Hoža atbildēja:
— Es pats nezinu. Tagadiņ sēžu te un lauzu galvu, kā tas varēja gadīties.
Hožas katls
Hoža reiz sadomāja vārīt buzu — stipru dzērienu, bet nebija piemērota katla. Viņš aizgāja pie kaimiņa un aizņēmās, nosolīdamies, ka, līdzko buzu izvārīšot, tūliņās katlu atnesīšot atpakaļ.
Vispirms Hoža katlā cepa prosu, pēc tam to vārīja. Tad negaidot katls pārplīsa.
Ko lai tagadiņ iesāk? Katls tak jāatdod saimniekam!
Hoža domāja, domāja, līdz sadomāja, ko darīs.
Viņš sadabūja mazu katliņu un palika to lielajam apakšā.
Katla saimnieks gaidīja, gaidīja, kad Hoža atnesīs katlu, bet tā arī nevarēja sagaidīt. Tad pats devās katlam pakal.
— Atdod manu katlu, Hoža! — viņš atnācis sacīja.
— Lūdzams, ņem! Re, tur tas stāv, — Hoža atbildēja.
Katla saimnieks nu cels katlu aiz stīpiņas, bet tas turpat izjuka.
— Kas tad tas? Mans katls pagalam! Re, no tā izkritis kaut kads mazs katliņš! — saimnieks iesaucās.
— Ko es tur varu darīt? Tavās paša rokās katls izjuka. Un vai zini, kādēļ? Tādēļ ka tavam katlam atskrēja mazs katliņš.
Hoža un viesi
Reiz vakarā pie Hožas ieradās negaidīti viesi. Kā par nelaimi, mājās nebija nekā ēdama. Hožas sieva ķērās jaut mīklu, lai izceptu pīrāgus, bet Hoža, paķēris māla krūku, aizskrēja uz tirgu pēc krējuma.
Nopircis krējumu, viņš diedza uz mājām. Mājas jau tikpat kā ar roku aizsniedzamas — jāpāriet tikai laipa, kas pārmesta pār upīti.
Hoža uzmanīgi sper kāju pie kājas — baidās iekrist upē.
«Pasarg dies, ja iekritīšu, saplēsīšu krūku un palikšu bez krējuma! Ko tad darīšu? Bet allahs to nepieļaus, jo viņš zina, cik es esmu liels nabags,» viņš domā.
Hoža uzmanīgi pārgāja turpat jau visu laipu, vēl atlika mazs solītis. «Nu jau arī bez allaha palīdzības tikšu otrā krastā,» viņš nosprieda un vairs neskatījās zem kājām.
Tikko Hoža tā nosprieda, negaidot paklupa un nozvēlās gar zemi. Krūka izkrita no rokām, un krējums izlija.
— Ek, allah, ļaudis saka, tu esot gudrs! — Hoža, pacēlis acis uz augšu, aizvainots sacīja. — Ja tu būtu bijis gudrs, tad saprastu jokus. Es tikai pajokoju, bet tu manus vārdus ņēmi par pilnu.
Ko Hožam atlika darīt? Nav vairs ne naudas, ne krējuma. Bet viesi gaida cienastu.
Viņš salasīja krūkas lauskas, sadauzīja tās smalkā pulverī un, aizgājis uz ciematu, staigā apkārt, skaļā balsī saukdams:
— Jaunas zāles pret blusām! Steidzieties nopirkt jaunās zāles pret blusām!
Tajā ciematā retā mājā nebija blusu. Viens, divi — Hožam izķēra visu pulveri, un viņš atkal devās uz tirgu.
Negaidot viens pulvera pircējs panāca Hožu un sacīja:
— Pulveri mēs gan nopirkām, taču aizmirsām pavaicāt, kā tas lietojams.
— Gaužām vienkārši, — Hoža atbildēja. — Noķeriet blusu un apkaisiet to ar pulveri. Sākumā tā taps akla, bet pēcāk nobeigsies uz galvošanu.
— ja es noķeršu blusu, man tak vieglāk to nospiest!
— jo labāk, — hoža atbildēja.
— Ak tu blēdis! — pircējs iesaucās un bruka Hožam virsū. Taču Hoža veikli izlocījās un aizmetās prom. Atskrējis uz tirgu, viņš nopirka gaļu un rīsu un mājās pagatavoja saviem viesiem gardu plovu.
Kā Hoža nopirka zemes gabalu
Reiz ziemā Hoža nopirka no kaimiņa nelielu zemes gabalu. Viņi pirkumu nokārtoja, kā likumā paredzēts. Pirkšanas līgumā bija ierakstīts arī šāds noteikums:
«Ar šo viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder Hožam.»
Hoža priecājās par pirkumu: tagadiņ viņam būs pašam savs sakņu dārzs, kur varēs stādīt kartupeļus, sīpolus, gurķus un citus sakņaugus.
