Jaunākais brālis paņēma loku un bultas un devās pie ērgļu mātes ligzdas.
— Mazie ērglēni, ieraudzījuši cilvēku, izbijās.
— Nebaidieties, putniņi! Es atnācu jūs paglābt na dzelmauza, rijīgā radījuma, — jaunākais brālis sacīja.
Pēkšņi iestājās stiprs karstums: visapkārt novīta, sačokurojās un nodzeltēja kokiem lapas un zāle. Necik ilgi, un parādījās rijīgais radījums — tas rāpoja uz ligzdas pusi, šaudams no rīkles uguns mēles. Ērglēni bailēs sarāvās un saspiedās kopā. Jaunākais brālis paņēma rokas loku un sagatavojās raidīt bultas.
Kad briesmonis bija pavisam tuvu klāt, brālis nomērķēja un izšāva. Bulta trāpīja briesmonim tieši krūtīs. Visapkārt izšļācās melnas asinis. Tad jaunākais brālis izvilka no maksts zobenu un sakapāja briesmoni gabalos.
Jaunākais brālis vēl nebija paguvis atvilkt elpu, kad zemi pārsedza milzīga ēna un visapkārt tapa tumšs kā naktī.
— Kas tad tas? — jaunākais brālis pārsteigts vaicāja vienam putnēnam.
— Tā ir mūsu mātes spārnu ēna, — putnēns atbildēja.
— Viņa steidzas pie mums. Viņas spārni aizsedz sauli, tālab ir tik tumšs.
Ērglēns vēl nepaguva izteikt šos vārdus, kad nolija silts lietutiņš un atkal atspīdēja saulīte.
— Bet kas tagad notiek? — jaunākais brālis prašņāja tālāk.
— Lietutiņš — tās ir mūsu mātes asaras: viņa domā, ka viņas bērnus atkal aprijis dzelmauzs, un apraud mūs. Bet saulīte nozīmē, ka viņa tomēr vēl lolo cerības, ka mēs esam sveiki un veseli.
Pagāja vēl mazs brītiņš, un sāka pūst stiprs vējš. Tas nolieca augstos kokus un piespieda pie zemes zāles stiebrus. Nenoliecās vienīgi milzīgais ozols, kurā atradās ērgļu mātes ligzda.
— Ja mūsu māte tevi ieraudzīs, viņa nospriedīs, ka tu esi mūsu ienaidnieks, un var tev uzbrukt, — sacīja mazie ērglēni un paslēpa jaunāko brāli zem saviem spārniem.
Drīz vien ērgļu māte nolaidās uz ligzdas. Redzēdama bērnus sveikus un veselus, viņa priecīgi sacīja:
— Katru gadu es izperēju mazus ērglēnus — tādus pašus kā jūs. Un katru gadu tos aprija rijīgais dzelmauzs. Arī patlaban es vairs necerēju sastapt jūs dzīvus. Kā jūs paglābāties? Kas jūs pasargāja no dzelmauza? Pastāstiet, un es jūsu glābēja labā izdarīšu visu, ko viņš vēlēsies.
— Mūs izglāba, eku, šis cilvēks, — sacīja ērglēni, paplezdami spārniņus.
Ērgļu māte ieraudzīja jaunāko brāli un viņam vaicāja:
— Saki — ko es varu izdarīt tavā labā?
Jaunākais brālis izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.
— labi, es tev palīdzēšu, — ērgļu māte apsolīja. — Aizej uz aulu un ļaudīm palūdz, lai viņi nokauj deviņus bifeļus. No bifeļu ādām lai pagatavo divus ādas maisus — gibitus. Vienā lai saliek bifeļu gaļu, bet otru lai piepilda ar skaidru avota ūdeni un abus maisus lai piestiprina man uz muguras. Tu pats uzsēdies man uz kakla un apķeries ap to labi stingri. Kad lidosim, klausies uzmanīgi: līdzko es teikšu «kar-r», iedod man gabalu gaļas; ja teikšu «kur-r», iedod padzerties ūdeni.
Jaunākais brālis aizgāja uz aulu un ļaudīm izstāstīja, ko ērgļu māte pieprasījusi. Ļaudis sanāca kopā un sagatavoja ceļam visu, kā bija piesacīts. Gaļu un ūdeni ādas maisos viņi piesēja ērgļu mātei uz muguras. Jaunākais brālis uzsēdās jāšus viņai uz kakla.
Visi aula ļaudis iznāca pavadīt savu glābēju.
— Laimīgu ceļu! Mēs nekad neaizmirsīsim to, ko tu izdarīji mūsu labā, — viņi sacīja atvadoties.
Metot gaisā lokus, ērgļu māte cēlās aizvien augstāk un augstāk, līdz pēdīgi no lejas to vairs nevarēja saredzēt.
