— Ei, puis! — kņaza meita iesaucās. — Lien ārā no alas un teci šurp! Mans mietu žogs jau sen tevi gaida.
Ko lai dara?… Mednieks nostājās kņaza meitas priekšā.
— Pamēģini vēl trešo, pēdējo, reizi noslēpties, — kņaza meita atvēlēja. — Kazi, tev palaimējas!
Kurp mednieks lai dodas? Viņš no jauna aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja zivs zvīņu, pasildīja to virs uguns. Un viņa priekšā nostājās zivs.
Mednieks viņai izsūdzēja savas bēdas.
— Seko man pakaļ, — zivs sacīja.
Viņa aizveda mednieku pie jūras. Tur pati — plaukš! — ūdenī un pēc brītiņa iznira laukā, vezdama lielu zivi. Lielā zivs ieplēta rīkli labi platu un norija mednieku. Tad ienira dzelmē līdz pašam jūras dibenam un nogūlās smiltīs.
No rīta kņaza meita piecēlās, paņēma rokās spoguli un pagrieza to vispirms pret kalniem, tad pret debesīm, lai pārmeklētu sauli, mēnesi, zvaigznes; pēc tam pārlūkoja mežus un upes. Viss veltīgi. Pēdīgi viņa sāka pārmeklēt ūdens atvarus un visdziļākajā jūras dzelmē pamanīja lielo zivi. Kņaza meitai šī zivs likās diezgan aizdomīga, un viņa ilgāk aizkavējās pie tās ar spogulīti.
Te zivs nožāvājās, un tās vēderā kņaza meita ieraudzīja mednieku.
— Skat, kur tu esi paslēpies, puis! — viņa priecīga iesaucās.
— Nāc vien laukā no savas slēptuves!
Ko darīt? … Mednieks devās uz kņaza pili.
— Saki — kurš miets tev vislabāk patīk? — zobodamās vaicāja kņaza meita. — varbūt šis? vai, re, šis? — bet pati, tā runādama, nenovērš no puiša acu.
— Nedzīvai galvai katrs miets ir derīgs. Lūdzu, atvēli man vel reizīti paslēpties, — mednieks sacīja.
— Labi, — kņaza meita bija ar mieru, — paslēpies!
Kurp lai dodas mednieks? Viņš atkal aizgāja uz mežu. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja caunas spalviņu, pasildīja to virs uguns. Un cauna mirklī bija klāt.
— Es esmu šeit, — viņa smalki iepīkstējās.
Mednieks izstāstīja caunai par savu bēdu, un cauna viņam sacīja:
— Tevi noslēpt no kņazes acīm nav viegli. Bet es pamēģināšu … Paņem mani aiz ausīm un ar spēku velc uz savu pusi.
Mednieks tā izdarīja, kā cauna lika. Un kas notika? … Cauna nometa ādu, un tai apakšā pavizēja zelta vilna.
Tagadiņ ielien manā ādā un izliecies par beigtu. Nemaz nekusties. Es tevi atstāšu kņaza pils priekšā. Iegaumē — nekusties! Un gaidi, kas notiks.
Mednieks paklausīja caunu, ielīda viņas ādā, un cauna aizšuva ādu ciet tā, ka nebija pamanāma ne vīlīte, tad aizvilka mednieku pie kņaza pils un atstāja žogmalē.
No rīta pamodās kņaza meita, paņēma rokās burvju spoguli.
Pa tam kalpi viņai pavēstīja:
— Kņaze, pie vārtiem atradām beigtu caunu. Lielu caunu! Un cik skaists tai akots!
Kņaza meitai patika caunas spalva. Viņa sacīja:
— Atstājiet caunu man pie kājām. Ar tās ādiņu es apšūšu savam tērpam apmali.
Tā pateikusi, sāka meklēt mednieku.
Viņa pagrieza spoguli pret debesīm — pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad pārlūkoja kalnus un upes, mežus un jūras. Meklēja gan zemē, gan zem zemes, gan ūdens atvaros, gan dziļās dzelmēs. Bet nekur mednieku neatrada!
Pievakarē, pagalam nogurusi, kņaza meita sacīja:
— Nāc laukā, puis, lai tu būtu kur būdams!
Mednieks atārdīja caunas ādu un nostājās kņazes priekšā.
Kņaza meita aiz dusmām nosvieda spoguli zemē — tas saplīsa sīkās lauskās.
Mednieks sapulcināja visus apkaimes ļaudis un tiem sacīja:
Tagad spogulis vairs nekalpos kņaza meitai, jo zaudējis savu burvestības spēku. Es došos prom, bet cietsirdīgo kņazi atstāšu jūsu pašu taisnīgai tiesai.
