No trim zelta monētām mēs izkausējām trīs mazus stienīšus, un, kad tie bija gatavi, saimnieks atvēra koka lūku un mēs nokāpām pagrabā.
— Odo, — saimnieks sacīja, — visa mana cerība ir uz tevi. Es tevi noslēpšu te. Tev būs ūdens un maizes papilnam. Es iestāstīšu vikontam, ka jānogaida vesela diena, lai mēģinājums izdotos. Nakti tu izlīdīsi no pagraba, ieliksi tīģelī šo zelta gabaliņu un atkal noslēpsies. Rīkojies tikai ļoti klusītēm, jo sardze var noklausīties.
Tā arī izdarījām.
Vikonta ierašanos es nevarēju redzēt, bet grīda līgojās zem viņa smaguma. Viņš runāja skaļi un pavēloši. Dzirdēju viņu sarunājamies ar manu saimnieku, grabināmies pie mūsu plļfs, taisot eliksīru, kam dzīvsudrabs būs jāpārvērš zeltā. Tad, pavēlējis saviem karavīriem stingri apsargāt māju, viņš aizjāja. Iestājās klusums. Kādu laiku nogaidīju, uzmanīgi izlīdu no pagraba, aiztaustījos līdz krāsnij, dzīvsudrabu izlēju uz grīdas un vēl siltajā tīģelī ieliku zelta stienīti, ko mēs pirms tam bijām izkausējuši no zelta monētas. Tad es atkal ielīdu pagrabā un, pašam nemanot, aizmigu. Kad pamodos, pa grīdas spraugām jau spraucās dienas gaisma un virs manis rībēja soļi.
Vikonts bija sajūsmināts. Sanākušajiem bruņiniekiem un karavīriem viņš iztēloja brīnumaino mēģinājumu «bez kādas krāpšanas», jo viņš pats ar savu roku esot ielicis tīģelī vajadzīgās vielas un eliksīrus, kas dzīvsudrabu padarījuši pastāvīgu un līdz ar to pārvērtuši zeltā.
— Tagad man ir savs alķīmiķis! — dzirdēju augšā sakām. — Man atliek tikai viņu… pakārt, lai ne ar ko neatšķirtos no sava kaimiņa!
So rupjo joku uztvēra augšā esošie cilvēki, kam, acīm redzot, bija labi zināma skaudība, kas grauza vikonta sirdi.
— Atliek tikai vēlreiz visu pārbaudīt, — viņš pēc brītiņa turpināja. — Un par jūsu noslēpumu — par
tā saucamo eliksīru es jums samaksāšu ar īsta dabiskā zelta tūkstoš monētām. Tikai vēl vienu pārbaudi!
Grūti atstāstīt manas nākamās nakts mokas. Ūdeni es vieglprātīgi biju izdzēris, un nu mani mocīja aukstums un neciešamas slāpes.
Tikko nogaidījis augšā visu nomierināmies, es ar skubu izlīdu no pagraba, žigli aizlavījos līdz tīģelim, izlēju no tā dzīvsudrabu un ieliku tīģelī otru zelta gabaliņu no tiem, ko ar gudru ziņu man bija iedevis saimnieks.
Mēģināju atrast kaut ko ēdamu, kad pie durvīm atskanēja vikonta pieliktās sardzes balsis, un es izbijies metos pagrabā. Ja vikontam ienāks prātā trešo reizi pārbaudīt «eliksīra» darbību, es šausmās domāju, man būs slāpēs un badā jānomirst. Bet to piedzīvot man negribētos …
v
Nākamajā dienā mani pamodināja balsis augšā. Visi runāja satraukti, acīm redzot, zelta stienītis gāja no rokas rokā.
Es līksmoju un, troksni izmantodams, straujām kustībām pūlējos sasildīt notirpušos un nosalušos locekļus. Pēkšņi iestājās klusums, un es izdzirdu vikonta skaļo balsi.
— Kompjenas Gotfrīd, — svinīgi iesāka vikonts, — jūs parādījāt mums savu cildeno mākslu, kā pārvērst dzīvsudrabu zeltā! Jūs sagādājāt man cildena prieka izjūtu, ka man pašam ir savs alķīmiķis … Bet mans prieks nebūtu pilnīgs, Kompjenas Gotfrīd, vai kā jūs vēl citādi godā, ja es nevarētu jūs pakārt.. visi sacītu, ka vikonts Adalberons ir vientiesis, ka viņš uz- ķēries uz nabadzīga krāpnieka makšķeres un vēl tīko iekļūt grāfos … Tā runātu, bet tā neviens nesacīs. Nesacīs tāpēc, ka esmu daudz lielāks mags un burvis, Kompjenas Gotfrīd, nekā jūs. Ja pirmo reizi es tiešām iešļācu tīģelī šo smirdīgo dziru, kuru tu, klaidoni, uzdevi par brīnumeliksīru, tad otro reizi… otro reizi es visu atstāju, kā bija. Es neizrunāju nevienu zilbi no
tiem velna buramiem vārdiem, kas tur stāv tai lapā. Es neielēju nevienu pilīti «eliksīra». Es tik tāpat vien aptaustīju tīģeli krāsnī un, sargus pielicis, aizgāju… Un dzīvsudrabs pārvērtās zeltā! … Jā, ar savu viltīgo krāpšanu tu, Gotfrīd, velns zina kas tu tāds, esi pelnījis zeltu. Un to tu dabūsi! 2uo, Robert, paņemiet desmit monētas, lieciet apzeltīt karātavas un uzraujiet tajās šo nelieti jau pirms saules rieta! … Tu, Kompjenas Gotfrīd, karāsies zelta karātavās!
