Kopā ar hānu zirgu peldināt bija atjājis zēns — hāna sulainis. Viņš turēja rokās talismanu, ko reiz hāna sieva, pārlūkodama savas mantas, bija nejauši izmetusi, bet viņš to pievācis un paturējis sev …
Hāns iegāja tornī, kopā ar viņu — arī zēns. Hānsčkatās un redz: gul mirusi skaistule, pie tam tik skaista, ka otru tādu meklēdams nesameklēsi. Viņš noņēma līķautu un ieraudzīja, ka meitenei uz rokas pie pleca ir tik liela talismana nospiedums, kādu tur rokās viņa sulainis.
— Tad ta joki! Tava rotaļlietiņa ir tieši tāda lieluma kā šī iespiestā bedrīte! — hāns brīnījās.
Viņš paņēma no zēna rotaļlietu un ielika to bedrītē. Meitene tai pašā mirklī atvēra acis un izbrīnījusies raudzījās apkārt.
— No kurienes tu, skaistulīt? Kā meita esi? Kā tu še nokļuvi? — hāns taujāja.
Alakeza neko neatbildēja, tikai palūdza aizvest viņu uz Ivana māju.
Hāns aizveda. Ivans ar sievu ļoti nopriecājās, ieraudzīdami savu audžumeitu. Viņi nosprieda sarīkot dzīres un ielūgt tajās hānu, kurš bija atdzīvinājis Alakezu.
Sanāca ciemiņi, sāka dzīrot. Kad viesi bija gana ēduši un dzēruši, Alakeza negaidot ierunājās:
— Tagad es tev, hān, pastāstīšu, kā nokļuvu tai tornī, kurā tu mani atradi.
Un Alakeza izstāstīja, kā tēvs ar māti viņu bija saposuši un sūtījuši pie līgavaiņa kopā ar pavadonēm — kaimiņu atraitni un tās meitu, kā šī atraitne cietsirdīgi izrīkojusies ar viņu un ka Ivans viņu izglābis.
Tagad hānam bija skaidrs, ka viņš piekrāpts … Bargās dusmās viņš lika kalpiem padzīt krāpnieci sievu un tās ļauno māti.
Pēc tam hāns apņēma par sievu Alakezu un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.
Zelta putns
Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs. Šim vīram bija trīs dēli. Bez tam viņam bija dārzs, kurā auga ābele. Šai ābelē katru gadu ienācās tikai viens vienīgs ābols. Toties šis ābols nebija parasts, bet zelta, kam piemita burvju spēks: kas ābolu nobaudīja, tas atguva jaunību un veselību. Taču — kā par postu — beidzamos trīs gadus šo burvju ābolu kāds slepeni noplūca.
Vecais vīrs juta, ka viņu sāk atstāt spēki un ka bez burvju ābola vairs nespēs ilgāk dzīvot. Tālab viņš nolēma sūtīt savus dēlus ābolu sargāt.
Pirmajā rudenī viņš sūtīja sargāt vecāko dēlu. Vecākais dēls nosēdēja dārzā turpat līdz rītausmai, neaizvērdams acu. Tikai gaismiņai svīstot, neizturēja un uz brītiņu iesnaudās. Bet, kad uztrūkās no miega, ābelē zelta ābola vairs nebija.
Otru rudeni vecais tēvs sūtīja sargāt ābolu vidējo dēlu. Vidējais dēls augu nakti nenovērsa no ābola acu. Tikai gaismiņai svīstot, uz brītiņu iesnaudās. Pamodies skatās: ābelē vairs nav ābola …
Vecais tēvs savārga aizvien vairāk. Tad pienāca trešais rudens un viņš sūtīja sargāt ābolu visjaunāko un mīļāko dēlu — Hasanu. Hasans augu nakti nosēdēja zem ābeles, nenovērsdams no ābola acu. Kad sāka mākties virsū miegs, viņš nomazgājās dzestrajā rasā un tā miegu aizdzina.
Uz rīta pusi Hasans izdzirda putna spārnu švīkstoņu. Ielūkojies ciešāk, ieraudzīja: uz ābeles zara nolaižas zelta putns un satver nagos burvju ābolu. Hasans jau bija uzvilcis bultu un sagatavojies šaušanai. Viņš atlaida bultu un raidīja to uz putnu. Bulta aizķēra tikai vienu putna spalvu. Hasans šo spalvu parādīja tēvam un nozvērējās:
— Pirms nebūšu atradis pašu putnu, mājās neatgriezīšos!
