Ar daudziem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem mēs aizkļuvām līdz Toskaņai. Nekādi nevarēju pierast pie bezgalīgās debess zilgmes virs galvas, jo mūspusē
šai gadalaikā debess klāta blāviem, baltiem mākoņiem. Šai brīnišķīgajā zemē viss bija citādi. Te nebija atsevišķu piļu ar desmitiem nameļu gar mūriem un zemnieku koka tupelēs, kuri minstrēļa — grāfa vai bīskapa dzimtkalpu vecākā uzraudzībā dzen uz pili ganāmpulku. Te bija pilsētas. Agrāk tādas nekad netiku redzējis. Florence iznira manā priekšā kā neparasts, teiksmains brīnums. Puķes, visās malās puķes, zaļas un sarkanas sieviešu drānas!.. Un kur tad pilis un baznīcas! … To augstums mani pārsteidza. Manas dzimtenes baznīcas bija izgreznotas rūpīgāk. Te, piemēram, nebija grieztu tornīšu ar svēto vai bruņinieku tēliem, kā Flandrijā, bet tik augstas ēkas manā dzimtenē necēla …
Mans jaunais saimnieks, kuru godāja par meseru Pēteri no Štīrijas, izsukāja savu sarkano bārdu ar svina suku un kopā ar mani apstaigāja vairākus pilsētas ap- tieķniekus. Tiem viņš mazās paciņās pārdeva noslēpumaino uzufuru. Ar šīm zālēm mēs tirgojāmies visā ceļā uz Florenci, bet zāļu slava vēl nebija mūs apsteigusi — uzufura pulveri diez ko nepirka un, ja pirka, tad mazos daudzumos.
Drīz vien mana saimnieka stāvoklis sašķobījās, un viņš mani uz laiku nodeva kādas darbnīcas īpašniekam, vilnas apstrādātājam un krāsotājam. Viss, kas saistījās ar krāsu sagatavošanu, man bija tuvs, jo es labi pratu stīvēt pulverus un sagatavot šķīdumus. Blakus telpās allaž atradās izsalkušie, salīkušie čompi, kā te sauca vilnas kārsējus. Caurām dienām tie sēdēja pie gariem galdiem un ar susekļiem sukāja aitas vilnu. Nevienam no viņiem nebija nenieka no tā veselīguma, ar kādu izcēlās Flandrijas vilnas kārsēji un plucinātāji.
Es ļoti ātri iemācījos Toskaņas dialektu. Mani biedri to sauca par baltmaizi. Nekad nemainīšu smaržīgo miežu plāceni pret kviešu veģi, ko ceļ galdā pašam lielhercogam! Miežu maizes smarža — tā ir manas dzimtenes smarža. Taču jāsaprot arī manu biedru lepnums — skanīga un maiga ir Toskaņas valoda. Arī tagad, rakstot šīs atmiņas un atceroties savu jaunību, Florences dziesmas raud un gavilē man ausīs.
Reiz ieminējos saviem draugiem — mācekļiem un
zeļļiem, ka sapņoju ar laiku kļūt par meistaru, bet mani ņēma un izsmēja. Vecajos labajos laikos, tā pastāstīja kāds māceklis, tas bijis iespējams, bet tagad zeļļiem jāiegūstot cunftes vecākā īpaša uzticība, jāpierādot, ka tev turas nauda, jāizstrādājot no saviem materiāliem priekšzīmīgs un skaists darbs, citiem vārdiem, šedevrs, jāapprecoties, jāiekārtojot savs pavards un vēl jāuzrīko jot cienasts visai cunftei…
Reiz es piesardzīgi apjautājos kādam čompi, vai viņi šais apvidos augstu mietu galos nededzina darvas mucas, kas manā dzimtenē ir tālu saskatāma sacelšanās zīme. Čompi mani nesaprata vai arī izlikās nesaprotam, bet otrā rītā meistars mani briesmīgi nopēra ar pātagu.
— Kucēn, — viņš man sacīja, — Florences čompi nav Flandrijas slaisti, kas vienmēr gatavi dumpoties, mums raižu pietiek arī bez tavām muļķīgajām darvas mucām.
ii
Mans saimnieks, mesers Štīrijas Pēteris, drīz izpirka mani no darbnīcas. Viņa uzufuru pēkšņi sāka neparasti daudzināt.
— Cik gan neesmu pūļu ieguldījis, lai radītu šo uzufuru — cēlo panaceju * pret visām slimībām! — mēdza sacīt mans saimnieks. — Odo, tici man, no šīm zālēm auksts metas mutē, un tās dziedē saaukstēšanos un spitālību, zobu sāpes un drudzi..
Uzufura sastāvā ietilpa visiem pazīstamas vielas, kā, piemēram, sagrūsti miežu un prosas graudi, žāvētas piparmētras un salvijas lapas. Taču, kad pulverīšus biju sagatavojis un pareizi sasvēris, saimnieks tos pievāca un bez manis kaut ko ar tiem darīja. Tikai pēc šīm noslēpumainajām izdarībām milti un žāvētās lapas pārvērtās uzufurā, kuru tad izsūtīja uz visām Toskaņas un Lombardijas pilsētām. Par jaunajām zālēm stāstīja brīnumus. Atbraukušie tirgoņi un aptieķnieki daudzkārt man piedāvāja lielu naudu, ja es tiem slepus no saimnieka izpaudīšu brīnumzāļu pagatavošanas noslēpumu.
