Labi. Devlers gāja pa taciņu. Uzkāpa kalnā un ieraudzīja lielu jo lielu māju, celtu no resniem baļķiem. Uz mājas sliekšņa sēdēja veca sieviņa un vērpa vilnu.
Ieraudzījusi Devleru, sieviņa pārstāja vērpt un piecēlās, lai saņemtu ciemiņu. Viņa tam vaicāja:
— Saki, dēls, — kas tu tāds esi? Kā tu šeit nokļuvi un ko meklē?
Devlers viņai izstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies, un ari to, ka vēlas izdibināt, vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks un veiklāks par viņu.
— Man tevis žēl, nabaga cilvēk, — sieviņa sacīja. — Ja tu esi šurp atnācis, tad prom bez manas palīdzēšanas netiksi. Pārradīsies mani dēli, un tev plāni klāsies. Bet es tevi pažēlošu un mēģināšu paglābt.
To pasacījusi, vecā sieviņa izurba ar vārpstiņu bedri un tajā paslēpa Devleru, virsū uzmezdama kaudzi spilvenu.
Necik ilgi, un pārradās sieviņas dēli — zvejnieki ar bagātu lomu.
— Kur tad ciemiņš, kuru šurp sūtījām? — neredzēdami Devleru, viņi vaicāja mātei.
Gudrā sieviņa saprata, ka nespēs dēlus apvest ap stūri, tālab izvilka Devleru no bedres un sadomāja to citādi paglābt. Viņa apsēdināja ciemiņu istabas vidū, bet dēlus — katru savā istabas kaktā. Pati apsēdās ceturtajā kaktā. Pēc tam lika dēliem katram pēc kārtas pūst uz Devleru: tas kā vēzēklis šūpojās no viena pūtēja pie otra. Tad viņa lika dēliem pūst visiem reizē labi stipri. Dēli nu pūta uz Devleru visi reizē. Arī sieviņa pūta, pie tam daudz stiprāk par dēliem. Viņi visi tik stipri pūta, ka Devlers negaidot pacēlās gaisā kā spārnos, izlidoja pa dūmu lūku ārā un nolaidās zemē netālu no savas sakļas.
Daudz negudrodams, Devlers metās skriet, ko kājas nes.
Pārskrējis mājās, atvilka elpu un sievai sacīja:
— Redzams, pasaulē vienmēr atradīsies kāds stiprāks ari par pašu lielāko stiprinieku!
Kā zēns pārspēja gudrībā milžus
Netālu no augstiem kalniem dzijas aizas malā atradās liels auls. Turpat tuvumā dzīvoja milži, kas visādi traucēja ļaužu mieru. Visdrosmīgākie aula vīri, gribēdami milžus pieveikt, cīnoties aizgāja bojā.
Šai aulā dzīvoja arī nabadzīga atraitne ar dēlu. Dēls, kas bija vēl gluži zēns, ar sevišķu spēku nevarēja lepoties, toties bija gudrs un apķērīgs. Viņš sadomāja atradināt milžus no aula izlaupīšanas.
Vienu vakaru zēns sacīja mātei:
— Māt, sapos mani ceļam. Iedod līdzi krietni lielu siera rituli un ādas maisu ar airanu — skābu pienu.
Māte sagatavoja visu, ko dēls lūdza, un viņš devās ceļā.
Gāja, gāja, līdz nonāca pie upes un redz: milzis smeļ ūdeni.
Zēnam tika bail, tomēr viņš to neizrādīja. Pēkšņi milzis tik spalgi iebļāvās, ka atbalss aizviļņoja tālu viņpus aizas.
— Ei, cilvēk, nu tu esi manos nagos! — viņš sauca. — Vispirms pamērosimies spēkiem, pēcāk aiznesīšu tevi brāļiem. Ai, cik tie būs priecīgi!
— Labi, — zēns bija ar mieru. — Kurš uzvarēs, tas izpildīs visu, ko otrs vēlēsies. Vispirms pamēģināsim no zemes izspiest eļļu!
Milzis sāka sparīgi mīdīt zemi kājām, taču velti — no zemes neizspiedās ne pilīte eļļas.
Tikmēr zēns nemanīti nolika ādas maisu ar airanu zemē un apbēra ar smiltīm, tad uzkāpa maisam virsū, piemina ar papēdi — un airans izlijās ārā.
Milzis izbrīnījās: kur šim mazajam puišelim tik daudz spēka kaulos? Tomēr skaļi neko neteica.
Tad zēns sacīja:
— Saki, milzi, — vai tu spēj ar roku pārsist akmeni un no tā izspiest ūdeni?
Milzis paņēma rokās varen lielu baltu akmeni, bet neko nespēja izdarīt.
Zēns paņēma siera rituli, salauza vairākos gabalos, tad vienu gabalu saspieda — un no tā iztecēja sūkalas.