Palūdzis mātei savīkšt ceļam maizes kuli, Hasans apsegloja zirgu un agri no rīta devās projām.
Ilgi vai neilgi viņš jāja, kas to zinās pateikt, tikai pēdīgi aizjāja pie krustcelēm. Skatās — viņa priekšā guļ akmens, uz kura rakstīts: «Ja jāsi pa kreisi — pats aiziesi bojā, ja jāsi pa labi — aizies bojā tavs zirgs.»
Iekāms Hasans apsvēra, kā rīkoties, zirgs pats nogriezās pa labi.
Hasans ilgi jāja cauri mežiem un purviem, pāri kalniem un lejām, taču ceļš aizvien vēl nebeidzās. Maizes kulē jau sen vairs nebija ne kripatiņas. Hasanu sāka mocīt izsalkums, arī zirgs bija pagalam izkāmējis.
Negaidīti priekšā uz ceļa nostājās milzīgi liels, pelēks vilks: acis gail, zobi klabēdami klab.
— Kāp zemē no zirga! — vilks bargi pavēlēja.
Ko Hasanam atlika darīt? Aizmukt viņš nejaudā, jo spēka nav kaulos, arī zirgs knapi turas kājās. Hasans vēl nepaguva lāga nokāpt zemē, kad no zirga nepalika ne smakas. Apēdis zirgu, vilks Hasanam sacīja:
— Es biju izsalcis — tu man palīdzēji. Tagadiņ es varu palīdzēt tev. Pastāsti — no kurienes jādams un uz kurieni dodamies? Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties?
— Es jāju pēc zelta putna, — Hasans atbildēja.
Un izstāstīja vilkam visu, kā sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns aiznesis burvju ābolu un kā viņš tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs šo putnu sadzinis rokā.
Redzu, tu esi labs dēls. Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlēšu.
Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.
Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:
— Esam klāt, kāp zemē!
Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks sacīja atkaclass="underline"
— Zelta putns dzīvo šajā hāna pilī. Līdzko saule aizgrims aiz apvāršņa, ielavies pilī un piezodzies pie zelta ligzdas, kurā tup putns, tikai pieraugi: ligzdu ar rokām neaiztiec! Aši paņem putnu un tai pašā mirklī dodies atpakaļ pie manis.
Hasans darīja tā, kā vilks lika. Ielavījās hāna pilī un piezagās pie ligzdas. Ai, cik neizsakāmi skaista tā bija!
Un Hasanam iegribējās pārvest putnu ar visu ligzdu. Viņš pārkāpa vilka piekodinājumu. Bet, tiklīdz pieskārās ligzdai ar roku, iešķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija apkarināti apkārt ligzdai.
Izdzirduši šķindam zvaniņus, atsteidzās sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie hāna.
— Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta putns?
Hasans izstāstīja hānam visu: kā viņš sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns nozadzis burvju ābolu un kā viņš tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs šo putnu sadzinis rokā.
— Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzēšu, — hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu. — Es atdošu tev zelta putnu ar visu zelta ligzdu, tikai tu vispirms sadabū man zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam.
Ko Hasanam atlika darīt? Viņš atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aiznest putnu un ka tagadiņ hāns viņam pieprasot sadabūt zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam. Tikai tad viņš atdošot Hasanam putnu ar visu zelta ligzdu.
Kauču tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzēšu sadabūt zeltkrēpi ērzeli, — vilks sacīja. — Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlēšu.
Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.
Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:
— Esam klāt, kāp zemē!
Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks, viņam rādīdams, sacīja atkaclass="underline"
— Vai redzi to cietoksni? Tā ir Glūdu hāna valstība. Līdzko saule aizgrims aiz apvāršņa, ielavies cietoksnī un iezodzies stallī. Tur citu zirgu pulkā ieraudzīsi zeltkrēpi ērzeli. Viņam līdzās karāsies zelta segli un zelta iemaukti, tikai pieraugi: neņem nedz seglus, nedz iemauktus, pat neaiztiec tos! Paņem zeltkrēpi aiz krēpēm un klusītiņām izved no staļļa.