«Kā būtu, ja es ielidotu hāna mājā un pamēģinātu atsisties pret pletni? Varbūt pārvērstos atpakaļ par cilvēku?»
Viņš tā arī izdarīja. Ielidoja hāna pilī, triecās ar krūtīm pret pletni un pārtapa par cilvēku!
Tiklīdz viņš paguva paķert rokā pletni, istabā ienāca hāna meita. Ahmats iecirta viņai ar burvju pletni un sacīja:
— Tagadiņ tu pārvērties par ēzeļmāti!
Ahmats, dzīdams sev pa priekšu ēzeļmāti, devās pie vecākiem. Vecīši aiz prieka negribēja ticēt savām acīm.
— Kur tu, dēls, tik ilgi biji pazudis? — viņi vaicāja.
— Man bija kauns par mūsu pliko nabadzību, tālab es salīgu pie kāda baja par ganu un tam nokalpoju trīs gadus. Un nopelnīju, vei, šo ēzeļmāti — tagadiņ mums būs ar ko vest no meža malku.
— Lai allahs tev atlīdzina! Saimniecībā grūti iztikt bez ēzeļa. Eku, hāns man bija uzdāvinājis ēzeli, bet zagļi nozaga. Ilgi stiepu malku no meža uz saviem kamiešiem… Nu varēšu atpūtināt vecos kaulus!
— Šai ēzeļmātei, tēvs, krauj mugurā labi lielus malkas saišķus, jo viņa ir ļoti stūrgalvīga. Pēc tev atvedīšu vēl divus ēzeļus.
Otrā dienā agri no rīta vecais tēvs devās uz mežu pēc malkas, bet Ahmats — pie hāna. Viņš iesita ar pletni sievastēvam un sievasmātei — tie abi pārvērtās par ēzeļiem. Ahmats atdzina ēzeļus uz mājām un tēvam pieteica, lai tos bez saudzēšanas izkalpinot.
Kopš tā laika hāna pils tapa tukša un pamesta, jo Ahmats tajā nevēlējās dzīvot. Hāna mantu viņš izdāļāja nabagiem, bet pats apstrādāja tēva nelielo zemes gabaliņu un tā uzturēja savu veco tēvu un māti.
Alakeza
Pirms daudziem jo daudziem gadiem kādā aulā dzīvoja vīrs un sieva. Viņi dzīvoja nabadzīgi. Dienišķo maizi pelnīja, kurinādami aula ļaudīm pirti. Vīrs nesa ūdenĻ bet sieva to sildīja. Taču ne jau nabadzība aptumšoja viņu dzīvi. Vairāk par nabadzību abus skumdināja tas, ka viņu mājā ilgo gadu laikā vēl nekad nebija skanējusi bērna balss.
Tad negaidot arī viņu sakļā ienāca prieks — piedzima meita. Meitene bija neparasti skaista: viens vaigs tai vizēja kā saulīte, otrs — kā mēnestiņš. Tēvs ar māti nespēja vien nopriecāties par savu meitu.
Kādu rītu, kad tēvs ar māti kurināja pirti, bet meita viena gulēja šūpulī, viņu sakļā ienāca balts džins. Ne jau velti ļaudis saka, ka baltie džini esot labi un atnesot laimi. Baltais džins piegāja pie šūpuļa, apsēja meitenei ap labo roku pie paša pleca burvju talismanu un sacīja:
— Kamēr šis talismans nebūs pazudis, ar meiteni nekas ļauns nenotiks — viņa augs sveika un vesela. Ja ieraudāsies, viņas asaras pārvērtīsies par dimantiem.
Tiklīdz aiz šā džina aizvērās durvis, sakļā ienāca otrs džir.s un sacīja:
— Kad meiteni mazgās, ūdenī iemirdzēsies zelts!
Tūliņ pēc otrā džina sakļā ienāca trešais džins un sacīja:
— Zeme, kur spers šīs meitenes kājas, allaž pārklāsies ar ziedu sagšu!
Vakarā māte sāka meiteni mazgāt. Skatās un redz: tai ap roku apsiets talismans! Viņa pasauca vīru, un abu pārsteigums bija vēl lielāks, kad ūdenī, kurā mazgāja meiteni, ieraudzīja pulka zelta. Nu vecāki noprata, ka viņu meitu apveltījuši baltie džini.
Kopš tā laika vīrs ar sievu dzīvoja, bēdu nepazīdami, jociņiem nekad netrūka zelta … Alakezas asaras bira kā dimanta gabali, bet zeme zem viņas kājām pārklājās ar ziedu sagšu.
Ritēja gadi. Alakeza izauga par lielu skaistuli. Viņas skaistumu daudzināja gan savā aulā, gan citos ciematos, gan tuvās un tālās zemēs. Valodas par diženo skaistuli nonāca arī līdz kaimiņu valsts jaunā hāna ausīm. Viņš sadomāja Alakezu apņemt par sievu un tālab aizsūtīja pie viņas vecākiem preciniekus. Tēvs ar māti apspriedās un deva piekrišanu … Saposuši meitu ceļam, viņi par pavadonēm izraudzīja kaimiņu sievu, atraitni, un tās meitu.
