— Mēs jajam saprecināt vienu skaistuli ar savu draugu.
— Ņemiet mani līdzi — kazi, būšu noderīgs.
Džigiti paņēma ūdenstempēju līdzi. Visi jāja, jāja, līdz pēdīgi aizjaja uz tālo aulu. Iejāja skaistules pagalmā. Uzzinājuši, kalab džigits ar draugiem atjājis, aula ļaudis, smagi nopūzdamies runāja:
— Eku, atjājis vēl viens nelaimīgais! Jau deviņdesmit deviņas galvas noripojušas no pleciem šās meičas dēļ. Līdz apaļam simtam trūkst tikai vienas. Redzams, šis džigits grib, lai viņa galva būtu simtā.
Pagalmā iznāca skaistules tēvs un džigitam vaicāja, ko vēloties.
— Vēlos apņemt javu skaisto meitu par sievu, ja tu to neliegsi, — atbildēja jaunais džigits. — Bet, ja liegsi, aizvedīšu paslepeni.
— Labi, esmu ar mieru tev atdot savu meitu, tikai ar vienu norunu, — sacīja skaistules tēvs.
— Kāda būs šī noruna?
— Tu pats vai tavs ātrkājis lai noskrien mūsu veco zintnieci, kas ir žiglāka par visiem.
Jaunais džigits noskuma. Viņš atgriezās pie saviem draugiem un izstāstīja, ko skaistules tēvs teicis.
Vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām sacīja:
— Nebēdā, draugs! Es viņu noskriešu. Liecies mierīgi uz auss un atpūties.
Jaunais džigits nolikās gulēt.
No rīta skaistules tēvs padeva džigitam ziņu, ka laiks posties pildīt norunu: lai vedot savu ātrkāji. Džigits ar draugiem devās ārā no aula.
Pēc neilga laiciņa šurp atveda izģindušu vecenīti tumšiem, iekritušiem vaigiem. Pār plecu tai pārmesta kule un aiz jostas aizāķēta neliela krūka, pagatavota no ķirbja.
— Kur ir tavs ātrkājis? Lai nāk ar vecenīti skrieties, — skaistules tēvs sacīja.
Iznāca priekšā vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām un sacīja:
— Es iešu skrieties!
Sanākušie ļaudis sāka smieties, vai gar zemi krizdami: kā ta šis skriešot ar dzirnakmeņiem pie kājām?
Vecenīte aizveda ātrkāji klaja laukā, apstājās tai vietā, no kurienes aizvien sāka skriešanu, un sacīja:
— Vispirms apsēdīsimies un atpūtīsimies, pēc tam skriesim.
— Nē, — ātrkājis atbildēja, — tik īsu gabaliņu es neesmu ar mieru skriet. Iesim tālāk stepē.
Un aizveda zintnieci tālu, tālu, līdz tā ejot pagalam nokusa. Abi apstājās un apsēdās atvilkt elpu.
Vecenīte izņēma no kules pīrāgu, pildītu ar sāli, un, sniegdama to ātrkājim, teica:
— Še, ēd! Kazi, būsi izsalcis?
Bet pati apēda pīrādziņu, pildītu ar sieru. Ātrkājis apēda pīrādziņu un sagribēja dzert.
— Sadabū, vecen, ūdeni, gribu dzert, — viņš sacīja. Vecenīte atāķēja no jostas ķirbja krūku — tajā bija ūdens, kam piejauktas miega zāles, — un pastiepa ātrkājim.
— Še, padzeries, remdē slāpes!
Ātrkājis vēl nepaguva izdzert visu ūdeni, kad jau aizmiga, bet zintniece pietrūkās kājās un laidās skriet.
Ļaužu pūlis aula priekšā gaidīt gaida skrējējus, uztraucas. Arī jaunais džigits uzbudināts — pārāk ilgi abi nerādās. Tālredzis palūkojās tālumā un sacīja:
— Skrien tikai vecene, bet mūsu ātrkājis nekur nav manāms. Kur viņš dējies? — Tālredzis palūkojās vēl ciešāk.
— Ehē, viņa to iemidzinājusi!
Tālredzis paņēma nelielu akmeni un svieda ar to gulētājam. Akmens trāpīja plecā. Ātrkājis pamodās, uztrūkās augšā, aplaida acis apkārt — veceni nekur nemana!
Tad viņš norāva no kājām dzirnakmeņus un laidās skriet. Zintniece vēl nebija paguvusi paskriet ne trīs soļus, kad ātrkājis jau aizsteidzās viņai priekšā, it kā šī uz vietas vien būtu stāvējusi. Atstājis zintnieci labi tālu iepakaļ, ātrkājis atskrēja galā pirmais.
