Ja allahs man neparādīs savu žēlsirdību un nepalīdzēs, mani bērni atkal ies gulēt tukšiem vēderiem. Cik jauki būtu, ja viņš atsūtītu simts zelta naudas gabalus, — Hoža skaļā balsī aizprātojās. — Bet, ja viņš atsūtītu kaut par vienu gabalu mazāk, es neņemtu šo naudu, — viņš vēl piebilda.
Šos vārdus noklausījās Hožas bagātais kaimiņš. Viņš sadomāja pārbaudīt: vai Hoža tik tiešām atteiksies no naudas, ja trūks viena zelta gabala?
Kaimiņš iesēja lakatiņā deviņdesmit deviņus zelta gabalus un iemeta pa dūmu lūku Hožas sakļā. Hoža vēl nebija paguvis izteikt savu vēlēšanos līdz galam, kad pēkšņi pie kājām kaut kas iešķindējās. Viņš pacēla lakatiņu, atsēja vaļā un redz: nauda! Hoža kļuva priecīgs un ķērās to skaitīt, taču saskaitīja tikai deviņdesmit deviņus zelta gabalus. Viņš aizvainots pasvieda naudu malā un sacīja:
— Ek, allah, tev tika žēl viena naudas gabala! Deviņdesmit deviņus es neņemšu.
Brītiņu pasēdējis. Hoža pārlika prātā un nosprieda, ka viņš veltīgi atsakās no tik lielas naudas.
Paņēma lakatiņu ar naudu atkal rokās un sacīja:
— Ko es velti uz allahu piktojos! Viņš man atsūtīja uz mata tik, cik lūdzu, jo lakatiņš arīdzan maksā vienu naudas gabalu. Iznāk, ka esmu dabūjis tieši simts zelta gabalus. Kā tūliņ to neaptvēru?
Izdzirdis šādu Hožas valodu, bagātais kaimiņš atskrēja pie viņa un sacīja:
— Hoža, atdod manu naudu, ko iemetu pa dūmu lūku!
Hoža izbrīnījies paskatījās kaimiņā.
— Paklau, kaimiņ, es tev naudu neesmu prasījis — es sarunājos ar allahu. Allahs man to atsūtīja. Ar viņu arī norēķināšos, līdzko varēšu. Bet tu manās un allaha darīšanās nebāz degunu!
Kā Hoža aiz kauna slēpās
Reiz naktī Hožas mājā ielavījās zagļi. Hoža dzird, ka šie jau okšķerē — meklē ko paņemamu, un viņš paslēpās vecā lādē. Zagļi pārmeklēja visas vietiņas, bet, izņemot cauru katlu, neko citu neatrada. Viens zaglis sadomāja ieskatīties lādē — varbūt tur kas atradīsies?
Viņš pacēla vāku, skatās — lādē tup paslēpies Hoža.
— Kālab tu še ielīdis? — zaglis vaicā.
Līdzko izdzirdu, ka jūs ielaužaties manā mājā, atcerējos, ka nekā laba pie manis neatradīsiet. Un tā aiz kauna paslēpos lādē.
Seno Kaukāza tautu pasakas
Kopš seniem laikiem Kaukāza kalnu centrālajā daļā — Elbrusa pakājē dzīvo divas tautas: balkāri un karačaji, kas cēlušies, vietējām kalniešu ciltīm saplūstot ar alaniem, bulgāriem, kipčakiem, hazāriem. Abām tautām ir kopīga karačaju-balkāru valoda, kura pieder pie tjurku grupas, un rakstība, kas no 1936. gada izveidota uz krievu alfabēta pamata. Tagad balkāri dzīvo Kabardas — Balkārijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā, bet karačaji — Karačaju — Cerkesu autonomajā apgabalā.
Abām šīm tautām ir kopīga ne tikai etniskā izcelšanās, bet arī dzīves apstākļi, nodarbošanās, paražas. Un uz šā pamata izveidojusies arī kopīga folklora. Lai labāk varētu izprast tās morālās un praktiskās dzīves atziņas, ko pauž abu tautu mutvārdu daiļrade, mazliet aplūkosim seno balkāru un karačaju sadzīves un dabas apstākļu īpatnības, kuras guvušas atspogujojumu viņu pasakās.