Reiz piecēlos mazā gaismiņā un rūpīgi aplūkoju galdu, uz kura mans saimnieks gatavoja uzufuru.
Vienīgais, kas man šķita ievērības cienīgs, bija dzeltenais, cietais pulveris, kas nejauši bija nobiris pie galda kājas. Tai laikā es jau labi pazinu lielā Hēbera — Indijas ķeizarā brūnās skābes īpašības. Viņš bija aprakstījis, ka šo skābi pagatavo, destilējot alauna akmeni, salpetri un vara vitriolu. Atrastos graudiņus mēģināju izšķīdināt skābē, bet tie nešķīda. Tātad mans saimnieks uzufuram lika klāt zeltu! Man šķita, ka esmu saimnieku sapratis. Tiešām, kurš metāls ar savu veselīgumu var līdzināties zeltam? Dzelzs vai varš, tikai gadu pabijuši zemē, sāk nīkuļot, rūsēt, bet zelts var nogulēt zeme gadu tūkstošus un palikt dzidrs un mirdzošs kā saule.
Dziedināt ar zeltu, ar visveselīgāko metālu, — tur meklējams uzufura noslēpums!
Bet, kā vēlāk noskaidrojās, mans saimnieks, gatavodams savas brīnumzāles, it nemaz nedomāja par slimnieku veselību.
Drīz viņš sāka savu īpašumu pa daļām nosūtīt uz Franciju. Es viņam palīdzēju sakraut mantas īpaši darinātās lādēs, kuras veda projām uzticamu cilvēku pavadībā. Vēl pēc dažām dienām, kad mūsu māja jau bija tukša, mans saimnieks devās uz dižciltīgā Toskaņas augstmaņa pilsgalmu. Es gāju viņam līdzi un, acis iepletis, vēroju augstmaņa svītu, spožos bruņiniekus un dāmas. Šis dižciltīgais kungs pieņēma mūs savrupā istabā. Viņš vērīgi uzklausīja manu saimnieku. Kas man bija par pārsteigumu, kad saimnieks stādījās viņam priekšā kā alķīmiķis mesers Dāniēls no Transjor- dānijas un paziņoja, ka viņš zinot noslēpumu, kā pagatavot zeltu jebkuros daudzumos.
— Atkal alķīmiķis?! — iesaucās augstmanis. — Tas kļūst amizanti!
— O, dižā bruņinieku rota! — iesāka mans saimnieks, hercoga priekšā galvu noliekdams. — Žēlīgi uzklausi mani, necilo dižās zinātnes kalpu, zinātnes, kas atnākusi pie mums no Ēģiptes, no zemes, kas slavena ar brīnišķīgajiem porcelāna traukiem un izstrādājumiem*, ar kuriem esi izgreznojis savu brīnišķīgo pili, no smaržīgo ziepju un saldsaldā cukura zemes. Bet Ēģiptē, kā neapšaubāmi zināms jūsu žēlastībai, ir arī dzimusi noslēpumainā un varenā zinātne ķīmija, kuras
vārdam arābi pēc savas valodas paražām pievienojuši priedēkli «al», tā darinādami vārdu «alķīmija». Cik šī zinātne ir diža, vari spriest kaut pēc tā, ka paši ēģiptieši savu valsti saukuši par «Khemi».. Ak ziedošais spīdekli, ko salīdzināt drīkstu tikai ar mirdzošo sauli, atļauj tev parādīt mūsu mākslu un, ja pamanīsi krāpšanu, lai mana necienīgā galva ripo no pleciem!
— Man patīk tavs piedāvājums … — hercogs domīgi noteica.
— Tas būtu īsti laikā! — iesmējās bruņinieks ar sarkano apmetni un sarkano vadmalas cepuri, kurš sejā bija neparasti līdzīgs hercogam, bet ar gauži izstieptu apakšlūpu un nesukātiem matiem. — Vajag uzklausīt šos divus alķīmiķus un, ja viņiem taisnība, naudu nežēlot. Zelts pašreiz taču ir viss! … Vislepnākie zemes īpašnieki spiesti pārdot vai atdot par parādiem savas zemes pilsētniekiem. Florencei jau pieder ne tikai jūdze ap pilsētas mūriem, bet tā pilsētas īpašumus vēl paplašina, — uzpirkdama zemes no tiem tukšpauru bruņiniekiem — piļu īpašniekiem, kuri labāk nododas lielceļa laupīšanām nekā jūsu pilsgalma izsmalcinātajiem priekiem. Zelts! Ja būs zelts, mēs pakļausim Florenci, padzīsim varu sagrābušos rebiniekus un naudas mijējus. Zelts — un pats pāvests tevi padarīs par Toskaņas lielhercogu!.. — Bruņinieks iesmējās, lielos, dzeltenos zobus atiezis. (Es nobrīnījos par viņa gudro valodu un briesmīgo izskatu.) — Bet, ja Transjordānijas Dāniēls ir krāpnieks, tad vienmēr varam ar viņu rīkoties tā, kā viņš to pelnījis. .