— Man kauns no ļaudīm! Kā lai rādos savā aulā bez zirga?! — Zubeirs iesaucās.
— tad vienu no mums apņem par sievu, — ieteicās jaunākā, kurai džigits bija pa prātam. — Daiļāku meiču par mums nav visā pasaulē!
— Jūs esat gana skaistas, — Zubeirs atzina. — Tomēr es dzirdēju, ka vienam kņazam ir meita, kas daiļāka par visām daiļavām. Tikai kopš dzimšanas tā nerunājot, un tēvs soloties to atdot par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Izdariet tā, lai šī daiļava sāk runāt, un es atdošu drēbes.
Māsas bija ar mieru. Viņas nosolījās Zubeiru aizgādāt uz šā kņaza pili un samācīja, kas darāms, lai klusējošā dai|ava sāktu runāt.
— Es paslēpšos brokāta kažokā, kas karāsies kņaza meitas istabā, — Zubeiram sacīja vecākā māsa burve. — Tu iesit ar nūjiņu pa kažoku, un kažoks pastāstīs pasaku. Pasakā būs runa par strīdu. Tu šo strīdu izšķir nepareizi, tad kņaza meita tūliņ ierunāsies.
Zubeirs atdeva māsām drēbes. Viņas lika tam aizvērt acis, un, kad viņš tās atvēra, jau atradās kņaza pils priekšā.
Ļaudis mēļo, ka tu atdošot savu meitu par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Atvēli man to pamēģināt! — Zubeirs sacīja.
— Tas tiesa, ka esmu apsolījis savu meitu tam, kurš piespiestu viņu runāt, — kņazs atbildēja. — Bet tiesa arī tas, ka tam, kurš nespēj to izdarīt, es cērtu galvu nost. Pulka drosminieku jau izlējuši savas asinis. Ja tev nav žēl savas galvas, nāc iekšā.
Zubeirs neatsacījās no saviem vārdiem, un kņazs pavēlēja sulaiņiem aizvest viņu uz meitas istabu.
Iegājis istabā, Zubeirs bez liekas kavēšanās iesita ar nūjiņu pa brokāta kažoku un pavēlēja:
— Runā, kažok!
— Ko lai tev pastāstu, — kažoks cilvēka balsī vaicāja, — vai to, ko dzirdēju, vai to, ko pats savām acīm redzēju?
— No citiem dzirdētajam nevar ticēt. Stāsti, ko pats esi redzējis!
— Tad klausies, — kažoks iesāka. — Vienreiz es redzēju trīs brāļus. Šiem brāļiem piederēja tikai viens vērsis. Vecākais brālis ganīja vērša galvu, vidējais — vēderu, bet jaunākais — pakaļkājas. Viendien jaunākajam brālim likās, ka vērsis sasirdzis. Viņš gribēja aprunāties ar vidējo brāli un agri no rīta devās cejā; tikai vēlu vakarā viņš nonāca līdz vērša vēderam. Jaunākais un vidējais brālis apspriedās un nolēma iet pie vecākā brāļa. Rita agrumā abi devās ceļā un tikai vēla naktī beidzot bija tikuši līdz vērša galvai.
«Kā tu domā, vai mūsu vērsis nav sasirdzis?» jaunākais brālis vaicāja vecākajam.
«Nedomāju vis. Viņš augu dienu plūca zāli, bet patlaban gremo. Ūdeni gan viņam sen neesmu devis… Varbūt tam sagribējies dzert? Aizdzīsim uz dzirdinātavu.»
Labi. Brāļi veda vērsi uz dzeršanas vietu. Tas ar vienu malku izdzēra visu jūru. Brāļi sadomāja paganīt vērsi uz salas, kas bija redzama jūras vidū.
Kad viņi nonāca pie salas, pārliecinājās, ka tā nav sala, bet zivs mugura. Zivs atplēta rīkli un vērsi aprija. Brāli nepaguva ne attapties, kad šai zivij no mākoņiem uzklupa ērglis un pacēlās ar visu gaisā.
Ērglis ar laupījumu nolaidās stepē. Tur vecs aitu gans ganīja aitas. Viņš bija apsēdies sava āža bārdas ēnā atpūsties. Ērglis notupās uz šā āža raga un notiesāja i zivi, i zāli, i kokus, kas auga uz šā raga.
Kad ērglis beidza tiesāt zivi, viņam no knābja izkrita vērša lāpstiņas kauls (vērsi bija aprijusi zivs) un trāpīja vecajam ganam tieši acī. Gans paberzēja aci, sacīdams:
«Laikam kāds gruzītis iekrita!»
Pārdzinis vakarā aitu ganāmpulku mājās, vecais gans palūdza meitu:
«Izvelc man no acs gruzīti.»
Meita iesēdās laivā, paņēma airus un īrās pa tēva aci krustām šķērsām. Pēdīgi atrada vērša lāpstiņas kaulu, aizķēra to ar mazā pirkstiņa nagu un izmeta pa logu.
