— Neraizējies, tēv. Es rīt mazā gaismiņā došos uz mežu.
Iepriekšējā vakarā Karabatirs sakārtoja savas bruņas un kaujas ieročus, bet agri no rītiņa jau bija ceļā. Meža biezoknī viņš uzmeklēja zaru būdu, ielīda tajā un aizsnaudās.
Karabatirs pamodās no trokšņa. Palūkojies ārā, ieraudzīja briesmīgu pūķi, kas bija apvijies ap būdu kā gredzens.
Jauneklis izrāva mirdzošo zobenu un atvēzēja to virs pūķa galvas. Briesmonis ierunājās cilvēka balsī:
— Drošsirdīgais džigit, nesteidzies ar mani uzsākt cīniņu! Labāk seko man, kurp tevi vedīšu!
Karabatirs nolēma izdibināt, kas notiks tālāk. Viņš iebaza zobenu makstī un devās pakaļ pūķim.
Abi gāja, gāja, līdz nonāca gluži svešā vietā. Pūķis ieveda Karabatiru plašā pagalmā, apjoztā ar zedeņu žogu. Pagalma vidū stāvēja nams. No tā iznāca sirms vecītis un, zemu palocīdamies, saņēma atnācējus. Šis vecītis bija galvenais čabans aitu ganu pulkā.
Drīz vien atsteidzās arī citi čabani, runādami savā starpā:
— Eku, mūsu vecākais čabans atradis sev znotu!
Karabatirs izbrīnījās: «Kālab viņi dēvē mani par šā vecā vīra znotu?»
Nepaguva kādam to pavaicāt, kad čabani viņu paņēma zem rokām, ieveda namā, apsēdināja pie galda un pacienāja kā visdārgāko viesi. Kad bija beiguši ēst un dzert, istabā ienāca neparasti skaista meitene: vaigi zied kā rozes, garās skropstas bikli nolaistas un bize tik gara, ka stiepjas līdz pašai grīdai.
Karabatiram melnacainā skaistule tūliņ iepatikās, un viņš apņēma viņu par sievu. Kāzās sabrauca viesi no visas plašās apkaimes. Septiņas dienas un septiņas naktis ilga kāzu dzīres.
Auls, kurā dzīvoja vecākais čabans, bija bagāts. Ļaudis dzīvoja pārtikuši un laimīgi. Viņiem piederēja neskaitāmi aitu ganāmpulki un tīrasiņu zirgu bari. Vienīgi zemes platības nebija lielas, tālab lopus vajadzēja ganīt tālās, svešās vietās. Bet, kurš devās ar ganāmpulkiem uz tālajām ganībām, tas vairs atpakaļ nepārnāca. Pazuda gan zirgi, gan ļaudis.
Dabūjis to zināt, Karabatirs sadomāja doties turp, no kurienes vēl nebija atgriezies neviens čabans. Jauneklis atnāca pie vecākā čabana un sacīja:
— Atļauj man, vecākais, izmēģināt laimi. Gribu doties turp, no kurienes neviens nav pārnācis.
Vecais čabans pašūpoja galvu un sacīja:
— Mans dēls, tu esi sadomājis bīstamu gājienu! Tur pazuduši daudzi cilvēki, un neviens nezina, kas ar tiem noticis. Ej, ja paļaujies uz savu spēku, bet, ja netici saviem spēkiem, tad labāk paliec mājās.
Karabatirs bija cieši izlēmis.
— Ja esmu sadomājis — iešu! Vai nu es pirmais turp dodos, bet, kas zina, būšu pēdējais, un ļaudis vairs neies bojā.
Pazīdams sava jaunā znota vīrišķību, vecais čabans sacīja:
— Tad posies, sakārto kaujas ieročus un bruņas! Ceļā sastapsi aitu un zirgu ganus, paciemojies pie viņiem, atpūties, pirms dodies tālāk.
Karabatirs tā arī darīja. Sagatavoja bruņas un ieročus, uzasināja zobenu, uzlēca zirgā un devās ceļā.
Viņš jāja, jāja, līdz piejāja pie augstas, stāvas klints. Pēkšņi nezin no kurienes viņa priekšā nostājās varen liels kalnu azis. Azis izslējās pakaļkājās un trieca ar līkajiem ragiem zirgam sānos, pāršķeldams zirgu uz pusēm, bet pašu jātnieku iemezdams dziļā aizā.
Karabatirs attapās aizas dibenā, un, līdzko uztrausās kājās, āzis viņu sāka bīdīt ar ragiem uz priekšu. Neko darīt — jauneklis gāja arī. Pievakarē viņi nonāca pie liela kazu bara, ko aizdzina uz milzīgu klints alu. Alas dziļumā, spīdinot vienīgo aci pierē, sēdēja milzis. Ieraudzījis āzi, milzis sacīja:
— O, mans mīļais āzi! Mans uzticamais kalps! Jaušu, ka esi pagādājis kārtīgas vakariņas.
Milzis iedzina kazu baru alā un aizvēla tās ejai priekšā pamatīgu akmens bluķi. Tad iekūra pavārdā uguni un nosēdināja Karabatiru sev līdzās, bet pats atlaidās guļus, gaidot, kad uz uguns sakarsīs dzelzs iesms. Milzis vēl nepaguva kārtīgi apgulties, kad iesāka krākt.