Viņš katru dienu gāja apraudzīt savu dārzu — nespēja vien sagaidīt pavasari, kad varēs zemi uzrakt un apsēt.
Viendien Hoža atnāk un redz: pa viņa zemi bradā tā paša kaimiņa, kas bija pārdevis zemi, trīs makten brangas bifeļmātes. Hoža tūliņ atcerējās līgumu: viss, kas uz šīs zemes atrodas, pieder viņam. Viņš iedzina bifeļmātes savā šķūnī un aizslēdza.
Vakarā pie Hožas atnāk bifeļmātīšu saimnieks un saka:
— Hoža, atdod manas bifeļmātes!
— Vai tad tu esi aizmirsis mūsu līgumu? — Hoža šim atbild.
Kaimiņš ilgi pūlējās Hožu pārliecināt, ka tam jāatdod bifeļmātes atpakaļ, tomēr Hoža palika pie sava.
Tad iesim pie tiesneša, lai izšķir, kam taisnība, — kaimiņš lika priekšā.
Abi aizgāja pie tiesneša. Vispirms kaimiņš izstāstīja, kā viss noticis, tad — Hoža. Viņš izņēma no kabatas pirkšanas līgumu un sacīja:
— Izlasi, efendi, kas šeit rakstīts. Tas nozīmē, ka bifeļmātes pieder man.
Tiesnesis izlasīja līgumu un izsprieda lietu Hožam par labu. Hoža viņam par to bija apsolījis pusi krējuma, ko iegūs no bifeļmātīšu piena.
Solīt gan apsolīja, taču šķirties no krējuma bija žēclass="underline" viņš neaiznesa tiesnesim krējumu vienu dienu, otru, trešo. Ceturtajā pie Hožas ieradās aizvainotais tiesnesis pats un pikti vaicāja:
— Kāpēc tu, krāpniek, nenes man krējumu?
— O, cienītais efendi, kālab tā steigties? Patlaban ir rīts, bet vakarā es visādā ziņā krējumu aiznesīšu.
Vakarā Hoža paņēma lielu bļodu, pielika pilnu ar biezu mālu un tikai pašā virsiņā uzlēja krējumu. Tad šo bļodu aiznesa tiesnesim.
Tiesnesis bija priecīgs. Viņš tūdaļ tvēra karoti un gribēja pamieloties ar krējumu. Te starp zobiem tam nošņirkstēja māls. Tiesnesis iebļāvās:
— Nepateicīgais Hoža! Es izšķīru jūsu lietu tev par labu, bet tu man krējuma vietā atnesi mālu!
— Nedusmo, cienītais efendi! Tu pats biji ar mieru ēst mālu jau tai brīdī, kad piespriedi bifeļmātes man un nevis tam, kuram tās no tiesas piederēja!
Kā Hoža nokļuva paradīzē
Hoža daudzkārt bija dzirdējis mullu stāstām par aizkapa dzīvi paradīzē. Mulla paradīzi iztēloja tik brīnum jauku, ka Hoža neizturēja un devās pie mullas ar lūgumu:
— Palīdzi man, godajamais mulla, kaut reizīti paciemoties paradīzē!
— Es ar lielāko prieku tev palīdzētu, — viltīgais mulla atbildēja, — tikai, redzi, paradīzē tu vari iekļūt tikai tad, ja man atnesīsi kārtīgu dāvanu un pēc tam, uzkāpis augstā kalnā, skaitīsi lūgšanas.
Hoža atnesa mullam dāvanu un devās uz kalnu. Uzkāpis pašā tā virsotnē, pacēla rokas pret debesīm un lūdzas:
— O, allah, atvēli man kauču reizi paciemoties paradīzē! Ja tur klājas tik jauki, kā stāsta mūsu mulla, tad es gribētu pēc nāves tur dzīvot.
Allahs atļāva Hožam ienākt paradīzē.
Hoža paradīzē ilgi nenodzīvoja, jo tur visi tikai ēda, dzēra un uzjautrinājās, bet viņu, Hožu, mājās gaidīja bērni un citas rūpes. Sagribējās atpakaļ uz mājām.
Aiziedams Hoža nolēma pielietot viltu un slepus atstāja tur zābaku.
Pagāja kāds laiciņš, un atkal viņš sadomāja iegriezties paradīzē. Atnāca — bet šo nelaiž iekšā.
— Ielaidiet, — Hoža lūdzās, — es te, paradīzē, aizmirsu savu zābaku. Man tas tak ir jāpaņem!
Kā Hožam naudu atsūtīja
Reiz Hoža palika bez naudas. Noskumis apsēdās pie pavarda un sāka gudrot, kā dzīvot tālāk. Izgudrojās visādi — bet kur lai nabags ķer naudu?