Pēc brītiņa viņi jau atradās pie bezdibeņa, kurā vecākie brāļi bija iemetuši jaunāko. Ērgļu māte sāka celties augšup pa bezdibeņa eju. Jaunākais brālis nemitīgi deva viņai te gaļas gabalu, te ūdeni, ko nodzerties.
Kad līdz bezdibeņa augšai bija atlicis neliels gabaliņš, ērgļu māte teica «kar-r». Taču gaļas maisā vairs nebija ne kripatiņas. Tad ērgļu māte teica «kur-r». Arī ūdens maisā jau bija izbeidzies. Ērgļu mātei sāka zust spēki. Spārni kļuva slābani. viņa atkal ieteicās «kar-r». Tad jaunākais brālis aši izgrieza sev no kājas gabalu gaļas un iedeva to ērgļu mātei. Viņa pasniegto gabalu aprija un no jauna sāka celties augšup.
Pēc neilga laiciņa ērgļu māte atkal iesaucās «kurr-r». Tad jaunākais brālis deva viņai padzert asinis, kas tecēja no kājas rētas.
Tā viņi uzlidoja līdz augšai, kur jaunākais brālis bija izšķīries ar brāļiem.
Ērgļu māte viņu nocēla zemē un sacīja:
— Ja tu neesi aizmirsis staigāt, tad paejies dažus soļus. Jaunākais brālis, stipri klibodams, paspēra pāris soļu.
Ērgļu māte tam uz kājas pamanīja brūci un tūliņ izspļāva atpakaļ gaļas gabalu un asiņu malku. Tad pieskārās ar knābi pie viņa kājas un rēta mirklī sadzija, kā nebijusi…
— Laimīgu ceļu, džigit! Bet man laiks atgriezties atpakaļ pie bērniem, — ērgļu māte sacīja un aizlidoja.
Jaunākais brālis sāka iet pa meža ceļu. Te skatās un redz — pretim auļo viņa paša zirdziņš. Tas no prieka iezviedzās un pieskrēja pie sava saimnieka.
Jaunākais brālis uzsēdās zirdziņam mugurā un aizjāja uz dzimtā aula pusi.
Netālu no aula viņš satika jaunu ganu, kurš brīžiem raudāja, brīžiem dziedāja.
— Lai vairojas tavs ganāmpulks! — jaunākais brālis viņu sveicināja.
— Ilgu mūžu tev, džigit! Laipni lūdzam! — atņēma sveicienu gans.
— Es raugos tevī un nekādi netieku gudrs: kālab tu brīžiem raudi un brīžiem dziedi?
— Mūsu aula visjaunākais un visdrošsirdīgākais džigits aizgāja meklēt zelta zivtiņu, lai izdziedinātu savu slimo tēvu, un pazuda. Šovakar aulā viņam par godu rīko piemiņas mielastu. Es esmu nabadzīgs cilvēks: cerēdams, ka arī man atlēks kāds kumoss no šā mielasta galda, es dziedu; bet raudu tālab, ka mana sirds sērojas pēc šī diženā spēkavīra.
— Nevajag tik ļoti bēdāties. Kas zina, varbūt šis džigits negaidot atgriežas, — jaunākais brālis mierināja ganu.
— Ja šis drošsirdīgais džigits būtu dzīvs, viņš katrā ziņā jau būtu atgriezies. Redzams, viņu sen saplosījuši meža zvēri, — gans sacīja.
Jaunākais brālis jāja tālāk un iejāja aulā tieši tai brīdī, kad aula ļaudis jau bija sapulcējušies pie katliem, kuros vārījās gala piemiņas mielasta galdam.
Pēkšņi kāds iesaucās:
— SKatieties, ļaudis! Vei, kur atgriežas mūsu džigits, ko visi apraudājām!
Vecais tēvs, ieraudzījis savu jaunāko dēlu, paaicināja viņu pie sevis un vaicāja:
— Saki, dēls, — kur tu tik ilgi biji un kāpēc apkaunoji veco tēvu? Tavi vecākie brāļi sadabūja zelta zivtiņu un paglāba mani no nāves. Bet tu pārradies mājās, vezdams rokā vienīgi šo kraupjaino zirģeli.
— Ja tu, tēvs, gribi zināt tīru patiesību, tad klausies: zelta zivtiņu ar šā kraupjainā zirdziņa palīdzību sadabūju es. Kas man jādara, lai tu ticētu maniem vārdiem?
Un viņš izstāstīja visu, kā bijis.
Noklausījies vecais tēvs sacīja:
— Ļaudis, sasēdīsimies visi lokā, bet mani dēli lai apsēžas vidū. Iedodiet viņiem rokā pa lokam un pasniedziet šīs bultas. Lai viņi tās izšauj tieši debesīs. Šīm bultām piemīt burvju spēks: tās trāpa vainīgajiem un pasargā nevainīgos.