules — zelta zivtiņu saimnieces. No nemierīgās dzīves, kādu sagādā šī kaimiņiene, viņš jau dabūjis baltu bārdu, kauču gados ir jaunāks par mums. Vidējais brālis dzīvo desmit atbalšu tālu no jaunākā brāļa — viņam jau ir sirma bārda. Man, kauču gados esmu visvecākais, pagaidām ir vēl melna bārda un tikai tālab, ka dzīvoju vēl desmit atbalsis tālāk no vidējā brāļa.
Pirms dodies ceļā, atstāj savu zirdziņu pie manis un pārsēdies mana zirgā. Kad aizjāsi pie vidējā brāļa, atstāj manu zirgu pie viņa un pārsēdies viņa zirgā. Bet, kad aizjāsi pie jaunākā brāļa, atkal apmaini zirgu. Kad au]osi atpakaļ, neaizmirsti tada paša kārtā apmainīt zirgus, citādi tevi panāks skaistule, kā ir panākusi daudzus džigitus, kas bija gribējuši aizvest zelta zivtiņu.
Vēl ielāgo: šī skaistule trīs dienas un trīs naktis pavada, klejodama apkart pa pasauli, bet pēc tam tikpat ilgi guļ ciešā miegā, atlaidusies savā augstajā guļvietā. Tev jāmēģina dabūt rokā zivtiņa, tiklīdz skaistule iemieg.
Jaunākais brālis patencināja melnbārdi un devās ceļā.
Septiņas dienas un septiņas naktis viņš auļoja bez mitas, apstādamies vienīgi tais reizēs, kad bija jāapmaina zirgs. Beidzot viņš aizjāja līdz baltmūra mājai, kurā dzīvoja skaistule — zelta zivtiņu saimniece.
Jaunākais brālis piesēja zirgu turpat netālu no mājas un pats klusītiņām iezagās iekšā. Augstajā gultā dusēja meitene, kas bija neizsakāmi skaista. Viņas garie mati izklaidus nokarājās pār gultas malu un mirdzēja saulē kā zelts. Bet gultas priekšā zelta traukā, piepildītā ar dzidru ūdeni, peldēja zelta zivtiņas.