— mīļais ciemiņ, pusdienas vēl nav gatavas. bet, ja tev stipri gribas ēst, ieej mūsu dārzā — tur papilnam bumbieru, ābolu un maizes koka pākšu.
Padēls iegāja dārzā, noplūca vislielāko un sulīgāko bumbieri un to apēda.
Tavu brīnumu — viņš tai paša mirklī pārvērtās par bifeli. Tad noplūca un apēda maizes koka pāksti — un tūdaļ viņam izauga ragi. Tad apēda ābolu — un atkal pārvērtās par cilvēku. Pēc šada atklājuma viņam iešāvās prātā doma — pārmācīt cietsirdīgo skaistuli.
Saplūcis bumbierus, maizes koka pākstis un ābolus, padēls devas atpakaļ uz pilsētu. Te skatās: uz tirgu iet princeses kalpone.
— Vai negribi nopirkt sulīgus bumbierus un pākstis? — viņš piedāvaja kalponei.
Kalpone nopirka bumbierus un pākstis un aiznesa princesei. Princese apēda vienu bumbieri un tūdaļ pārvērtās par bifeļmāti. Līdzko apēda maizes koka pāksti — tā izauga pierē ragi.
Valdnieks ar valdnieci ilgi raudāja un vaimanāja, jo domāja, ka pie visa vainīga ļauna kalpone, un pavēlēja to nogalināt.
Bet ko valdniekiem iesākt ar meitu — bifeļmāti? Abi gudroja, gudroja, līdz sagudroja bifeļmāti pārdot. Viņi lika kalpiem to aizvest uz tirgu un pārdot pirmajam pircējam, cik tas solīs.
Ļaudīs paklīda valodas, ka valdnieka meita esot mirusi. Necik ilgi, un princeses vietā ar lielu godu un greznību apbedīja nogalināto kalponi.
Vienrīt padēls ieraudzīja, ka valdnieka kalpi ved uz tirgu bifeļmāti. Viņš piesteidzās klāt un vaicāja:
— Cik prasāt par bifeļmāti?
— Bet cik tu soli? — kalpi vaicāja pretī.
Padēlam bija klāt pieci zelta gabali, un viņš tos piesolīja. Kalpi bija ar mieru. Saņēmuši no padēla piecus zelta gabalus un atstājuši viņam bifeļmāti, kalpi aizgāja.
Padēls apmeta bifeļmātei ap ragiem auklu un aizveda to uz mežu. Tur viņš iedeva tai apēst ābolu, un bifeļmāte atkal pārvērtas par princesi. Padēls smiedamies viņai vaicāja:
— Saki — vai tu uz priekšu vairs nekrāpsies?
— Nē, nekrāpšos, — princese nosolījās. — Iesim pie maniem vecākiem, un es viņiem pateikšu, ka gribu kļūt tava sieva. Ja tu man vēl netici, tad še par zīmi matu šķiezna! — To teikusi, princese nogrieza sev matu šķipsnu un iedeva padēlam.
Abi aizgāja uz pilsētu un devās taisnā ceļā uz pili. Valdnieks ar valdnieci, ieraudzījuši savu meitu cilvēka izskatā, ļoti nopriecājās un aiz lieliem priekiem atdeva padēlam par sievu, jo viņš to bija atpestījis no nelaimes un atradinājis no cietsirdības.
Devlers jeb — kurš stiprāks?
Reiz kādā balkāru zemes aulā dzīvoja nabadzīgs vīrs ar sievu un bērniem. Viņu sauca Devlers. Šis vīrs bija stiprs un vesels kā ozols, tikai pārlieku pliks nabags: tā vienīgā bagātība — gotiņa, kas deva iztiku visai ģimenei. Tālab Devlers gotiņu sargāja kā savu acuraugu.
Devlers dzīvoja augstu kalnu un biezu mežu vidū, kur mitinājās daudz plēsīgu zvēru. Lai paglābtos no zvēriem, viņš bija uzcēlis ap savu sakļu augstu žogu un uztaisījis stiprus vārtus.
Viendien ģimenes barotāja — gotiņa nepārnāca no ganībām. Mājās izcēlās liels satraukums: nosprieda, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Devlers paķēra rungu un devās gotiņu meklēt. Viņš ilgi klīda pa mežu un tikai tad, kad sabiezēja krēsla, gotiņu uzgāja. Tā, piespiedusies pie klints, izmisīgi atvairīja vilkus, kas bija sastājušies apkārt. Devlers ar rungu metās gotiņai palīgos — aizgaiņāja vilkus un dzina gotiņu uz mājām. Te vilki attapās no bailēm un sāka Devleram sekot. Ar grūtībām atkaudamies no niknajiem zvēriem, Devlers pēdīgi aiztika līdz mājas pagalmam, taču te viņu gaidīja jauna liksta: vārti bija aizslēgti, un sieva gulēja ciešā miegā. Pa to starpu alkatīgie vilki viņu ielenca no visām pusēm, un tikai runga viņa stiprajās rokās palīdzēja no tiem atkauties.