Nostāsti par Hožu
Kā Hoža kazu pārdeva
Hožas dēls reiz aizveda uz tirgu kazu pārdot. Divi brāļi, kas bija lieli jokdari, arī bija atnākuši uz tirgu. Viņi, uzmetuši acis kazai, savā starpā norunāja: «Teiksim šim zēnam, ka viņa kaza nav kaza, bet zoss. Tu pieiesi pirmais un to pasacīsi viņam. Tad paiesi maliņā. Un tad pieiešu es un nopirkšu kazu, samaksādams par to kā par zosi.»
Runāts — darīts. Brāļi nopirka kazu, samaksādami par to zoss cenu.
Hožas dēls pārnāca mājās, un Hoža viņam vaicāja:
— Vai kazu pārdevi?
Bet dēls vaicāja pretim:
— Vai tad tā bija kaza?
Hoža atbildēja:
— Protams! Ja tā nebija kaza, lai allahs mani soda! Nu, kā tad ir: pārdevi kazu vai ne?
Hožas dēls palika pie sava:
— Es aizvedu uz tirgu zosi un to pārdevu par zoss cenu!
— Nu labi. Saki — kāds tas pircējs izskatījās, kas no tevis nopirka zosi?
Dēls smalki izstāstīja par abiem pircējiem.
— Ak šitie maitas gabali! Es viņus pazīstu. Nekas, gan šie pircēji kādreiz iegriezīsies arī pie manis. Tālab sagatavosimies jau iepriekš viņus sagaidīt, kā klājas, — Hoža sacīja. — Es viņiem atmaksāšu pēc nopelniem!
Un ar mājiniekiem visu norunāja.
Kad atnāks tie pircēji, kas nopirka zosi, uzņemsim viņus gods godam, — Hoža pieteica. — Tev, dēls, viņiem dzirdot, es teikšu: «No rīta piecēlies, tūliņ ej uz stalli un iztīri bērīša steliņģi!» Pirms tam tu samaini dažus rubļus sīknaudā un izkaisi monētas mēslos. Tad sāc tīrīt mēslus, reizē uzlasīdams paša izkaisītās kapeikas. Bet es tikām vedīšu viesus uz stalli un tiem teikšu: «Nāciet līdz, parādīšu jums reti jauku bērīti!»
Necik ilgi, un pie Hožas ieradās tie paši pircēji. Hoža visu izdarīja tā, kā bija izdomājis. Viņš aizveda ciemiņus uz stalli un tiem parādīja bērīti, kādu citur nekur neatrast. Ciemiņiem šāds zirgs loti patika, un viņi nosprieda: «Ātrāk prom neiesim, iekāms šo brīnuma bērīti nebūsim nopirkuši. Tas visādā ziņā mums jādabū!»
Pēc ilgas lūgšanās Hoža beidzot viņiem pārdeva zirgu par brangu naudu.
Pircēji jāja mājup, priecādamies, ka tagadiņ tiks pie lielas bagātības — zirgs pagādās.
Pārveda zirgu mājās.
Pūļu netaupīdami, viņi zirgu kopa, taču no zirga neieguva ne plikas kapeikas.
Abi brāļi noskaitās uz Hožu un nosprieda bērīti, lai maksātu ko maksādams, atdot viņam atpakaļ.
Hoža, apķērīgs būdams, to jau bija paredzējis.
— Tie, kuri nopirka zosi, atvedīs bērīti atpakaļ, — viņš mājiniekiem sacīja. — Sagatavosimies jau laikus viņus sagaidīt. Darīsim tā — noķersim divas lapsiņas. Vienu piesiesim, re, šajā istabā, bet otru noslēpsim siena šķūnī. Tiklīdz tie ciemiņi, kuri atvedīs bērīti, ieies mājā, jūs skrieniet mani meklēt, saukdami: «Tad ta nelaime — tieši patlaban saimnieka nav mājās!» Brītiņu mani pameklējiet, tad izliecieties, ka nekur nevarat atrast, un sakiet: «Cits nekas neatliek kā sūtīt lapsiņu sadzīt saimnieku rokā!» Atsieniet lapsiņu un, laizdami ārā, tai piekodiniet: «Skrej nu, lapsiņ, un pārved saimnieku!» Es pa to laiku ielīdīšu šķūnī, paņemšu to otro lapsiņu un, turēdams rokās, ienākšu mājā, pie sevis runādams: «Manu gudru lapsiņu! Esi tikpat gudra arī uz priekšdienām! Skat, tikko viesi klāt, tā šī pavēstī. Redziet, cik man reti gudra lapsiņa!»
Un notika tā, kā Hoža bija paredzējis.
Viesi brīnēdamies brīnījās:
— Tā tik ir lapsiņa! Tīrais brīnums! — Un klusībā jau nolēma: «Lai cik lielu naudu Hoža prasītu, lapsiņa jānopērk.»