Visdzirdis pagrieza ausi uz skaistules mājas pusi un paklausījies sacīja:
— Skaistules tēvs negrib atdot savu meitu mūsu džigitam. Viņš sadomājis mūs visus pārbaudīt: iespundēt karsti sakurinātā krāsnī. Viņam ir milzum liela krāsns. Ja mēs tajā izturēsim visu nakti, tad viņš atdos meitu.
To izdzirdis, jaunais džigits noskuma vēl vairāk un bēdīgs vaicāja:
— Ko lai tagadiņ iesāku?
— Nebēdājies daudz, — viņam sacīja ūdenstempējs, — gan mēs krāsns karstumu izturēsim.
Vakarā skaistules tēvs ataicināja džigitu un viņa draugus pie sevis un sacīja:
— Mūsmājās sajājis daudz viesu. Visas istabas aizņemtas. Neņemiet ļaunā, ka jums vajadzēs pārnakšņot krāsnī. Krāsns ir liela — visiem vietas būs gana, arī siltuma netrūkst. Ja rītu sagaidīsit pie labas veselības, tad varēsim runāt tālāk par precībām.
— Labi, — ūdenstempējs atbildēja, — vienīgi palūgšu vijoli, lai krāsnī nebūtu garlaicīgi. Tagad aizstaigāšu līdz upei un padzeršos.
Dzirdēdami šādu vīra valodu, ļaudis brīnījās:
— Līdīs krāsnī cepties, bet lūdz vijolil
Kamēr sadabūja vijoli, ūdenstempējs izdzēra pusi upes un atgriezās atpakaļ. Draugi salīda krāsnī. Skaistules tēvs to lika aiztaisīt labi cieši ar aizslietni. Ūdenstempējs apslacināja sienas ar ūdeni, tā atdzesēdams krāsni, un visi džigiti mierīgi nolikās gulēt.
No rīta skaistules tēvs pavēlēja kalpiem atvērt krāsni, izgrābt pelnus un izkaisīt vējā. Kalpi attaisīja krāsni, skatās — tur viesi sēd sveiki un veseli un jautri dzied dziesmas, bet ūdenstempējs spēlē vijoli.
Džigiti nu atkaliņ sēd viesu istabā un gaida, kad skaistules tēvs liks sapost līgavu. Visdzirdis pagrieza ausi uz saimnieku galu un jaunajam džigitam saka:
— Skaistules tēvs vēl nedomā atdot mums savu meitu: grib, lai mēs uzminētu laiku, kad šā meita no rīta ceļas augšā un sēžas pie rokdarbiem.
Jaunais džigits noskuma un vaicāja:
— Ko lai tagadiņ iesāku? Vai no tiesas man bez sievas būs jāatgriežas mājās? Kas zina, piedevām vēl galvu pazaudēšu?
Taču tālredzis pasmīnējis sacīja:
— neraizējies daudz. gan es visu laikus pamanīšu un tev palīdzēšu.
Vakarā viesu istabā ienāca skaistules tēvocis, apsēdās līdzās jaunajam džigitam un sacīja:
— Mani atsūtīja paklausīties, kā jūs uzminēsiet laiku, kad mūsu skaistule pamostas.
Džigiti sēd visu nakti, acu neaizdarījuši, kopā ar viņiem — arī skaistules tēvocis. Pirms rītausmas tālredzis, skatīdamies uz saimnieku māju, sacīja:
— Skaistule jau pamodusies, grozās gultā, grib celties, taču slinkums neļauj. Re, nožāvājās, pastaipījās. Re, piecēlās, meklē zābaciņus. Piktojas, ka nespēj tos atrast. Re, atkal ielīda gulta, apsedzās un aizmiga.
Tā pienāca rīts. Skaistules tēvocis aizgāja uz saimnieku māju un visu izstāstīja. Skaistules tēvs pasauca savu sievu un tai vaicāja:
— Vai meita jau piecēlusies? Apsēdusies pie rokdarbiem?
— Piecēlusies, — sieva atbildēja, — bet pie rokdarbiem vēl nav sēdusies.
— Kālab ne?
— Zābaciņus nespēja atrast. Noskaitās un atkal apgūlās.
— Neko darīt — džigiti bija izturējuši visus pārbaudījumus.
Vārdu nedrīkst lauzt. Vecāki saposa meitu, kā klājas, un atdeva jaunajam džigitam. Tas uzsēdināja līgavu sev priekšā uz zirga, un visi jāja atpakaļ uz savu aulu.
Jāja, jāja, līdz aizjāja pie tās upes, no kuras ūdenstempējs bija dzēris ūdeni un lējis atpakaļ.
— Tencinu jūs par to, ka paņēmāt mani līdzi un noticējāt man kā draugam, — ūdenstempējs sacīja. — Tagadiņ es palikšu šepat — kazi, bez manis upē būs savairojies pulka zivtiņu. Laimīgu ceļu un daudz laimes priekšdienās!
Pārējie draugi jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tai vietai. kur visdzirdis bija klausījies skudru valodas. Šeit viņš apstājas un sacīja: