Jaunākais brālis uzmanīgi piegāja pie skaistules gultas un piesēja viņu aiz matiem pie gultas gala. Tad noķēra vienu zelta zivtiņu, iebāza azotē un bez liekas kavēšanās izsteidzās no mājas. Uzlēca zirgā un palaida to pilnos auļos. Pēkšņi sāka pūst tik stiprs vējš, ka jaunākajam brālim šķita — teju, teju tas izraus ar saknēm simtgadīgus kokus, nogāzīs kalnus un visu aizpūtīs pa gaisu. Milzīgi lieli akmeņi un zemes kukuržņi lidoja kā vieglas spalviņas. Jaunākais brālis saprata, ka pamodusies skaistule un dzenas viņam pakaļ. Jau dzirdama viņas balss:
— Ei, suņa dzimums, griezies atpakaļ! Tik un tā tu nekur tālu netiksi!
Tieši tobrīd jaunākais brālis paguva pārsēsties no baltbārža zirga sirmbārža zirgā un aizauļoja tālāk vēl ātrāk. Kad skaistule jau atkal bija pavisam tuvu, viņš pārsēdās no sirmbārža zirga melhbārža zirgā. Pēdīgi viņš pārsēdās no melnbārža zirga sava zirdziņa mugurā.
Necik ilgi, un skaistule atkal tam mina uz papēžiem. Jaunākais brālis sāka pārmest zirdziņam:
— Ek tu! Bet lielījies: «Ja būsi īsts vīrietis, es papūlēšos būt tevis cienīgs zirgs …»
— Ieķeries stiprāk krēpēs un pielūko, ka nenokrīti! — zirdziņš atbildēja.
Tikko jaunākais brālis ieķērās krēpēs un skaistule jau pastiepa roku, lai saķertu zirgu aiz astes, zirdziņš tai pašā mirklī līgani pacēlās gaisā līdz mākoņiem. Skaistule palika uz zemes. Zirdziņš pārlidoja pāri mūžamežiem, plašām jūrām, dziļām aizām un augstiem kalniem, tad negaidot nolaidās lejā — kādas alas priekšā.
Jaunākais brālis aplaida acis apkārt un redz: pazīstamas vietas! Bet galvenais — zivtiņa rokā. Palaidis zirdziņu ganīties, viņš nolikās zālē atpūsties. Šai laikā — kur gadījušies, kur ne — ieradās abi vecākie brāļi. Viņi sāka jaunāko brāli izprašņāt, kur viņš tik ilgi bijis. Jaunākais brālis visu izstāstīja. Tad vecākie brāļi sadomāja pastrādāt ļaunu darbu: viņi nolēma jaunāko brāli nogalināt un viņa zelta zivtiņu piesavināties sev.
Sāka abi apspriesties, kā to labāk izdarīt.
— Nokausim un apraksim zemē, — sacīja vidējais brālis.
— Nē, — iebilda vecākais, — labāk iemetīsim bezdibenī.
Tā arī izdarīja. Saķēruši samiegojušos brāli, iemeta bezdibenī, bet zelta zivtiņu paturēja sev.
Vecākie brāļi gribēja noķert arī jaunākā brāļa zirdziņu, taču tas nelaida viņus ne tuvumā. Ja viņi to mēģināja iedzīt alā, tas piepeši pacēlās gaisā un uzjoņoja klints virsotnē; ja mēģināja notvert klintsaugšā, tas kā putns nolidoja lejā. Lai kā brāļi izmēģinājās, tomēr zirgu rokās nedabūja.
Jaunākais brālis pa to laiku krita un krita lejup — bezdibenī. Viņš sāpīgi dauzījās gar bezdibeņa malām, nobrāzdams ādu. Viņš tā krita ilgu laiku, līdz pēdīgi atsitās bezdibeņa galā pret zemi. Tur viņš krietnu laiku nogulēja bez atmaņas. Kad atguva sajēgu, izdzirda kādu runājam:
— Ejam žiglāk! Turies man aiz drēbēm un kusties veiklāk uz priekšu!
Runātāja bija kāda sieviete; viņa nesa rokās vienu bērniņu, bet otru, kas tecēja līdzās, steidzināja.
Pamanījusi savainoto jaunāko brāli, sieviete izbrīnījās.
— Kā tu šeit gadījies, labais cilvēk? — viņa tam vaicāja.
Jaunākais brālis vēl nepaguva atbildēt, kad sieviete sacīja:
— Vai dzirdi, kā āžu ragi blaukšķ? Tur divi kalnu āži — baltais un melnais — badīdamies nāk uz šo pusi. Ja tu gribi izglābties, ieķeries baltajam āzim ragā tai brīdī, kad abi metīsies viens otram virsū. Ja to pagūsi izdarīt, viņi tevi izmetīs no bezdibeņa ārā, un tu mirklī atradīsies virszemē. Bet, ja tev misēsies un tu ieķersies melnajam āzim ragā, tas tevi nosviedīs vēl dziļāk lejā — citā pasaulē.