Pēc brītiņa Karabatirs ieraudzīja, ka iesms jau nokaitis sarkans. Viņš paķēra to un ietrieca milža vienīgajā acī. Milzis pietrūkās kājās kā dzelts, sāka skraidīt pa alu; tam pakaļ rikšoja arī azis.
Karabatirs atvēzēja zobenu un nocirta āzim galvu. Tad nodīrāja ādu un uzspīlēja sev platajos plecos.
Aklais milzis skraidelēja pa alu, tomēr nespēja jaunekli noķert. Tad viņš aiztaustījās līdz alas ieejai, drusciņ atvēla akmeni un sāka laist kazas pa vienai ārā. Pienāca kārta Karabatiram. Milzis nobrauca jauneklim ar roku pa muguru un noturēja to par savu mīļoto āzi.
— O, manu staltradzīt āzīt! Tagad visas cerības uz tevi, sargā manu ganāmpulku!
Tikko milzis izteica šos vārdus, viņš izdzirda Karabatiru saucam:
— Ei, aklais briesmoni, es esmu šeit! Ķer mani rokā!
Milzis cirtās, pakaļ žiglajam jauneklim, taču, lai kā viņš šaudījās, nespēja to noķert. Tad milzis nomauca sev no pirksta gredzenu un meta uz Karabatira balss pusi.
— Nelaimīgais! — milzis iesaucās. — Še gredzens, tas tev palīdzēs!
Karabatirs noticēja un uzmauca gredzenu sev pirkstā. Tai pašā mirklī gredzens iedziedājās, un tagad milzis sāka ķerstīt jaunekli pēc gredzena skaņām.
Daudz negudrodams, Karabatirs pieskrēja pie kraujas malas, norāva no pirksta gredzenu un iemeta to bezdibenī. Bet milzis, klausīdamies gredzena dziedāšanā, skrēja tam pakaļ, nespēja apstāties un nogāzās lejā — uz asiem akmeņiem.
Karabatirs ielūkojās bezdibenī un tur — lejā ieraudzīja plašu pļavu. Tās vidū gulēja beigtais milzis, bet visapkārt pļava bija kā nosēta ar bojā gājušo līķiem.
«Tad re, kur palikuši aitu un zirgu gani!» Karabatirs bēdīgs nodomāja. Te negaidot viņš pamanīja, ka viens beigtais sakustējās, pamirkšķināja plakstus un atvēra acis.
— Ei, labais cilvēk! — viņš ierunājās, skatīdamies uz Karabatiru. — Tu drosmīgi uzvarēji ļaunumu, nu tev jāatdzīvina arī mūs! Alā, kurā tu biji, atrodas tumša apkalta lāde. Atver to un pašā dibenā atradīsi pudelīti, kurā glabājas pulveris. Ar šo pulveri apkaisi cilvēku kaulus, un bojā gājušie ļaudis atdzīvosies!
Karabatirs atgriezās alā, uzmeklēja tumšo lādi, atrada pudelīti. Tad nokāpa bezdibenī, un, tiklīdz apkaisīja satrūdējušos kaulus ar burvju pulveri, no zemes piecēlās dzīvi cilvēki.
Palocījies viņu priekšā, Karabatirs sacīja:
— Tagad jūs, brāļi, atkal esat dzīvi! Nav vairs pasaulē nedz ļauna vienača milža — cilvēkēdāja, nedz viņa uzticamā kalnu āža, kas bija jūs pazudinājis. Jūs esat brīvi un varat iet, kurp vēlaties.
Ļaužu vairums nolēma palikt kopā ar Karabatiru, pārējie aizgāja uz mājām.
Karabatirs ar izglābtajiem cilvēkiem laimīgi atgriezās ganu zemē.
Priecādamies un līksmodami viņus sagaidīja aitu un zirgu gani un ar lielu godu pavadīja varoni uz viņa sievastēva — veca čabana mājām. Ļaudis Karabatiram par godu sarīkoja svinīgas un lepnas dzīres.
Jau sen bija pāri pusnaktij, kad Karabatirs ieradās pie savas jaunas, skaistās sievas, kas viņu jau sen gaidīja.
— O, mans jaukais virs Karabatir! — viņa sacīja. — Tu esi varonīgs un drosmīgs. Tu nobeidzi ļauno milzi, kam bija viena acs pierē, un tā atbrīvoji mani no ļaunā lāsta. Tagadiņ varu tev atklāt noslēpumu: pūķis, kas tevi atveda pie galvenā čabana, biju es pati. Ielūkojies mūsu pūne — tur glabājas nomestā pūķa ada!
Tad ta brīnumi! Nemaz nezināju, ka cīnos ar briesmoni, lai atbrīvotu tevi. Tagad tu, mana mīļā, vari dzīvot mierīgi, jo vienacis milzis tevi vairs nebaidīs. Man sirdī liels prieks, ka spēju paglābt ļaudis no ciešanām un nāves. Bet pūķa ādu nedrīkst glabāt — ļaudis no tās baidīsies. — To sacīdams, Karabatirs iemeta spīdīgo ādu ugunī.