Viņi Hožam sacīja:
— Pārdod mums lapsiņu.
Hoža nekādi nebija ar mieru.
— Kā tad lai pārdodu? Viņa man tak viena — nemitīgi sūtu to visādās darīšanās!
Viesi ilgu laiku lūdzās, līdz pēdīgi ar saimnieku vienojās, piesolīdami makten augstu cenu. Nopirkuši lapsiņu, viesi devās mājās.
Lapsiņu paturēja viens brālis, bet otrs aiziedams piesacīja:
— Ja kas atgadās, sūti pēc manis lapsiņu!
— Labi, — pirmais brālis apsolīja.
Pēc kāda laika pirmajam brālim ievajadzējās otra brāļa, un viņš aizsūtīja tam pakaļ lapsiņu. Bet lapsiņa neatgriežas. Diena jau sveras uz vakara pusi. Pienāk otra diena. «Kas gan lapsiņai būtu atgadījies, ka šī tik ilgi kavējas?» Tā prātodams, pirmais brālis devās pats pie otrā brāļa.
— Ko tas nozīmē? — viņš sacīja. — Lapsiņa, ko aizsūtīju tev pakaļ, neatgriezās. Arī tu pats neatnāci.
— Vai tad tu sūtīji pēc manis lapsiņu?! — pārsteigtais brālis vaicāja.
— Sūtīju, kā nu ne.
— Bet viņa tak nebija pie manis atskrējusi!
— Tad re, kā esam apšmaukti! Pamatīgi gan mūs Hoža pārmācīja.
— Redzi nu, kādā bagātībā iedzīvojāmies no tās zoss! Tā nenesa mums laimi. Veltīgi sagudrojām šo joku paši sev par postu. Jāmet šāda māžošanās pie malas, citādi, kazi, nāksies samaksāt ar savu dzīvību, — brāļi nosprieda.
Ar to viss arī beidzās.
Kā Hoža bija miris
Hoža aizjāja ar ēzelīti mežā pēc malkas. Izraudzīja labi resnu un garu koku, piesēja pie tā ēzeli un pats, uzkāpis kokā, sāka cirst to zaru, uz kura sēdēja.
Garām gāja kāds vīrs. Tas skatās un redz: Hoža sēd uz zara, kuru pats cērt. Vīrs izbrīnījās un vaicaja:
— Ko tu dari?
— Ko daru? Vai ta neredzi? Cērtu zaru — vajadzīga malka. — Hoža tam atbildēja.
— Ai, Hoža, vai akls, to zaru cirzdams?! Tu tak nokritīsi zemē kopā ar visu zaru, — garāmgajējs piemetināji.
— Ej vien savu ceļu tālāk. Pats zinu, ko daru, — Hoža atbildēja.
Garāmgājējs aizsoļoja uz priekšu.
Notika tā, kā vīrs bija sacījis: Hoža nožāvās ar visu zaru zemē.
Vaidēdams uztrausās kājās un domā: «Ja šis vīrs varēja paredzēt, ka es nokritīšu no koka, kazi, viņš var paredzēt, kad es miršu?»
Hoža panāca garāmgājēju un tam sacīja:
— Labais cilvēk, ja tu iepriekš prati pateikt, ka es nokritīšu, varbūt pateiksi arī to, kad es miršu? Esi tik labiņš, pasaki!
Garamgājējs viņam atbildēja:
— Tiklīdz tavs ēzelis trīs reizes iebrēksies, tava nāves stundiņa būs klāt.
Hoža atgriezās pie koka, uzkrāva ēzelim mugurā malkas nastu un devās uz māju pusi. Ceļš veda pāri augstam kalnam. Ēzelim ar smago nastu nebija viegli, jo arī Hoža sēdēja malkai virsū.
Ezelītis sāka kāpt kalnā un aiz piepūles iebrēcās.
Hoža, to dzirdēdams, sacīja:
— Viena reize jau skaitās! Mana dvēsele nupat šķiras no miesas.
Ēzelis uzkāpa līdz kalna vidum un atkal iebrēcās.
Hoža, to dzirdēdams, sacīja:
— Divas reizes jau skaitās! Tagad mana dvēsele mani atstāj pavisam.
Ēzelis, uzkāpis turpat vai pašā kalna galā, atkal iebrēcās. Hoža sacīja:
— Nu ir trīs reizes! Tagadiņ es esmu miris — mana dvēsele aizlidojusi projām.
Pienāca vakars. Hoža izraka sev bedri un apgūlās tajā. Nakti atskrēja vilki un ēzeli apēda.
Rītausmā Hoža, to ieraudzījis, sacīja:
— Ko lai dara? Kam nav galvas uz pleciem, tam vilki apēd ēzeli.