Troksnis nāca aizvien tuvāk — blakš, blaukš! blakš, blaukš! Necik ilgi, un parādījās abi cīkstoņi aži. Jaunākais brālis metas uz priekšu — uz baltā āža pusi, taču viņam misējās — un viņš ieķērās melnajam āzim ragā. Melnais āzis viņu ar neizsakāmu spēku aizsvieda sānis, un jaunākais brālis atkal lidoja sazin kurp uz leju. Ilgu vai neilgu laiku viņš tā lidoja, kas to zinās pateikt, tikai beidzot atjēdzās pazemē — citā pasaulē.
Ko iesākt? Jaunākais brālis sāka iet uz priekšu. Viņš nonāca pie kāda aula un iegriezās pirmajās mājās, kas gadījās ceļā.
Šais mājās dzīvoja sieviņa ar divām meitām. Ieraudzījusi džigitu, sieviņa izbrīnījās. Jaunākais brālis viņai izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, un arī to, kā bija ieguvis slimajam tēvam zelta zivtiņu un kā viņa ļaunie brāļi viņam to atņēmuši un pašu samiegojušos iemetuši bezdibenī.
Kad jaunākais brālis palūdza ūdeni, ko veldzēt slāpes, meitu māte pēkšņi ieraudājās, sacīdama:
— Mūs piemeklējusi liela nelaime: mēs esam nonākuši tādā postā, ka ciemiņu nespējam pacienāt pat ar ūdeni. Mūsu apkārtnē jau sen nav ūdens, un aula ļaudis drīz vien aizies postā, jo upes augštecē apmeties milzis ar deviņām galvām, kas neatvēl ļaudīm ne lāsītes ūdens. To drošsirdi, kurš mēģina ūdeni dabūt, viņš turpat uz vietas aprij. Neviens netiek ar šo milzi galā. Drīz viņš iznīcinās visus aula ļaudis, kuru i tāpat jau palicis maz.
— Ja tas ir tiesa, ko tu stāsti, tad sadabū man, labā sieviņ, zobenu un loku un vēl pagatavo no lupatām astoņas galvas.
Sieviņa atnesa zobenu, loku un astoņas galvas. Četras galvas viņa piešuva jaunākajam brālim uz labā pleca un atlikušās četras — uz kreisā. Visām galvām uzmauca cepures. Jaunākais brālis uztrina zobenu labi asu un piekāra to pie sāniem, tad paņēma loku un bultas.
Jaunākais brālis bija labs šāvējs, tālab devās ar milzi cīkstēties. Viņš ilgi gāja, līdz pēdīgi nonāca pie upes augšteces, kur gulēja šis milzis. Milzis negaidot ierūcās:
— Jaušu svešu smaku! Jaušu cilvēka smaku! Drīz dabūšu ieturēt kārtīgas pusdienas!
Paslējis galvas, milzis ieraudzīja jaunāko brāli.
— A-ā, atkal viens ieradies! Labi. šausimies vai spēkosimies? — viņš noprasīja.
— Vispirms šausimies, pēc tam mērosimies spēkiem, — jaunākais brālis atbildēja.
Sāka abi šauties. Jaunākais brālis izšāva bultu — un milzim no labā pleca viena galva noripoja zemē. Izšāva milzis — un jaunākajam brālim no labā pleca viena lupatu galva noripoja zemē. Jaunākais brālis izšāva otru bultu — milzim no kreisā pleca viena galva noripoja zemē. Ar otru šāvienu milzis notrieca jaunākajam brālim otru lupatu galvu no kreisā pleca. Jaunākais brālis raidīja bultas tik ilgi, kamēr visas deviņas milža galvas noripoja no pleciem zemē.
Kad briesmonis saļima bez dzīvības, jaunākais brālis to atvilka sānis. Tagad ūdens burbuļodams sāka tecēt visas upes platumā un drīz vien aiztecēja līdz aula ļaudīm.
Lai atalgotu jaunāko brāli, aula ļaudis nosprieda uzcelt viņam zelta pili un atdot par sievu visskaistāko meiteni.
Viņi to pateica jaunākajam brālim.
— Paldies, labie ļaudis, tikai man nekas nav vajadzīgs. Es nevēlos nedz zeltu, nedz sudrabu. Mana vienīgā vēlēšanās — atgriezties dzimtajās mājās pie mīļotā tēva.
Pateicīgie ļaudis loti gribēja savam glābējam atmaksāt ar labu.
Vecie vīri sanāca kopā un jaunākajam brālim pastāstīja:
— Vei, tur, tajā vietā, ik gadus ērgļu māte izperē bērnus. Bet kāds dzelmaužs — nesātīgs radījums čūskas izskatā katru reizi, kad ērgļu māte aizlido meklēt barību, aprij mazos ērglēnus, izposta ligzdu un aizrāpo prom. Ja tu paglābtu ērgļu mātes bērnus no šā dzelmauza, viņa tev palīdzētu tikt laukā no šejienes. Mēs neviens to nespējam.