Atraitne vārdos bija mīlīga un jauka, toties sirdī slēpa tumšu skaudību. Aizvīlusi Alakezu dziļā un biezā mežā, viņa tur padarīja meiteni aklu: izņēma viņai no pieres acis, ietina lakatā un atdeva savai meitai. Tad viņa neredzīgajai Alakezai noģērba kāzu tērpu un ietērpa tajā savu meitu. Pametušas aklo Alakezu mežā, abas ļaundares devās tālāk — uz hāna pili. Jaunais hāns, nenopratis viltu, apņēma atraitnes meitu par sievu.
Kādudien hāns vaicāja sievai:
— Biju dzirdējis, ka tev asaras birstot kā dimanti un, kur tu kāju sperot, zeme pārklājoties ar ziedu sagšu. Bet to es neredzu!
— Vai tad tev neteica, ka tas nenotiek katru dienu? Pacieties, gan vēl to dabūsi redzēt, — jaunā hāna sieva atbildēja.
Aklā Alakeza tikmēr gāja pa mežu raudādama uz priekšu, un viņa rūgtās asaras pārvērtās par dimanta gabaliem, un zeme, kur kāju spēra, pārklājās ar ziedu sagšu. Ilgi meitene maldījās pa dziļo mežu, līdz viņu pamanīja kāds vecs krievs, kas bija atnācis uz mežu pēc malkas. Veco vīru sauca par Ivanu. Viņš nolēma aklo meiteni aizvest uz savām mājām — būs abiem ar sievu meitas vietā.
— Iesim pie mums, skaistulīt, — Ivans sacīja. — Būsi mums meitas vietā.
Ivans atveda Alakezu uz savām mājām. Ivana sieva meiteni paēdināja un uzklāja viņai gultu. Alakeza palūdza Ivana sievu:
— Palīdzi man noģērbties un nomazgāties!
Alakeza nomazgājās. Kad viņa izkāpa no ūdens, tajā mirguļoja tīrs zelts. Kopš tās dienas viņi dzīvoja pārtikuši un laimīgi. Ivans ar sievu pret Alakezu izturējās kā pret īsto meitu. Viņus skumdināja vienīgi tas, ka Alakeza allaž sēdēja sadrūmusi. Taču viņi tur neko nespēja līdzēt.
Viendien Alakeza iedomāja tēvu un māti un sāka gauži raudāt … Un visas viņas asaras pārvērtās mirdzošos dimanta gabalos.
Viņa palūdza Ivanu:
Aiznes šos dimantus uz hāna pili jaunajai hāna sievai. Ja viņa tos gribēs nopirkt, naudu neņem. Saki tā: «Es šos dārgakmeņus mainu tikai pret cilvēka acīm,» — un paliec pie sava, līdz hāna sieva tev atnes cilvēka acis.
Ivans tā ari izdarīja. Hāna sieva ilgi kaulējās — viņai pārlieku gribējās tikt pie dimantiem; pēdīgi viņa iznesa no pils Alakezas acis un tās apmainīja pret dimantiem.
Kad Alakeza dabūja atpakaļ savas acis, viņa kļuva vēl skaistāka.
Tomēr viņas sirds nepazina prieka, un viņa palūdza Ivanu:
— Uzcel jūras krastā augstu torni. Kad es nomiršu, tur apglabājiet mani. Un tornim ietaisi tādas durtiņas, kas pašas atvērdamās un aizvērdamās skandētu šādus vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!»
Ivans uzcēla augstu torni no visdārgākā akmens un tornim ietaisīja tādas durtiņas, kādas vēlējās Alakeza …
Necik ilgi, un līdz hāna sievai nonāca valodas par Ivana audžumeitas skaistumu. Hāna sieva juta, ka nav labi. Viņa tūliņ aizsūtīja uzticamu cilvēku uz Ivana māju un pavēlēja tam apskatīt, vai skaistulei nav ap roku talismans.
— Ja ir, nozodz šo talismanu un atnes man! — viņa pieteica.
Glūniķis ieradās Ivana mājā un ieraudzīja miegā guļošajai meitenei ap roku talismanu. Viņš to nozaga un atnesa hāna sievai. Bet Alakeza, līdzko viņai noņēma no rokas talismanu — baltā džina dāvanu, tūliņ nomira.
Ivans ar sievu ilgi raudāja un bēdājās. Bet tur neko vairs nevarēja līdzēt… Tad viņi aiznesa mirušo meitēni uz torni, kā viņa pirms tam bija lūgusi, un tur atstāja. Torņa durtiņas pašas sāka vērties va}ā un ciet. Un ikreiz vērdamās skandēja vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!»
Vienreiz jaunais hāns atjāja piejūras izpeldināt savu mīļāko zirgu. Viņš to apstādināja blakus tornim un izdzirda skanam vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!» Hāns izbrīnījās. «Iešu palūkošos,» viņš nosprieda, «kas tur iekšā atrodas.»