Redzēdams, ka vilki drīz vien viņu pieveiks, Devlers paķēra gotiņu un pārsvieda pāri žogam, pēc tam pārlēca arī pats. Izsalkušie vilki, bridi pastāvējuši augstā žoga priekšā un gaudulīgi nodziedājuši savu dziesmu, aizvilkās kur kurais.
Ticis pāri žogam, Devlers pārliecinājās, ka abi — i pats, i gotiņa — ir sveiki un veseli. Un sāka apsvērt: kā šis vienā atvēzienā varējis pārsviest pār žogu govi? Agrāk viņš nekad netika domājis par savu spēku un veiklību.
Devlers tapa priecīgs, jo nosprieda, ka otra tāda stiprinieka un izveicīga vīra nav visā pasaulē. Un sadomāja nākošajā dienā iet pameklēt, vai ir vēl kāds stiprāks par viņu. Sievai lika parūpēties par ceļa maizi, bet pats apgūlās un aizmiga dzi|ā miegā. Otrā rītā, gaismiņai svīstot, viņš jau devās cejā — meklēt lielāku stiprinieku par sevi.
Devlers nogāja garu ceļa gabalu, līdz negaidot ieraudzīja upmalā sēžam vīru un ķeram zivis. Vīram rokās bija nevis parasts makšķeres kāts, bet makten liels platānas stumbrs. Devlers nedroši piegāja klāt.
— Laba diena, zvejniek! Bagātu lomu! — viņš sacīja un piesēda turpat līdzās.
— Laba diena, labais cilvēk! Saki — kurp iedams un ko meklēdams?
— Eku, paklausies, kas ar mani atgadījās, — Devlers iesāka stāstīt. — Neesmu no bagātajiem: visa mana bagātība — gotiņa. Katru mīļu dienu tā ganās mežā, bet, metoties krēslai, pati pārrodas mājās. Vakardien tā laikus nepārnāca. Nospriedu, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Paķeru rungu un devos to meklēt. Ilgi meklēju. Kad pilnīgi satumsa, uzgāju savu gotiņu: tā stāvēja, piespiedusies pie klints, un ar ragiem atvairīja apkārt sastājušos vilkus. Es iztrenkāju vilkus un dzinu savu gotiņu uz mājām. Dzirdu — vilki seko nopakaļis. Gaiņāju viņus ar rungu, kā mācēju, un tikai ar mokām aiztiku līdz mājām. Te atkaliņ jauna liksta: vārti aizbultēti, bet sieva nedzird manu klaudzināšanu! Vilki tikmēr mācas aizvien vairāk virsū, drīz mums uzklups un saplosīs. Ko iesākt? Paķēru gotiņu — sazin kur manī radās spēks! — un mirklī pārsviedu to pāri žogam, pēc tam pārlēcu ari pats. Nekad nebiju domājis, ka esmu tik stiprs. Un tālab nospriedu, ka nav pasaulē otra tik liela stiprinieka kā es.
Zvejnieks, noklausījies Devlera stāstu, neko neteica. Tikai pēc brītiņa palūdza:
— Stipriniek, paturi manu makšķeri, kamēr es aizstaigāšu pēc svaigas ēsmas.
Nabaga Devlers turpat vai bruku dabūja, gaidīdams pārnākam zvejnieku.
Zvejnieks atgriezās, bez liekas steigas apmainīja ēsmu un tikai tad paņēma no Devlera makšķeres kātu.
— Redzu — tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani! — zvejnieks atvadoties sacīja.
Devlers gāja tālāk un satika vēl vienu zvejnieku. Tam rokās bija daudz lielāka makšķere nekā iepriekšējam. Arī šim zvejniekam Devlers pastāstīja, kas ar viņu bija atgadījies un ka viņš sadomājis izdibināt, vai ir pasaulē otrs tik liels stiprinieks kā viņš.
— Stipriniek, paturi manu makšķeri, kamēr es aizstaigāšu pēc svaigas ēsmas, — zvejnieks sacīja.
Devlers tik tikko sagaidīja zvejnieku pārnākam un tūliņ atdeva viņam makšķeres kātu. Paņēmis makšķeri, otrais zvejnieks sacīja:
— Redzu — tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un tu sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani.
Devlers gāja tālāk un satika trešo zvejnieku, kas turēja rokās vēl lielāku makšķeri. Arī šis zvejnieks palūdza, lai Devlers patur viņa makšķeres kātu, kamēr šis aizstaigās pēc svaigas ēsmas. Pēc tam zvejnieks sacīja:
— Ej tālāk, vei, pa šo taciņu un uzkāp kalnā. Kalna galā ieraudzīsi māju, kurā atradīsi cilvēku, kas būs tik stiprs kā mēs visi trīs kopā.