Es izdzirdu, kā iebrēcas saimnieks, kā izrauj zobenus no makstīm..
Drīz virs manas galvas kaut kas nodārdēja, kāds dauzīja mūsu sūri grūti iegādātos stikla traukus. Sāka skanēt cirvji. Bruka mūsu mitekļa sienas, kur bijām pavadījuši tik daudz jauku brīžu darbā un pārdomās, kur mums bija silti, mājīgi, kur bijām paēduši…
Neticamu baiļu un satraukuma pārņemts, es klausījos, kas notiek augšā. No runām es sapratu, ka māja tiks sagrauta un nodedzināta, jo kāds naktīs esot tīģelī ielicis zeltu. Šis «kāds» biju es pats … Tādējādi man vajadzēja izvēlēties vai nu apzeltītās karātavas, vai sārtu, par ko mūsu klēti pārvērta vikonta kalpi.
Naktī māja uzliesmoja. Liesmu mēles šaudījās pa spraugām virs manas galvas. Man jāatzīst, ka sākumā siltums bija tīri patīkams un līdz ar siltumu ausa arī cerība. Vikonta ļaudis, pārliecinājušies, ka māja deg, pameta to, un es dzirdēju daudzu aizauļojošu zirgu di- poņu.
Bet man uzglūnēja jauna nelaime. Lūka, kas, acīm redzot, bija ar baļķiem aizgāzta, nebija atverama. Visus savus spēkus sasprindzinājis, veltīgi izpūlējos, lai kaut drusciņ to paceltu. Beidzot pēc lielām pūlēm uz lūkas uzkritušo baļķi dabūju nost un izlīdu laukā. Sagrautā māja gruzdēja, sniga biezs sniegs, kas čūkstē- dams noslāpēja uguni. Gar degošiem haļķiem spraukdamies, es apsvilis izkūlos no mājas, apdzēsu gruzdošās drēbes un devos uz meža pusi. Drebēdams un acis atpakaļ mezdams, vilkos gar mežmalu. Rīta pusē es izkļuvu uz daudzu zirgu un kājnieku izmīdīta ceļa. Sniegs sāka kust, debess bija skaidra, un saule spoži spīdēja. Pēkšņi tuvējā pakalnā iemirdzējās kaut kas
spožs. Tuvumā neviena nebija. Kad piegāju klātāk, manā acu priekšā atklājās šausmīga aina: mans saimnieks karājās pie zeltā spīdošajām karātavām. Kā neprātīgs pieskrēju klāt un apkampu salto koka stabu. Caur asarām saskatīju kādu dēlīti ar piestiprinātu uzrakstu. Tā jēgu uzreiz vis nesapratu:
Kādreiz es mācēju pagatavot dzīvsudrabu daudz pastāvīgāku, bet tagad pats esmu padarīts daudz pastāvīgāks.
Aizmugurē atskanēja soļi. Es strauji apsviedos un ieraudzīju bruņinieku pilnā kaujas tērpā. Es viņu pazinu: tas bija tas pats krustnesis, kas dzēra vīnu un dziedāja dziesmas kopā ar manu saimnieku. Piekalnē sastinguši stāvēja arī apbruņoti jātnieki.
Bruņinieks lēnām izvilka šķēpu un pārcirta valgu. Vairāki kalpi metās viņam palīgā, saudzīgi pacēla mana saimnieka miesas un aiznesa. Bruņinieks noplēsa uzrakstu un pasniedza to man. To bija sūtījis Julihas vikonts, un tas bija uzrakstīts uz pergamenta ar arābu rakstu zīmēm. Es to rūpīgi noglabāju uz krūtīm.
Ceturta nodaļa,
KURA TURPINĀS ODO MEHĀNIKUSA DZĪVES STĀSTS
I
Atkal sākās mani klejojumi. Vasarā aizgāju no šīm vietām, izstaigāju cauri Šampaņai un Burgundijai. Es augu klejodams. Man lieti noderēja viss, ko bija paguvis iemācīt mans neaizmirstamais saimnieks. Krodziņos es piedāvājos palasīt priekšā grāmatas, ja tās nejauši gadījās kādam viesim, un allaž atradās pateicīgi un devīgi klausītāji. Es nevienam nestāstīju, kas es esmu un no kurienes nāku. Un vai kādam bija daļa gar mani! Taču reiz, tas notika Buržē, valodās ar mani ielaidās kāds uzmanīgs un, pēc viņa apģērba un izturēšanās spriežot, ļoti bagāts kungs. Ar runāšanu aizrāvos arī es, pat vairāk nekā parasti. Manas likstas modināja viņā interesi. Negaidot viņš man atklāja, ka viņam trūkstot kalpa un ka es viņam noderētu. Biju viņam palīdzīgs ceļā un, agrāk izbaudījis vientuļā klaidoņa nedienas, tagad centos, cik spēka. Mani pārsteidza kas apbrīnojams manā jaunajā kungā: viņš bija vienkāršs un augstprātīgs reizē. Viņš varēja stundām mani izjautāt, ko darījis mans saimnieks, varēja zoboties par mūsu neveiksmēm un parādīja tādas zināšanas alķīmijā, ka sāku domāt, vai tikai viņš pats nav alķīmiķis. Pret visiem citiem viņš bija augstprātīgs un lepns. Katram, kurš ar viņu sadūrās, kļuva skaidrs, ka viņa īsais un taisnais asmens, no kura viņš nekad nešķīrās, nekādā ziņā nav piejozts skaistuma dēļ.