Pēc brīža saimnieks paziņoja, ka Lielais Darbs ir galā.
Visi ar nepacietību gaidīja, kad izņems āra monētu, un es pēc saimnieka pavēles iešāvu tīģelī drusciņ ūdens.
Man jāteic, ka es, gan pa pusei iepazīstināts ar mēģinājuma noslēpumiem, tomēr droši vien uztraucos vairāk par citiem, jo viegli varēju iedomāties, ko ar mums izdarīs tirgonis un viņa viesi, ja pārvēršanās nenotiks. Beidzot saimnieks pateica, ka tīģelī drīkstot ieskatīties. Pirmais piegāja tirgonis un uztraukumā drebošu balsi sacīja:
— Tur.. tur spīd …
Viņš pastiepa roku un izcēla spīdošu zelta monētu. Monētu laida no rokas rokā. Tā vēl bija diezgan karsta, un to svaidīja no plaukstas plaukstā, appūzdami grozīja no vienas puses uz otru.
— Zelts, īsts zelts! — runāja visapkārt.
Visvairāk priecājās tirgonis. Viņš atraisīja savu zu-
teni un izbēra uz galda pāris desmit sudraba monētu.
— Jūs, — viņš sacīja saimniekam, — tos viegli pār- vērtīsiet zeltā!
Uz to mans saimnieks iebilda, ka mēģinājumi tikko sākušies, ka daudz vajadzīgo pulveru un eliksīru viņš izlietojis pētījumu priekšdarbiem un ka viņam būšot vajadzīgs arī īsts zelts. Tirgonis solījās palīdzēt arī turpmāk, un visi pamazām sāka posties projām no mūsu laboratorijas. Mēs pacietīgi gaidījām, līdz visi aiziet, kad pēkšņi pamanījām, ka istabas kaktā arvien vēl sēž pavecais bruņinieks tāpat ar rokām aizklātu seju.
— Kungs, — es paklanījos bruņiniekam, — mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, ir noguris un grib atpūsties.
— Kompjenas … — klusi un, kā man likās, zobgalīgi atkārtoja bruņinieks. — Kompjenas..
Mans saimnieks pienāca tuvāk, viņš bija satraukts un cieši lūkojās sēdošajā bruņiniekā.
Pavecais bruņinieks atklāja seju. Mans saimnieks spēji atkāpās un klusi izdvesa:
— Hartmans fon Ešenbahs! …
— Gotfrīd, — atčukstēja bruņinieks, — es tevi, draudziņ, uzreiz pazinu! Un atmiņā atausa draugi un biedri. Arī Herakliona sturmēšana… Tu esi godīgs kristietis un karavīrs! Tava vieta ir mūsu vidū, tu būsi jebkura bruņinieku garnizona gods un lepnums. Bet šo riebekli…
To pateicis, bruņinieks izrāva zobenu un ar tā galu skāra mūsu izbāzto pūci, taču saimnieks satvēra viņu aiz rokas un piespieda nolaist zobenu.
— Hartman fon Ešenbah, — iesāka mans saimnieks.
— Es vairs nevaru būt karavīrs! Vai redzi! — Viņš izstiepa pret bruņinieku savu sakropļoto kreiso roku.
— Kam gan vajadzīgs vecs un godīgs karavīrs? Apstākļi ir stiprāki par mums abiem, Hartman fon Ešenbah! Trūkst vārdu, lai atstāstītu pazemojumus, kas man bija jāpārdzīvo. Tici man, tagad mans stāvoklis ir nesalīdzināmi labāks. Beidzot man ir sava pajumte, siltums, man ir uzticams, tikpat vientuļš kalps kā es.
— Roka neko nenozīmē! — stūrgalvīgi atsāka bruņinieks. — Es pazīstu tavu drosmīgā karavīra sirdi…
— Bads, aukstums un tālie ceļi padarījuši to mīkstāku par vasku, Hartman.. Lai es gāju kur iedams, savu zobenu un bagāto pieredzi piedāvādams, labākajā gadījumā man pasniedza gabalu maizes … Odo, manu zēn, — viņš sacīja man, — aizskrej un atnes drusciņ vīna …
Kad atgriezos, abi vecie vīri aizgūdamies kavējās atmiņās par sadursmēm ar saracēņiem un turkiem, abi jutās pacilāti un jaunāki. Viesis uzņēma kādu nebēdnīgu dziesmu, bet mans saimnieks drebošu balsi vilka līdzi piedziedājumu. Pēc pirmās vīna glāzes bruņinieks runāja atkaclass="underline"
— Es tevi, Gotfrīd, nenosodu. Kas nostaigājis tādu ceļu kā mēs, daudz labāk ko saprot nekā šie atēdušies lopi, kuri simtiem barojas pie dižciltīgajiem vasaļiem un baroniem Francijā un Vācijā un kuri tikai aiz pārpratuma ir bruņinieku kārtā. Aplaupīt tirgoni un aiz
vest kaimiņa lopus — tie ir tie kari, kuros viņi vel spēj karot. Un tomēr ir slikti, ka tev iznāk nodoties krāpšanai…
— Vai tu… ko? Vai tu ko saprati? — saimnieks uztraukts noprasīja.
— Kā lai nesaprot! Kad karstā monēta gāja no rokas rokā, man vajadzēja tai tikai pieskarties, lai uzreiz sajustu īstu zeltu. Bet ka tas bija balts … Nu, par to jāpajautā šim zēnam, jo viņš droši vien to satrinis ar Merkūriju jeb dzīvsudrabu, kā citādi sauc šo apbrīnojamo, šķidro metālu. Karsējot dzīvsudrabs no zelta iztvaiko.. Par tādiem trikiem jau dzirdēju Bizantijā… Bet, ja nu mānīt, tad mānīt! Ko tu tirgoni plucini pa druskai? Tavā vietā es rīkotos drošāk un, vienā rāvienā paņēmis lielāku naudas summu, atmestu šo riebīgo un ķecerīgo nodarbību, jo nav zināms, ko par to vēl sacīs bīskaps.. Bet tas ir viņš, kas mani atsūtīja pie tevis. Ja es nebūtu tavs draugs, tu sen jau būtu krātiņā. Taču bīskapa pilī mīt kāds pašapzinīgs un ļoti bagāts vikonts. Ja darbu nostrādātu smalki, no viņa varētu izmānīt labu naudu, jo viņš daudzkārt ar skaudību izteicies, ka visiem, pat mūkiem esot savi alķīmiķi, tikai viņam vien neesot. Likšu viņam saprast… Ja viņš par tevi ieinteresēsies, tad, Gotfrīd, ņem un piešmauc viņu! …
— Būtu vienkāršāk, — teica mans skolotājs, — ja man būtu kaut jel strēmelīte no kāda veca dokumenta. Grūti ticēt, ka nevienam nepazīstams alķīmiķis, Kompjenas Gotfrīds, atklājis Lielā Darba noslēpumu. Daudz ticamāk būtu, ka vienkārši esmu mācējis izlasīt jau atklātu noslēpumu vai arī pratis to nozagt.
— Tava laime, ka man tāds rokraksts ir! Es tev to atsūtīšu. Kāds dižciltīgs saracēnis, kad uzbrukām viņa karavānai, lūdzās, lai es tikai atstāju viņam šo rokrakstu un paņemu visus preču saiņus. Viņš rāpoja uz ceļiem pie manām kājām un piedāvāja par rokrakstu lielu izpirkuma naudu. Šis saracēnis visu laiku atkārtoja: «Džafir, Džafir!»
— Džafir? Tas jau ir lielais Hēbers * musulmaņu izrunā!
— Es, Gotfrīd, visu izkārtošu …
Vecie vīri vēlreiz sadzēra, un mūsu viesis devās ārā, kur viņu, izrādās, gaidīja neliels pulciņš karavīru, gabali pieci, kas drīzāk izskatījās pēc rēgiem, jo slapjais ķēpas sniegs bija noklājis viņu bruņas no galvas līdz kājām.
rv
Drīz pie mums ieradās Julihas vikonta Adalberona sūtnis.
— Odo, paslēpies, — sacīja mans saimnieks, kad pie mūsu mājas bija dzirdams troksnis, — tevi neviens nedrīkst redzēt…
Sūtnis ļoti pieklājīgā veidā aicināja manu saimnieku pie dižciltīgā kunga Julihas vikonta, kurš gribot nodot viņa rokās no Austrumiem atvestu dārgu dokumentu ar alķīmijas visdziļākajiem noslēpumiem. Sūtnis ari piebilda, ja mans saimnieks būšot no tiem krāpniekiem, kuru savairojies bez sava gala un kuri, slēpdamies aiz nesaprotamu vārdu lasīšanas, balagāna jokus ceļot priekšā kā seno Hermeja filozofu * dižo mākslu, lai viņš labāk paliekot mājā, jo vikonts esot taisnīgs un ātrs tiesas spriedējs.
Mans saimnieks izlikās ļoti interesējamies par vikonta dokumentu un, apliecinājis, ka viņa māksla esot īsta un bez kādas krāpšanas, devās sūtnim līdzi.
Saimnieks pārnāca tikai nākamajā dienā un parādīja man pergamentu, par kuru viņam bija stāstījis Hart- mans fon Ešenbahs.
— Varbūt tajā slēpjas alķīmijas noslēpumu noslēpums, bet arābu valodu es tik daudz neprotu, lai pergamenta saturs man kļūtu saprotams, — sacīja saimnieks.
Pēc dažām dienām sūtnis bija atkal klāt, un mans saimnieks lūdza darīt vikontam zināmu, ka arābu dokumentā patiesi esot īsts zelta pagatavošanas noslēpums. Ja vikontam labpatiktu ierasties viņa nabadzīgajā darbnīcā, tad viņš — pats vikonts — saimnieka vadībā varētu veikt visus Lielā Darba noslēpumus un iegūt alķīmisko zeltu.
Saimnieks, gan no vikonta baidīdamies, ar gaidāmo darbu bija ļoti apmierināts …