Viņš atkal apgūlās bedrē. Pēkšņi dzird troksni. Pacēla galvu un redz — no kalna dodas lejup gara kamieļu karavāna. Uz mugurām tie nes māla podus.
Hoža izlēca no bedres un sāka bļaut. Kamieļi nobijās, metās skriet un skrienot sadauzīja visus podus. Tikai viena kamieļa nastā podi bija palikuši nesaplēsti.
Kamieļu dzinēji klupa Hožam virsū un ņēmās šo kaut. Bet Hoža sauca:
— Neaiztieciet mani! Es esmu miris!
Kamieļu dzinēji tomēr Hožu pamatīgi piekāva un likās uz auss.
Tad Hoža uzsēdās tam kamielim mugurā, kura nastā podi bija palikuši veseli, un jāja no kalna lejā.
Kalns bija stāvs un augsts.
Hoža griezās pie allaha ar lūgšanu:
— Ak, allah, palīdzi man laimīgi tikt no kalna! Kad pārdošu šos podus, naudu sadalīsim uz pusēm.
Hoža jāj lejā no kalna, viss iet gludi.
Palicis pavisam mazs gabaliņš līdz kalna pakājei.
Te Hoža ņem un atzīstas ailaham:
— Ai, allah, es tak tevi piemānīju! Tu neko no manis nedabūsi!
Tieši tai brīdī kamielim samisējās kājas un viņš paklupa: podi nolidoja zemē un saplīsa.
Nu Hoža ailaham teica:
— Esi gan tu nesajēga — nemaz jokus nesaproti!
Tā Hoža atgriezās mājās tukšā.
Hožas ēzelītis
Hožam bija ēzelītis, un pēkšņi tas pazuda. Hoža devās ēzelīti meklēt. Nomeklēja augu dienu, bet neatrada.
Vakars jau klāt — un saulīte grimst aiz apvāršņa.
Hoža domā: «Kā tagadiņ tumsā lai sameklēju ēzeli?»
Un griezās ar lūgšanu pie allaha, solīdamies:
— O, allah! Ja es atradīšu savu ēzeli, rīt pat to pārdošu par vienu vienīgu rubli!
Viņš nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad ieraudzīja — pretim nāk viņa ēzelis.
Hožam tika žēl, ka bija devis Šādu solījumu, tomēr pie sevis domāja: «Nevar tak allahu krāpt…»
No rīta viņš aizveda ēzeli uz tirgu, lai pārdotu par vienu rubli. Taču ēzelim pie sāna piesēja kaķi un nu vadā to šādā izskatā pa tirgus laukumu.
Ļaudis, to redzēdami, Hožam vaicā:
— Vai tu ēzeli pārdod?
— Pārdodu.
— Par cik?
— Tikai par vienu rubli.
— Vai, cik lēti!
— Jā, lēti gan, jo allaham esmu tā nosolījies.
— Labi, tad es pirkšu.
Bet Hoža sacīja:
— Redzi, šo ēzeli pārdodu tikai kopā ar kaķi.
— Un cik prasi par kaķi?
— Deviņdesmit deviņus nieka rublīšus, — Hoža atbildēja.
Augu dienu Hoža sabija tirgū, taču pircēju ēzelim kopā ar kaķi tā arī neatradās. Pienāca vakars. Saule jau grima aiz apvāršņa. Hoža griezās pie allaha:
— Redzi nu, allah, saulīte man lieciniece, ka neesmu tevi krāpis. Neviens negrib pirkt ēzeli par vienu rubli. Ko lai nu daru? Būs jāved vien mājās.
Tā Hoža atgriezās mājās kopā ar savu ēzeli.
Vējš atpūta
Reiz Hoža iezagās kaimiņu dārzā, sāka raut gurķus, ķirbjus — visu, kas gadījās pa rokai, — un bāzt sava maisā.
Te pienāca klāt vecs dārznieks un vaicāja:
— Kā tu še, dārzā, gadījies?
Hoža atbildēja:
— Sacēlās stiprs vējš un mani atpūta.
Vecais dārznieks prašņāja tālāk:
— Bet kālab tu rauj laukā dārzeņus?
Hoža atbildēja:
— Es turos aiz lakstiem, lai vējš neaizpūš tālāk.
— Dārznieks tad sacīja:
— Tas būtu skaidrs. Vējš tevi atpūta, pārsvieda pāri zedeņu žogam, un tu turies aiz lakstiem, lai tas neaizpūš tālāk. Bet saki — kālab tad gurķi, ķirbji un citi dārza augļi nokļuvuši tavā maisā?