— Tencinu jūs par to, ka parādījāt man godu un uzticību. Tagadiņ es palikšu šepat — kazi, skudrām uzkrājies daudz jaunumu. alkstu tos dzirdēt. Bet jums novēlu laimīgu ceļu un daudz laimes priekšdienās!
Pārējie jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tam kurgānam, kura galā bija stāvējis tālredzis un lūkojies apkārt.
— Tencinu jūs, draugi! — tālredzis sacīja. — Es palīdzēju jums, kā varēju. Tagadiņ palikšu uz sava kurgāna un lūkošos, kas notiek vistālākajās zemes malās.
Pārējie jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tai vietai, kur ātrkājis ar dzirnakmeņiem pie kājām bija ganījis plēsīgos putnus.
— Tencinu tevi, brašo jātniek, — ātrkājis sacīja, — ka tu man uzticējies un atļāvi noskriet to zintnieci. Es jau sen biju dzirdējis par šo burvi, tikai nezināju, kur viņa dzīvo. Novēlu tev laimīgu dzīvošanu ar jauno sievu. Laimīgu ceļu jums visiem. Pats palikšu šepat — kazi, visi mani ērgļi un piekūni būs aizlaidušies kur kurais. Jāsavāc atkal vienkop.
Jaunais džigits pārveda skaistuli mājās, sarīkoja lepnas kāzas, kurās visi ēda un dzēra septiņas dienas no vietas, pēc tam sāka dzīvot ar jauno sievu saderīgi un laimīgi.
Abokovu jaunākais brālis
Sensenos laikos, kā stāsta, dzīvojuši seši brāļi Abokovi. Pieci vecākie bijuši drošsirdīgi džigiti, bet sestais — pārlieku rāms un kluss. Viņu tēvs bez īstajiem sešiem dēliem vēl audzinājis kāda bija[7] dēlu, bāreni.
Pieci vecākie brāli bija iemantojuši drosminieku slavu, jo viņi bezbailīgi cīnījās ar briesmoņiem milžiem, kas tās zemes ļaudīm nedeva miera: te lopus aizdzina, te pašus apēda un turēja visus mūžīgās bailēs. Drošsirdīgie brāļi stājās briesmoņiem pretim: atņēma tiem salaupīto mantu un atdeva ļaudīm atpakaļ … Taču milži bija viltīgi un spēcīgi pretinieki. Viņi pamazām pieveica un nobeidza visus piecus drosminiekus. Starp dzīvajiem palika vienīgi jaunākais brālis — biklais zēns, kuru visi nezin kālab uzskatīja par muļķi, un vēl pieņemtais bija dēls.
Nepagāja ilgs laiks, un vecais tēvs aiz sirdēstiem par dēlu nāvi nomira, bet bija dēls pārveda mājās sievu, kura jaunāko brāli nevarēja ciest ne acu galā.
— Es nespēju šo brāli redzēt! Aizvāc viņu no manām acīm! — jaunā sieva skandināja vīram no rīta līdz vakaram.
Pēdīgi vīrs ar sievu sasēja jaunāko brāli un iemeta dziļā bedrē, bet kaimiņiem pateica, ka, sak, tā un tā, pazudis mūsu jaunākais. Paši nezinām, kur viņu meklēt.
Kaimiņi mīlēja jaunāko brāli tā labsirdības un laipnības dēļ. Viņi ilgi to meklēja, taču nekur nespēja atrast. Bet ļaunajai sievai ar to vēl nebija gana. Viņa gudroja, gudroja, līdz piespieda vīru tumšā naktī izvilkt jaunāko brāli no bedres un aizvest uz biezu un dziļu mežu. Bija dēls tā arī izdarīja: uzsēdināja jaunāko brāli kleperim mugurā, pats uzlēca auļotājā un aizveda brāli uz tik necaurejamu meža biezokni, kurā cilvēka kāja nebija spērusi.
— Pagaidi mani šeit, es tūliņ atgriezīšos, — viņš sacīja jaunākajam brālim, bet pats iecirta zirgam ar pletni un aizauļoja.
Ilgs vai neilgs laiks pagāja, un bija dēls sadomāja aizjāt uz mežu palūkoties: vai vecā vīra jaunākais dēls ir starp dzīvajiem, vai to vilki nav apēduši? Viņš aizjāja tai pašā biezoknī un tai pašā vietā, kur bija atstājis jaunāko brāli, un — ko ierauga? Jaunākais brālis sēž zālē sveiks un vesels, līdzās guļ tarba, arī kleperis turpat netālu ganās.
Kad jaunākais brālis ieraudzīja bija dēlu, viņš pacēla tarbu un uzvēla to savam zirdziņam mugurā. Zirdziņš sagrīļojās un nogāzās.