Lāpstiņa nokrita zemē nepālu no akas. Necik ilgi, un pie šīs akas apstājās uz nakti karavāna, kurā bija deviņdesmit kamieļu. Karavānas ļaudis jau posās gatavot vakariņas, kad pēkšņi tiem zem kājām sāka drebēt zeme. Viņi nobijās, sakrāva kamieļiem mugurā nastas un pasteidzās atstāt šo vietu. Tikko viņi devās ceļā, drebēšana aprimās.
Kas tas bija? — tu man vaicāsi.
Tas bija, vei, kas. Karavānas ļaudis bija sakūruši uguni uz vērša lāpstiņas, bet garām skrēja lapsa un, sajutusi gardu smārdu, sāka lāpstiņu grauzt. Kad viņa to grauza, ļaudīm likās, ka sākusies zemestrīce.
Vēlu vakarā, kad karavānas ļaudis un lopi gulēja, pie akas atnāca sieviete. Viņa ieraudzīja lapsu, iezvēla tai ar nēšiem un nosita, bet ādas dīrāšanu atlika līdz rītam. Taču karavānas ļaudis pamodušies ieraudzīja lapsu un nodīrāja tai pusi ādas; otru pusi atstāja, jo deviņdesmit vīri nespēja lapsu pagriezt uz otriem sāniem. No šīs pusādas viņi nosprieda pašūt visiem karavānas ļaudīm kažokus.
Karavāna saposās un devās ceļā. Tad atnāca sieviete, paspēra ar čuvjaka purngalu lapsu un apgrieza to uz otriem sāniem. Apgriezusi iegrima domās: diez vai pietiks lapsas pusādas tās jaundzimušā dēla cepurītei?
Izšķir nu tagad pats: kurš šai stāstā bija vislielākais? Vai vērsis, kurš ar vienu malku izdzēra jūru sausu un vēl nespēja dzesēt slāpes? Vai zivs, kura norija vērsi? Vai āzis, uz kura raga notupās ērglis? Vai vecais gans, kuram acī iekrita vērša lāpstiņa? Vai lapsa, no kuras ādas puses iznāk deviņdesmit kažoki? Vai jaundzimušais puika, kura cepurītei vienas lapsas ādas puses par maz?
— Skaidrs, ka vislielākā ir zivs! — Zubeirs atbildējā.
To dzirdēdama, kņaza meita nenocietās un iebilda:
— Nav tiesa! Vislielākais ir šīs sievietes bērns! Ja no vienas lapsas ādas puses var pašūt deviņdesmit kažokus, bet no otras neiznāk pat mazulītim cepurīte, tad jāvaicā, cik liels ir šis mazulis?
Zubeirs kļuva priecīgs. Viņš pasauca kņazu un lūdza to parunāties ar savu meitu, kas nule bija sākusi runāt.
Aiz lieliem priekiem kņazs lika kalpiem vīkšt kāzas.
Kāzās tika aicināti visi: veci un jauni, klibi un greizi, gudri un muļķi. Trīs dienas un trīs naktis no vietas ilga kāzu dzīres.
Kad kāzas bija nodzertas, Zubeirs pārveda uz pili arī savu veco tēvu. Un viņi visi dzīvoja tālāk laimīgas dienas.
Mēs paši nepieredzējām to, par ko pasakā stāstījām; lai tad nepieredzam arī nedz rūpestus, nedz bēdas.
Karabatirs
Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs mednieks. Karačaju zemē nebija otra tik laba mednieka — viņš nekļūdīgi varēja trāpīt putnam lidojumā.
Vienreiz vecais mednieks medīja augu dienu, taču neko nenomedīja. Negribējās iet mājās bešā, tālab sadomāja pārnakšņot turpat meža biezoknī zaru būdā. No rīta pamodies, viņš neticēja savām acīm: ap būdu bija aptinis savu resno asti kā virvi milzīgi liels, briesmīgs pūķis. Mednieks izrāva no maksts dunci un jau grasījās briesmoni sagraizīt gabalos. Te pūķis ierunājās cilvēka balsī:
— Pagaidi, medniek! Es tev nekā ļauna nedarīšu, palaidīšu vaļā sveiku un veselu, tikai ar vienu norunu. Stāsta, tev esot trīs lieli dēli. Pārnācis mājās, tūlīt atsūti vienu pie manis. Ja to neizdarīsi, tad vaino pats sevi: tev pasaulē dzīves vairs nebūs!
Ko medniekam atlika darīt?
— Labi. Ja tā, apsolu atsūtīt pie tevis vienu savu dēlu, — viņš atbildēja.
Mednieks pārnāca mājās, izstāstīja, kāda nelaime notikusi, un vaicāja dēliem:
— Mani dēli, kurš no jums ar mieru iet pie pūķa?
Vecākie brāļi atsacījās, bet jaunākais, Karabatirs, sacīja: