Ļaužu ienaidu un nicinājumu saņem arī tie cilvēki, kuri alkatības un mantrausības dēļ zaudējuši goda jūtas, kaunu un sirdsapziņu. Šie nicināmie lielākoties ir bagātnieki, hani un reliģijas kalpi — mullas. Tauta savā mutvārdu daiļradē nesaudzīgi atmasko viņu divkosību un liekulību un par cietsirdību un nežēlību, ar kādu viņi izturas pret vienkāršajiem cilvēkiem, viņus pienācīgi pārmāca. Tā. piemēram, pasakā «Nabadzīgais Ahmats un hāna meita» bezsirdīgais hāns grib par katru cenu piespiest Ahmatu, lai tas nāk dzīvot uz viņa pili pie meitas un pamet likteņa varā savu veco tēvu un māti. Kad Ahmats to atsakās darīt, hāna meita viņu ar burvju pletnes cirtienu vispirms pārvērš par ēzeli, pēc tam par suni. Bet. kad arī tad Ahmats atsakās izpildīt viņas gribu, nežēlīgā hāna meita jaunekli pārvērš par putnu. Nu gan Ahmats to vairs nespēj paciest un. ielidojis pa logu nāna pilī, pats paņem burvju pletni un pārvērš par ēzeļiem ir ļauno hānu un viņa sievu, ir viņu meitu.
Kā jau visām tautām, arī balkāru un karačaju vidū gadās gan panaivi un vientiesīgi cilvēciņi, kas savas lētticības dēl dabū ciest, gan arī lieli gudrinieki un asprāši. Pie šīm joku pasakām varētu pieskaitīt arī savdabīgo pasaku ciklu «Nostāsti par Hožu». Hoža ir iemīļots kalniešu varonis, liels zobgalis un jokdaris, kas bieži vien ar atjautīgām izdarībām un apķērīgu prātu izkļūst sveikā no visai bīstamām un kutelīgām situācijām.
Beigās jāpiemin arī dzīvnieku pasakas, kuru tipiskākie varoņi ir viltīgā lapsa, labsirdīgais un izpalīdzīgais lācis, attapīgais kamielis un kalnu kaza.
Kā redzam, balkāru un karačaju folklorā sastopamas dažādu žanru pasakas. Tās lasot, nokļūstam savdabīgā seno Kaukāza tautu pasaulē. Kur ļaudis dzīvo kalnu aulos lielās, saticīgās ģimenēs. Ja arī brāļi, izauguši lieli, pāriet uz dzīvi paši savās sakļās, tomēr aizvien paliek izpalīdzīgi un atsaucīgi. Arī pārējie vienkāršie ļaudis turas kopā, jo tā labāk sokas darbs, vieglāk pārciest bēdas, panest nelaimi un uzveikt postu.
Šis balkāru un karačaju tautas pasaku krājums valdzina ne vien ar tajā izteiktajām vērtīgām domām un atziņām, augstiem morāles principiem, bet arī ar pasaku sižeta raito, neparasto vērpumu, krāsaino tēlainību, varoņu gaitu un piedzīvojumu savdabīgo samezglojumu, kāds var izveidoties vienīgi Kaukāza kalnu vidē un apstākļos.
E. Marjutina