Kaukāza kalni ir diženi un majestātiski. Tie allaž sajūsminājuši un sajūsmina ikvienu ceļotāju. Par šiem kalniem sacerētas neskaitāmas teikas un pasakas. Arī sengrieķu mitoloģijā titāns Prometejs, kas nolaupījis debesīs uguni un iemācījis cilvēkiem to lietot, tā aizdodams dusmas dievam Zevam, ticis piekalts pie klints Kaukāza kalnos, kur katru dienu atlaidies ērglis un plosījis viņa miesas …
Šie kalni patiesi ir skaisti un vareni, taču vienlaikus arī bargi un draudīgi. Senie kalnieši, raudzīdamies uz sniegotajām kalnu galotnēm, kas dienā staro sārtenā gaismā, bet naktī uz zvaigžņoto debesu fona izskatās kā melnas, zobainas milžu mutes, aizvien bažījušies, vai no tiem nedraud kādas briesmas. Dzīvot šo kalnu pakājē, ieplakās un nogāzēs ļaudīm nebija viegli: akmeņainā zeme prasīja no zemnieka lielas pūles, bet pretī deva skopu ražu. Arī plikās kalnu ganības nespēja nodrošināt pietiekami barības aitu un zirgu ganāmpulkiem. Trūka ūdens. Bez tam bieži atgadījās kalnu nobrukumi, sniega vētras, zemestrīces un citas dabas katastrofas. Tas viss guvis savdabīgu atbalsi arī tautas garamantās. Ļaužu iztēlē kalni pārtapuši par dzīvām būtnēm, vareniem milžiem, kuri ik mirkli var nodarīt cilvēkiem ļaunu — aizdzīt viņu ganāmpulkus, izlaupīt mājokļus, atņemt mantu, bet citreiz nolaupīt arī pašus aula ļaudis …
Tautām, kas dzīvo grūtos un sūros apstākļos, it īpaši piemīt sīksta neatlaidība, liels gribasspēks un arī neizsmejams optimisms, ticība labākai nākotnei. Tautas gudrība māca, ka kopīgiem spēkiem var pārvarēt grūtības, pieveikt pat visspēcīgāko ienaidnieku. Šī senā tautas atziņa jo sevišķi spilgti izkristalizējusies balkāru un karačaju pasakās. Lai uzveiktu ļaunos milžus, kas mitinās kalnu aizās, klinšu alās un slepus uzbrūk ļaužu apmetnēm, vajadzīga liela drosme, pašaizliedzība un spēja ziedoties citu labā. Un pasaku varoņi to dara. Viņi allaž gatavi doties nāvē, lai tikai paglābtu pārējos ļaudis no bojāejas. Piemēram, pasakas «Abokovu jaunākais brālis» varonis dodas cīnīties ar ļauniem milžiem, kaut gan tie jau nobeiguši viņa sešus vecākos brāļus. Iedams tikpat kā drošā nāvē, jaunākais brālis tomēr ar gudru prātu pieveic milzīgos un diezgan panaivos vienačus, kuri ar fizisku spēku vien nav uzvarami. Tāpat arī brīnumpasakās «Kā zēns pārspēja gudrībā milžus», «Kokaičiks» un «Jaunākais brālis» drosmīgie varoņi ar attapību un apķērību pieveic spēka ziņā pārākos milžus un no tiem atgūto bagātību godīgi sadala aula nabadzīgo laužu starpā.
Godīgums, izpalīdzība, bezbailība, prāta gudrība — tie ir pasakās visvairāk cildinātie tikumi. Mājās, kur valda saticība un gods, mīt arī laime. Protams, tautā ir ticējums, ka cilvēkam laimi ieliek jau šūpulī labais džins, tomēr pārsvarā sadzīves pasakās izskan atziņa — katrs pats ir savas laimes kalējs: tā jāiegūst ar krietniem darbiem un augstām morālām īpašībām.
Izlasot šo balkāru un karačaju pasaku krājumu, iepazīstam arī viņu sadzīves tradīcijas, ieražas, nodarbošanās veidus. Seno kalniešu galvenais iztikas avots ir zemkopība un lopkopība (aitkopība un zirgkopība), kā arī medniecība un zvejniecība. Svarīga loma kalniešu dzīvē ir zirgam. Džigita lepnums — labs zirgs, ar ko var uzvarēt jātnieku sacensībās, pārvest mājās līgavu no tālā aula un uzveikt ienaidnieku. Zirgs pasakās ir vienmēr sava saimnieka sabiedrotais un palīgs. Tāpēc kāds brīnums, ja ikviens cenšas tikt pie laba zirga, kaut vai negodīgā ceļā. Un slikti klājas tam, kurš slepus nolaupa un aizdzen svešus zirgus, tā kārodams tikt pie lielas bagātības. Tā tas ir pasakās «Tojmazs un Domajs», «Zirgaudzētājs Čora» un citās.
Runājot par sadzīves pasakām, nevar nepieminēt īstās meitas un pameitas tēmu. Kā vienmēr, te tiek cildināts bārenītes čaklums, labā sirds un izpalīdzība, bet nosodīts īstās meitas ļaunais raksturs, slinkums, cietsirdība. Saklausāmi arī citu tautu pasakās plaši izplatītie motīvi gan par māsiņu un brālīti, kurš, nepaklausot māsas brīdinājumam, padzeras no strautiņa un tā pārvēršas par jēriņu, gan par bārenīti, kurai pamāte liek darīt dažādus smagus darbus, līdz meitene nejauši nonāk pie labsirdīgas milzu sievas, kas viņu par labi veikto darbu pārvērš par skaistuli, piedevām vēl apveltot ar dārgām dāvanām, turpretim īsto meitu, kas otrā dienā dodas pa to pašu ceļu laimi meklēt, par slikto darbu atalgo tā, kā tā pelnījusi.