— Kauču neesi liels no auguma, — milzis sacīja, — tomēr spēka tev vairāk nekā man. Tagad vari man pavēlēt visu, ko vēlies, es izpildīšu.
— Paņem mani plecos un pārnes otrā upes krastā. Gribu aizkļūt pie nedraugiem un tos kārtīgi pārmācīt, lai uz visiem laikiem aizmirst ceļu uz mūsu aulu.
Ko milzim atlika darīt? Viņš piesmēla savu milzīgo ādas maisu ar ūdeni, uzcēla plecā, uz otra pleca uzsēdināja zēnu un tā pārbrida pāri straujajai kalnu upei.
Kad milzis pārnāca mājās, brāļi par kaut ko strīdējās.
Ieraudzījuši zēnu, viņi nopriecājās.
— Cik jauki! Šodien dabūsim kārtīgas vakariņas, — viens brālis sacīja.
Atnākušais milzis izbijies atbildēja:
— Metiet vakariņas no galvas ārā! Šis ir cilvēku dzimtas milzis. Nav svarīgi, ka viņš maza auguma, toties spēka tam vairāk nekā katram no mums. Pats savām acīm redzēju, kā viņš ar rokām pārlauza milzīgu akmeni un izspieda no tā ūdeni, bet no zemes izdabūja ara eļļu. Viņš ieradās svarīgās darīšanās. Izturieties pret viņu laipni, lai viņš būtu apmierināts. Tikai nemēģiniet nokaitinat, citādi var mums iziet plāni.
Milži uzņēma zēnu kā dārgu viesi: ieveda viesu istabā, pagatavoja tam brangu cienastu un visādi izrādīja lielu godu. Tomēr paši nosprieda vēl pārbaudīt zēna spēku.
Viņi iedeva viesim varen lielu ādas maisu, darinātu no bifeļa ādas. un sacīja:
— Aizej ar šo maisu pēc ūdens. Neviens milzis to nespēj pilnu pārnest mājās.
Zēns aizgāja pie upes, izģērbās un iekāpa ūdenī. Tur viņš sāka pūst maisā gaisu. Ilgi vajadzēja pūst, līdz maiss piepūtās kā bumba. Cieši aizsējis maisam galu, zēns iznesa to krastā.
Tad uzvilka mugurā drēbes, uzvēla maisu kamiešos un lēnītiņām soļoja uz klints alas pusi, kurā dzīvoja milži. Viņš vēl nebija nogājis ne pusi ceļa, kad sāka gāzt lietus. Pienākot alai tuvāk, lietusgāze pieņēmās spēkā.
Zēns izlaida no maisa gaisu un ienāca alā ar tukšu.
— Kur tad ūdens? — vecākais milzis vaicāja.
— Palūkojieties ārā un redzēsiet ūdeni, ko es atnesu.
Milži ieraudzīja plūstam ūdens straumes, nemaz nenoģizdami, ka nupat bija gāzis lietus, un nobijās no stiprinieka zēna. Sāka gudrot, kā tikt no tā vaļā.
— Kas ir, brāļi, pieliesim pilnu viesu istabu ar verdošu ūdeni un tā tiksim no viņa vajā, — lika priekšā vecākais milzis.
Zēns to noklausījās un gulētiedams apsedzās ar savu apmetni, kam piemita burvju spēks: tas spēja paglābt savu saimnieku gan no karstuma, gan no aukstuma, gan izturēt jebkuru smagumu.
Apsedzies ar šo apmetni, zēns varēja gulēt bez rūpēm.
Nakti milži pa dūmu lūku sāka liet viesu istabā tieši viesim virsū verdošu ūdeni.
No rīta zēns piecēlās, nopurināja apmetni un iznāca no viesu istabas. Ieraudzījuši zēnu sveiku un veselu, milži nobrīnīties vien nevarēja.
— Kā labi gulēji, mījais viesi? — vecākais milzis vaicāja.
— labi gulēju, — zēns atbildēja. — vienīgi blusas drusciņ traucēja.
Redzēdami, ka verdošais ūdens nav zēnu nomaitājis, milži sagudroja to nomētāt ar akmeņiem. Arī šo sarunu zēns noklausījās un atkal apsedzās ar apmetni.
Nakti milži pa dūmu lūku sāka mest viesu istabā akmeņus. Vislielākais uzkrita tieši zēnam virsū, taču viņu atkal paglāba burvju apmetnis.
No rīta zēns atkal, it kā nekas nebūtu bijis, iznāca no viesu istabas. Ieraudzījuši zēnu sveiku un veselu, milži vēl gaužāk izbrīnījās.
— Kā šonakt gulēji, mīļais viesi? — vaicāja vecākais milzis.
— Labi gulēju, — zēns atbildēja. — Vienīgi, man rādās, jūsu istabas griesti ir cauri — augu nakti bira virsū māla kukuržņi. Nācās pārmainīt guļvietu.