Milži saprata, ka viņiem nepieveikt zēnu.
Sāka gudrot, kā ātrāk aizvadīt nelūgto viesi prom.
Vecākais milzis atnāca pie zēna un sacīja:
— Mīļais viesi, tu zini, ka pēc kalniešu paražām saimnieks trīs dienas nedrīkst ciemiņam vaicāt viņa apciemojuma iemeslu. Tu pie mums ciemojies jau apaļu nedēļu. Mēs degam nepacietībā uzzināt, kāda vajadzība tevi piespiedusi ierasties mūsu pusē.
— Jūs daudzas reizes izlaupījāt mūsu aulu un aizdzināt aula ļaužu lopus. Es ierados, lai visu, ko esat piesavinājušies, atdabūtu atpakaļ.
— Bet jūsu lopi tak jau sen ir apēsti!
— Tad atlīdziniet zeltā. Iedodiet man tik daudz zelta, cik saies maisā, pašūtā no trīsgadīga bifeļa ādas, — zēns sacīja.
Milžiem ļoti negribējās pildīt šo noteikumu, bet — ko lai citu iesāk? Viņi savāca visu zeltu, kas bija krājumā, un tik tikko piebēra maisu pilnu.
Man neklājas pašam stiept ādas maisu. Lai kāds no milžiem to aiznes uz mūsu aulu.
Milžu starpā neatradās neviena, kurš no laba prāta gribētu stiept smago maisu.
Viņi ilgj strīdējās, kuram iet uz aulu, līdz pēdīgi izšķīrās vilkt lozes.
Loze krita tam milzim, kurš bija atnesis zēnu.
No rīta abi devās ceļā. Milzis elsdams pūzdams stiepj smago maisu, bet zēns svilpodams soļo viņam blakus.
Kad līdz aulam bija atlicis mazs ceja gabals, zēns milzim sacīja:
— Nesteidzies, ej lēnītiņām. Es pa tam aiztecēšu mājās un pateikšu mātei, lai viņa sagatavojas tevi godam saņemt.
Milzis piegāja pie sakļas, kurā dzīvoja zēna māte, un iekšā izdzirda sarunu.
— Pagatavo, lūdzama, viesim cienastu, — dēls sacīja mātei.
— Nemaz nezinu, ar ko lai viņu pacienāju, — māte atbildēja, kā dēls to iepriekš bija samācījis. — Mājās nekā nav, vienīgi viena milža kāja. Nu labi, izcepšu to pašu.
To dzirdēdams, milzis aiz bailēm iesāka trīcēt un, pametis maisu ar zeltu turpat pie sakļas, aizlaidās projām, ne atpakaļ neatskatījies.
Aizjozis pie brāļiem, sacīja:
— Labi. ka šo viesi izvadījām. Es uzzināju, ka viņa māte vakariņām gatavojās cept milža kāju. Tad jau viņi var apēst arī mūs!
Dzirdot šādu vēsti, milži briesmīgi nobijās, pameta savu alu un devās prom, kur acis rāda.
Kopš tā laika tai pusē milži vairs nav redzēti.
Zēns no milžiem dabūto zeltu izdāļāja trūkumcietējiem. Tagadiņ aula ļaudis varēja dzīvot mierīgi, bez kādām rūpēm.
Tojmazs un Domajs
Tajos tālajos aizlaikos, kad vecais Soltans sacerēja savas pasakas, pie viņa reiz atnācis kaimiņš, lai paklausītos jaunas. Vecais pasaku meistars ciemiņu laipni saņēmis un sacījis:
— Sēdies, kaimiņ! Es zinu, ka tev patīk pasakas. Tūliņās pastāstīšu jaunu pasaku, kuru vēl neviens nav dzirdējis. Iekārtojies ērtāk, jo pasaka nebūs no īsajām.
Kādā aulā dzīvoja divi vīri — Domajs un Tojmazs. Domajs strādāja no agra rīta līdz vēlai naktij un tikai ar pūlēm varēja uzturēt savu lielo ģimeni — nabadzība neatstājās no viņa ne par soli. Turpretim Tojmazs bija bagāts. Viņš tika pie bagātības, aizdzīdams svešus zirgus un iedzīvodamies uz citu rēķina.
Viendien pie Domaja atnāca Tojmazs un sacīja:
— Es zinu, ka tu kaujies ar trūkumu, un tālab gribu tev palīdzēt. Dodies man līdzi sirojumā. Visu, ko iegūsim, sadalīsim uz pusēm.
Ko Domājām iesākt? Šāds darbs viņam nav pa prātam, tomēr bagātniekam nedrīkst runāt pretim: nabagais allažiņ spiests iet pie bagātā aizņemties maizi līdz jaunai ražai.
Otrā rītā mazā gaismiņā abi sēdās zirgos un devās ceļā. Kad diena svērās uz vakarpusi, viņi jau bija aizjājuši līdz meža malai, kur ganījās liels zirgu pulks.
— Kas ir, apstāsimies tepat un aizdzīsim šo pašu zirgu ganāmpulku, — Domajs ieminējās.
— Kas nu tas par ganāmpulku! Jāsim tālāk un sameklēsim lielāku, — Tojmazs iebilda.
Jāja abi tālāk. Nojājuši atlikušo dienas daļu, viņi ieraudzīja ganāmies varen lielu zirgu baru. Alkatīgais Tojmazs priecīgs sacīja:
— Šis bars ir tieši kā radīts mums!
Sāka dzīt zirgu baru projām: priekšgalā jāja Domajs, aizmugurē — Tojmazs.
Negaidot visu apkārtni ietina bieza migla un sāka smidzināt lietus. To redzot, Domajs izbrīnījās, bet Tojmazs sacīja:
— Nav labi. Mums pakaļ dzenas vienacis milzis, kam pieder šie zirgi. Elpa, ko pūš viņa zirgs caur nāsīm, atgādina miglu un sviedri, kas pil no zirga sāniem, — lietu. Tu sagaidi milzi šepat, bet es ar skubu dzīšu zirgus tālāk.
Domajs palika gaidot milzi. Necik ilgi, un viņam tuvojās briesmonis — satracināts milzis. Tā vienīgā acs pierē aiz niknuma zvēroja sarkana kā uguns.
— Ļaundari, suņa dzimums, kā tu uzdrīkstējies aizdzīt manus zirgus! Nobeigšu tevi ar vienu sitienu!
Domajs bija labs šāvējs, tālab rāmā garā atbildēja:
— Labi, tad cīkstēsimies.
— Labi. Kā tu gribi cīkstēties: kauties vai šauties? — milzis Domājām vaicāja.
— Kaujas tikai puikas. Mēs raidīsim viens otrā bultas.
Milzis raidīja bultu pirmais, un viņa bulta tik tikko aizķēra Domāju. Tad raidīja bultu Domajs — un viņa bulta trāpīja milzim tieši vienīgajā aci. Ir zināms, ka milzi var nobeigt, trāpot tikai acī.
Milzis novēlās zemē bez dzīvības. Domajs nokāpa no sava zirga un pārsēdās milža zirgā, lai panāktu Tojmazu.
Pa to starpu Tojmazs jau dzina zirgus uz savu aulu. Viņš cerēja, ka milzis Domāju būs pieveicis un bagātais laupījums tagad tiks viņam vienam.
Taču nepagāja ilgs laiks, un viņš izdzirda zirga pakavu klaboņu. Skatās — jāj Domajs.
Tālāk viņi dzina zirgus divatā. Pievakarē apstājās kādā aizā. Tuvumā ieraudzīja pamestu apmetni un nolēma tur pārlaist nakti.
— Domaj, tu aizej un salasi sausus zarus, bet es tikmēr uzmanīšu zirgus, — sacīja Tojmazs.
Domajs aizgāja pēc zariem, taču Tojmazs, kā tagad izrādījās, bija sadomājis ļaunu darbu: viņš pa to laiku aizdzina zirgu baru prom, pie reizes paņemdams arī Domaja zirgu.
Domajs atgriezās un redz — apmetne tukša.
Ko nu darīt? Domajs sakūra apmetnē ugunskuru, ieturēja vakariņas no tā mazumiņa, kas vēl bija atlicis ceļa kulē, un nosprieda likties uz auss. Apmetnes stūrī viņš uzgāja no salmiem pītu bišu stropu, ielīda tajā, apgūlās uz salmiem un iesnaudās.
Te pēkšņi dzird — kāds ienāk apmetnē. Domajs atvēra vienu aci, skatās un redz: milzīgi liels, ruds lācis notupstas pie ugunskura. Pēc īsa brītiņa atnāk vilks, pēc vilka — lapsa.
Zvēri satupās apkārt ugunskuram un uzsāka valodas.
Pirmais ierunājās lācis. Viņš vaicāja vilkam:
— Pelēcīt, sen tevi neesmu redzējis. Kā tev tagadiņ klājas?
— Nekas, labi. Katru dienu sastūķēju vēderā pa treknam jēram.
— Kā tad tu pie jēriem tiec?
— Netālu no manas alas ganās aitu bars, ko uzmana čabans[6], kas ar vienu aci akls. Es piezogos tam no neredzīgās acs puses un aizstiepju no ganāmpulka aitu, ka čabans ne manīt nemana.
— un kā tev, rudaste, klājas? — lācis vaicāja lapsai.
— Man klājas vēl labāk. Es jau krietnu laiku dzīvoju alā kur viendien zeltkaļi noslēpa zeltlietas, ko tiem gribēja atņemt kņazs. Tā es tagadīt stiepju šīs mantas pa vienai prom, pārdodu un nopērku sev visu, ko kāroju.
— Tagad pastāsti tu, ķepainīt, kā dzīvo un ko dari! No paskata tu esi varen spirgts un brangs! — lapsa uzrunāja lāci.
— Kā lai neizskatos spirgts un brangs, ja katru dienu notiesāju pa stropam medus! Netālu no manas alas atrodas bišu drava. Vecais dravnieks ar kreiso aci ir akls un ar kreiso ausi — kurls. Tā es ikreiz pamanos tam nočiept pa stropam.