Pēc tam viņš sadalīja milžu zirgus aula ļaudīm un sarīkoja varenas dzīres. Visi — kā lieli, tā mazi — ēda, dzēra un līksmojās vairākas dienas no vietas…
Zubeirs
Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs, kas uzraudzīja kņaza zirgu barus. Šim vīram bija dēls, vārdā Zubeirs. Viņiem mājās piederēja tikai viens zirgs. Zubeirs ik dienas to jāja dzirdināt … Aka atradās tālu aiz aula. Šurp sajāja savos zirgos visi apkaimes jaunekļi un pa ceļam sarīkoja zirgu sacīkstes.
Zubeira zirgs allažiņ palika pēdējā vietā, un tālab Zubeiru māca liels kauns. Pēdīgi viņš neizturēja un pasūdzējās tēvam:
— Mīļais tēvs, tu pats zini, ka es cītīgi kopju mūsu zirgu, dodu tam sienu, cik tas spēj apēst, bet sacīkstēs šis tik un tā paliek pēdējais. Tēvs, nopērc man īstu zirgu!
Vecais tēvs apsolīja. Viņš zināja — ja dēlam būs labs zirgs, no dēla iznāks kārtīgs džigits. Otrā dienā vecais tēvs piecēlās agri un, nebildis nevienam ne vārda, aizjāja uz kņaza pļavu. Vecais labi pazina zirgus. Visu cauru dienu viņš tos pētīja. Tomēr to vidū neatrada pietiekami laba, kas būtu cienīgs viņa dēla.
— Jāj tālāk, — viņam deva padomu zirgu gans. — Kņazam bez šiem zirgiem ir vēl citi, kas ganās astoņās pļavās.
Vecais aizjāja uz otru pļavu un apskatīja tur tūkstoš zirgu, tomēr arī to vidū neatrada vajadzīgo.
Tā vecais vīrs jādelēja deviņas dienas. Pabija visās deviņās pļavās, apskatīja visus deviņus tūkstošus kņaza zirgu, taču to vidū neatrada tādu auļotāju, kāds bija vajadzīgs Zubeiram.
Vecais jau gribēja atgriezties mājās, bet pārdomāja. «Kas ir, apskatīšu vēl kaimiņu kņaza zirgus, kas ganās viņa pļavās,» viņš nosprieda.
Garu vai īsu ceļa gabalu vecais vīrs nojāja, kad pamanīja ceļa smiltīs svaigu riteņu sliedi. Pēc arbā iejūgtā zirga pēdām viņš tūdaļ saprata, ka šis ir ilgi meklētais zirgs!
Vecais vīrs tagad jāja pa šīm pēdām, līdz pievakarē sasniedza kādu aulu. Tur viņš pamanīja, ka arba uz brīdi pieturējusi pie sakļas, kas atradās pašā aula malā. Vecais vīrs iegāja mājā un apvaicājās, kas braucis arbā un uz kurieni devies tālāk.
— Šīs arbas saimnieks izskatījās pēc plika nabaga, — viņam pastāstīja. — Un tas aizbrauca tālāk uz kaimiņu aulu.
Vecais vīrs panāca arbu un vaicāja:
— Kas ir, saimniek, — vai nesamainīsimies zirgiem?
Vecā vīra zirgs bija labi kopts, no paskata straujš, spožu spalvu ar zīžainām krēpēm. Turpretim nabadzīgā vīra zirdziņam ribas līda laukā, krēpes savēlušās. Tomēr vecais vīrs tūdaļ redzēja, ka nav maldījies …
— Kālab tu zobojies par mani? — nabagais ņēma ļaunā.
— Mans kleperis knapi velk kājas. Kam tāds der?
Vecajam vīram ilgi vajadzēja nabago pierunāt. Pa tam salasījās apkārt ziņkārīgo bars, sāka nabago skubināt:
— Nepalaid garām savu laimi, mainies! Maiņa — tas ir godīgs darījums!
Un pierunāja nabadzīgo vīru.
— Nu labi, ja tu nedzen jokus, maināmies arī, — viņš pēdīgi sacīja.
Vecais vīrs nolēca no zirga, noņēma seglus un aizveda savu zirgu pie arbas. Nabadzīgais vīrs izjūdza savu zirdziņu un atdeva vecajam vīram.
Zubeirs turpat vai nesāka raudāt, ieraudzījis tēva sadabūto zirgu. Arī kaimiņi smējās par veco vīru: kazi, uz vecumu izkūkojis prātu!
Bet vecais vīrs aizgāja pie kņaza un tam pastāstīja, kā meklējis savam dēlam ātru zirgu, kā kaimiņu aulā saticis nabadzīgu vīru un iemainījis no viņa īstu auļotāju.
— Kas nu tiesa, tas tiesa, — vecais vīrs beigās piemetināja, — mans zirgs no paskata patlaban atgādina kleperi, bet, ja tu palīdzētu lopiņam atkopties, tas būtu pirmais visās sacīkstēs, atnestu slavu ari tavai mājai.