— Redzi nu, brāl, cik vārgu zirģeli esi man iedevis. Šis kleperis nespēj pat tarbu noturēt uz muguras. Kā lai spēj panest mani?…
Tā pateicis, jaunākais brālis izņēma no tarbas dārgas drēbes, zobenu un dunci, kaldinātu zeltā, apģērbās, apjoza zobenu un pārvērtās par diženbrašu džigitu. Pēc tam izņēma no tarbas zvaniņu, pašķindināja, un tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās apseglots zilganpalss, skaists auļotājs.
Bija dēls brīdi stāvēja, aiz izbrīna klusēdams, tad sameloja:
— Es ierados tev pakaļ. Jāsim mājās.
— Nu labi, brāl, sēdīsimies katrs savā zirgā un jāsim, — sacīja jaunākais brālis. — Tikai kurš no mums jās pa priekšu un kurš nopakaļ?
— Tu jāj pirmais, — bija dēls atbildēja.
Abi devās ceļā. Jaunākā brāļa auļu zirgs traucās kā uguns, bet bija dēla zirgs tik tikko spēja tam sekot.
Tā viņi jāja ilgu laiku un, jo dienas, jo ceļā satika zirgu pulkus.
— Kas ir, brāl, aizdzīsim šos zirgus! — bija dēls ikreiz sacīja, ieraudzījis ganāmies zirgu pulku.
Taču jaunākais brālis tam atbildēja:
— Šos zirgus mēs nedrīkstam aiztikt… Šais vietās es esmu bijis un zinu, kam tie pieder. Aizdzīt šos zirgus nozīmētu tikpat kā vārgai sieviņai atņemt kukurūzas plāceni.
Pa to starpu abi jau bija aizjājuši krietni tālu.
Pēdīgi brāļi ieraudzīja zļ|u pļavu, kurā ganījās neredzēti skaisti zirgi.
— Šos zirgus mēs drīkstam aizdzīt, — sacīja jaunākais brālis. Viņš izņēma no tarbas arkānu un pagrieza savu zirgu uz ganāmpulka pusi.
Brāļi vēl nebija piejājuši zirgiem klāt, kad no bara izskrēja ērzelis un auļoja prom. Tomēr jaunākais brālis nekavējās, meta arkānu un ērzeli noķēra. Viņš pieveda to pie bija dēla un vaicāja:
— Ko tu labāk darīsi — dzīsi zirgu baru vai vedīsi šo ērzeli?
— Labāk vedīšu ērzeli, — bija dēls atbildēja.
— Lai notiek. Tikai turi to labi stingri, citādi mūs piemeklēs nelaime.
— Turēšu stingri, — bija dēls apsolīja.
Atdevis ērzeli bija dēlam, jaunākais brālis sāka dzīt zirgu baru. Bet bija dēls nespēja noturēt ērzeli — tas izrāvās un aizauļoja prom.
— Ko tu izdarīji? — jaunākais brālis pārmeta. — Tagad šā ērzeļa mugurā šurp atjās milzis! Šie ir viņa zirgi… Bet tur neko vairs nevar līdzēt. Pieraugi, tikai nenosauc, viņam dzirdot, mani vārdā! Milzis nedrīkst zināt, ka es esmu jaunākais no Abokoviem. Kad sākšu ar milzi cīkstēties, tu noķer ērzeli un, pielūko, nepalaid to atkal vaļā!
— Zvēru pie allaha — tagad gan noturēšu! — bija dēls nozvērējās.
Sadzinuši zirgus barā, viņi devās ceļā. Pievakarē tālumā parādījās liels, balts mākulis.
— Atskaties un pasaki — ko tur redzi? — jaunākais brālis vaicāja bija dēlam.
— Uz mūsu pusi nāk tā kā mākulis, tā kā miglas vāls…
— Tas nav nedz mākulis, nedz miglas vāls. Tā ir elpa, ko dveš ērzelis, kuru tu nespēji noturēt. Tagad es kaušos ar milzi, bet tu tikām ķer ērzeli.
Tikko jaunākais brālis paguva to pateikt, milzis jau pieauļoja klāt.
— Kur tas suņa dzimums, kas uzdrīkstējās aizdzīt manu zirgu baru? — milzis iebļāvās. — Agrāk to darīja brāļi Abokovi, bet mēs tos visus nobeidzām.
— Vai tad bez brāļiem Abokoviem nav citu ļaužu, kas spēj sēsties zirgam mugurā? Re, es aizdzinu tavus zirgus! — atsaucās jaunākais brālis.
— Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus metīsim? — milzis vaicāja.
— Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!
Abi sāka spēkoties, un jaunākais Abokovs viegli nogāza briesmīgo milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka paslēpās aiz akmens bluķa un aizmirsa par ērzeli.