Hasans ielavījās cietoksnī un iezagās stallī. Tur bija daudz zirgu, taču viņš tūliņ to pulkā pamanīja zeltkrēpi. Līdzās ērzelim atradās zelta segli un zelta iemaukti, kas bija neizsakāma skaistuma.
Hasanam sagribējās pārvest ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem. Bet, tiklīdz viņš pieskārās segliem ar roku, iešķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija piekarināti pie segliem.
Izdzirduši šķindam zvaniņus, atsteidzās uz stalli sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie Glūdu hāna.
— Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta zirgs? — Glūdu hāns vaicāja.
Hasans izstāstīja viņam visu, kā bijis.
— Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzēšu, — Glūdu hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu. — Es atdošu tev zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem, tikai tu vispirms sadabū man zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā.
Ko Hasanam atlika darīt? Viņš atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aizvest zeltkrēpi ērzeli un ka tagadiņ Glūdu hāns viņam pieprasot sadabūt zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā. Tikai tad viņš atdošot Hasanam zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.
— Kauču tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzēšu sadabūt zelta zivtiņu, bet to darīšu pēdējo reizi, — vilks sacīja. — Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk va]ā, iekāms atvēlēšu?
Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.
Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:
— Esam klāt, kāp zemē! Tagad es pats iešu pēc zelta zivtiņas, bet tu mani pagaidi tepat krastā.
Vilks ielēca ezerā, ienira līdz pašam dibenam. Viņš meklēja zelta zivtiņu vienu dienu, meklēja otru dienu, tad trešo. Un tikai ceturtajā dienā izpeldēja no ezera kopā ar zelta zivtiņu.
Hasans, to redzot, nopriecāties vien nevarēja. Viņš uzsēdās vilkam mugurā, un abi aizjoņoja pie Glūdu hāna. Hasans atdeva Glūdu hānam zelta zivtiņu un pretī dabūja zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.
Nu vilks sacīja Hasanam:
— Visu, ko varēju, tevis labā izdarīju. Tagad sēdies zeltkrēpim mugurā un jāj pēc zelta putna.
— Tencinu tevi, pelēcīt, par palīdzēšanu! — Hasans pateicas vilkam.
Uzlēcis zeltkrēpim ērzelim mugurā, viņš aizjāja pie hāna, kam piederēja zelta putns. Hasans atdeva viņam zeltkrēpi un pretī dabūja putnu ar visu zelta ligzdu. Hāns piedevām vēl iedeva brangu zirgu, strauju kā vējš.
Hasans uzsēdās zirgam mugurā un au]oja uz mājām — pie tēva.
Kopš tā laika nekad vairs no brīnuma ābeles nezuda zelta ābols. Un Hasana tēvs dzīvoja vēl ilgi un laimīgi.
Gudrais vecītis
Vienu vasaras dienu kāds zemnieks aizjāja ar ēzeli uz mežu pēc malkas. Sacirtis malku, uzkrāva to lopiņam mugurā un devās uz mājām. Zemnieks iet un dzied. Pēkšņi redz: ceļa vidū guļ lāde, aizslēgta ar atslēgu. Šis zemnieks bija ļoti ziņkārīgs. Viņš katrā ziņā gribēja paskatīties lādē un uzzināt, kas tur iekšā.
Apstājās un sāka slēgt lādi vaļā. Nepaguva vēl laga pacelt vaku, kad no lādes izrāpoja milzīga čūska.
— Es esmu izsalkusi un gribu tevi aprīt, — čūska iešņācās, rāpodama uz zemnieka pusi.
— Kā tad tā, es tevi paglābu no nebrīves, bet tu man par šo labo darbu gribi atmaksāt ar ļaunu?
Taču čūska jau tinās viņam apkārt.
Zemnieks redz, ka ar spēku čūsku nepieveikt, tāpēc nolēma ķerties pie viltus.
— Kas ir, čūska, pavaicāsim trim pretimnācējiem: vai drīkst labu atmaksāt ar ļaunu? Ja tie sacīs, ka drīkst, tad tu varēsi mani aprīt.
Čūska tā bija ar mieru. Malkas cirtējs uzcēla lādi ēzelim mugurā uz malkas un pats soļoja līdzās. Viņam blakus rāpoja čūska.
Viņi iet, iet un redz: ceļa malā ganās izkāmējis zirdziņš. Malkas cirtējs piegāja pie zirdziņa un tam vaicāja:
— Saki, gudrais zirdziņ, — vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam. kurš tev labu darījis?
— Nē, nedrīkst. Tomēr gadās nepateicīgi radījumi, kas labu atmaksā ar ļaunu, — zirdziņš atbildēja. — Vei, es ilgi un uzticīgi kalpoju savam saimniekam — uz muguras pat ādu noberzu, nastas staipīdams. Bet reiz saimnieks bez liekas gudrošanas apsēdās man uz sūrstošās muguras un es aiz sāpēm viņu gandrīz vai nometu zemē. Tad saimnieks mani padzina no mājām. Vai tā nav laba atmaksa ar ļaunu?
— Redzi nu, — sacīja čūska, — tagad es tevi aprīšu.
— Pacieties mazdrusciņ. Mēs tak norunājām pavaicāt trim pretimnācējiem, bet pagaidām dzirdējām tikai viena paša zirga atbildi. Pavaicāsim vēl diviem, un tad tu varēsi ar mani darīt, ko gribēsi.
Viņi devās tālāk. Gāja, gāja, līdz satika govi. Malkas cirtējs piegāja pie govs un tai vaicāja:
— Saki, mīļo gotiņ, — vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam, kurš tev labu darījis?
— Nē, nedrīkst. Tomēr gadās nepateicīgi radījumi, kas labu atmaksā ar ļaunu, — gotiņa atbildēja. — Vei, es ilgus gadus baroju saimnieka bērnus ar pienu. Bet vienreiz nejauši, pārmīdama kājas, aizķēru slauceni un izgāzu pienu. Tad saimnieks uz mani tā noskaitās, ka, paskat, nolauza ragu. Vai tā nav laba atmaksa ar ļaunu?
Dzirdēdama šādu atbildi, čūska nopriecājās un jau gatavojās malkas cirtēju aprit.
— Pacieties mazdrusciņ. Mēs tak norunājām pavaicāt trim, bet pagaidām dzirdējām tikai divu — zirga un govs atbildes. Pavaicāsim vēl trešajam. Redzēs, ko tas teiks.
Viņi devās atkal tālāk. Gāja, gāja, līdz satika vecu vīru.
— Saki, labo vecīt, — vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam, kurš tev labu darījis?
— Labu ar ļaunu atmaksā tikai nepateicīgi, ļaunprātīgi radījumi. Bet vispirms pastāstiet, kā radās jūsu strīds, tad es mēģināšu dot jums pareizu atbildi.
— Es jāju no meža un ceļa vidū ieraudzīju, vei, šo lādi, — malkas cirtējs iesāka stāstīt. — Varēju mierīgi pajāt lādei garām, taču nolēmu to katrā ziņā atvērt un palūkoties, kas tur iekšā. Nepaguvu vēl lāgā pacelt vāku, kad no lādes izlēca, vei, šī čūska un grasījās mani aprit…
— Un čūska pareizi darītu, jo tevi der aprit par to, ka stāsti nepatiesību! — negaidot vecītis ierunājās starpā. — Kurš tad ticēs, ka tik liela čūska var novietoties tik mazā lādē?
— Viņš runā patiesību, — nu iejaucās starpā čūska. — Es no tiesas gulēju šai lādē un, kazi, būtu noslāpusi, ja šis cilvēks neizlaidis mani ārā.
— Es nevienam no jums neticēšu, iekāms pats savam acīm nepārliecināšos, ka čūska tik tiešām var ievietoties šajā lādē! Ja jūsu sacītais ir patiesība, lai čūska atkal ielien lādē un to parāda!
Čūska ielīda lādē un, saritinājusies kamolā, apgūlās. Vecītis bez kavēšanās aizcirta vāku ciet, aizslēdza lādi un aizvilka prom uz meža biezokni.
Padēls
Kādam vīram nomira sieva. Viņam palika dēls un meita. Nepagāja ilgs laiks, un viņš meitu izdeva pie vīra, bet pats sadomāja pārvest mājās jaunu sievu. Tā dēls dabūja pamāti.
Pamāte padēlu neieredzēja: nedeva tam kārtīgi ēst, bet reizēs, kad vīra nebija mājā, par vismazāko pārkāpumu bargi sodīja. Padēls ilgi pacieta pamātes pārestības, līdz pēdīgi neizturēja un aizbēga no tēva mājām.
Aizskrējis pie māsas, viņš izsūdzēja viņai savas bēdas par grūto dzīvi pie pamātes.
— Un tā es sagudroju doties plašajā pasaulē laimi meklēt, — viņš pēdīgi sacīja. — Iedod man, māsiņ, ceļam drusciņ siera un plāceņu.