Kņazam glaimoja šādi vārdi, un viņš lika iebērt vecā vīra zirgam tīras auzas no saviem apcirkņiem.
Zubeirs nu baroja jauno zirgu ar tīrām auzām un dzirdināja nevis ar ūdeni, bet pienu. Tā viņš baroja zirgu divas nedējas. Zirgs acu priekšā sāka atkopties. Zubeirs kluva priecīgāks. Arī vecais priecājās, ka nebija kļūdījies. Viņš piekodināja dēlam, lai četras nedēļas no vietas zirgu baro ar tīrām auzām, cik tikai tas spēj apēst, un ūdens vietā dod pienu dzert. Drīz vien zirgs atspirga un pārvērtās par skaistu rikšotāju, kāds tai pusē vēl nebija redzēts. Kņazs pavēlēja zirgu atvest pie sevis, apskatīja to un bija mierā. Tad nolēma pēc sacīkstēm pārvest uz savu stalli.
— Ko sēdināsim zirgam mugurā? — kņazs vaicāja vecajam vīram.
— Ar šo zirgu tiks galā vienīgi mans dēls, — vecais atbildēja.
Pārnācis mājās, viņš pamācīja Zubeiru, kā sacīkstēs uzvarēt.
Kņazs izsludināja sacīkšu dienu. No malu malām sajāja labākie džigiti, lai piedalītos sacīkstēs. Noteiktais skriešanās ceļa gabals — vienas dienas jājums.
Mazā gaismiņā jātnieki nostādīja savus zirgus rindā un pēc kņaza dotās zīmes sāka auļot uz priekšu.
Zubeirs, kā tēvs bija piekodinājis, pirms sacīkstēm zirgam pie priekškājām piesēja pa akmenim. Tālab sacīkšu sākumā viņa zirgs palika tālu iepakaļ. Nespēdams paciest šādu kaunu, auļu zirgs rāvās uz priekšu, cik spēka, un aiz piepūles viss pārklājās baltām putām. Tad Zubeirs, kā tēvs bija mācījis, atsēja akmeņus, pavadāja zirgu mazliet šurpu turpu un atkal sēdās tam mugurā. Tagad pēc tēva padoma viņš iesēja pavadā trīs mezglus. Palaidis zirgu auļos, viņš atraisīja pirmo mezglu. Nepagāja ilgs laiks — un viņš panāca tos džigitus, kuri jau bija aizjājuši tālu priekšā. Tad viņš atraisīja otru mezglu — un tai pašā brīdī aizsteidzās visiem jājējiem garām, līdz atradās jātnieku priekšgalā.
Vecais tēvs bija pieteicis trešo mezglu neraisīt vaļā. Taču Zubeirs piemirsa tēva vārdus un atraisīja arī trešo mezglu. Tikko viņš to izdarīja, zirgs aizdrāzās ātrāk par vēju, un džigits to vairs nejaudāja valdīt.
Uz vakara pusi zirgs atauļoja jūras krastā un ieskrējienā metās ūdenī. Zubeirs tik tikko paguva nolēkt smiltīs, kad zirgs jau bija pazudis zem ūdens.
Ko tagad Zubeirs lai dara vientuļajā jūras krastā? Viņš sagrieza meldrus, uzcēla telti un likās gulēt. Pamodās no ūdens šalkšanas — šķita, ka jūrā kāds peldētos. Zubeirs klusītiņām izgāja no telts un redz: turpat netālu nomestas neredzēti skaistas sieviešu drēbes, bet jūrā peldas trīs daiļas meitenes.
Zubeirs paķēra drēbes un ienesa teltī. Jūrā, izrādās, peldējās trīs māsas, kas bija burves: ja viņas uzģērba drēbes, tūliņ pārvērtās par baltiem gulbjiem. Bet, novilkušas drēbes, zaudēja savu burvestības spēku.
Māsas izkāpa krastā un redz: nav drēbju — tās kaut kur pazudušas!
— Varbūt vējš aiznesis? — jaunākā māsa ieminējās.
Bet vidējā iesaucās:
— Skatiet, māsiņas, kur smiltīs pēdas! Šeit bijis cilvēks.
Es dzirdēju, ka pasaulē ir jauneklis, vārdā Zubeirs, — ierunājās vecākā māsa. — Vienīgi viņš varēja šurp atkļūt savā auļotājā. Viņam pieder vislabākais auļu zirgs. Bet, kā rādās, zirgs jātnieku nav klausījis un aiztraucies jūrā.
Meičas ietinās savos garajos matos un aizgāja pie meldru telts.
— Vadzi, labais džigit! — vecākā māsa pasauca. — Atdod mums drēbes un par to vari lūgt, ko vēlies.
Zubeirs paslēpa drēbes telts kaktā un atbildēja:
— Es vēlos, lai mans zirgs atgrieztos pie manis!
— Tas nav mūsu spēkos, — sacīja vidējā māsa. — Zirgs nav mūsu varā. Taču mēs spējam vienā mirklī tevi aizgādāt mājās vai citur, kurp pats gribi.