— Atstājiet mūs vienus! — hercogs norādīja savai svītai.
Visi izgāja ārā. Bez hercoga istabā palika tikai bruņinieks ar sarkano cepuri. Acīm redzot, tas bija hercoga brālis.
— Nu, — hercogs uzrunāja manu saimnieku, — saki visu, nekā neslēpdams!
— Ak1 spožā gadsimta slava un gods! — mans saimnieks iesāka. — Esmu alķīmiķis, filozofs un ārsts. Daudzajos klejojumos manā ziņā nonācis apbrīnojams paša Hēbera rokraksts … Karavīrs, kas man šo dokumentu pārdeva, to pārvedis no Spānijas. Viņš man stāstīja, ka
pagāns, kuram viņš šo rokrakstu atņēmis, kritis viņam pie kājām, piedāvādams savu dzīvību tā vietā… Maurs visu laiku atkārtojis: «Džafir, Džafir!» — kas, kā mums, zinātņu vīriem, zināms, ir slavenā Hēbera musulmaniskais vārds. Vareno Ēģiptes magu un alķīmiķu pēcnieks Hēb§/s aprakstījis daudzus tagad tikpat kā pilnīgi zudušus noslēpumus … Odo, padod šķirstiņu!
Es piegāju pie sava saimnieka un atvēru šķirstiņu. Mesers Dāniēls pasniedza hercogam to pašu arābu zīmēm aprakstīto pergamenta gabalu, kas jau tik daudz nelaimju bija sagādājis manam pirmajam saimniekam, varonīgajam Kompjenas Gotfrīdam. Jau Buržē mesers Dāniēls man to atņēma, un tagad es vērīgi ielūkojos vīstoklī. Pergamenta otrās puses briesmīgais uzraksts, kur vikonts Adalberons nopulgoja savu upuri, bija nodzēsts.
Mesers Dāniēls cieši raudzījās hercoga un viņa brāļa sejā. Tie ar interesi aplūkoja dokumentu, to ačgārni turēdami.
— Tā ir tikai daļa no dārgā dokumenta, tā otra puse … — aizrādīja mesers Dāniēls. — Tajā stāstīts par zelta pagatavošanu no mums visiem pazīstamas vielas. Pagatavošana ir tik vienkārša, ka es atklāšu lielā Hēbera noslēpumu, līdzko jūsu gaišībai labpatiks uzmūrēt savā mājā krāsni, kas pietiekama, lai kausētu zeltu, padarot to uz laiku kustīgu kā dzīvsudrabu, un jūs, jūsu gaišība, būsiet pārsteigts, cik noslēpums ir vienkāršs.
— Bet cik maksā jūsu noslēpums? — noprasīja hercogs.
— Divus tūkstošus dukātu! — stingri noteica mesers Dāniēls no Transjordānijas.
— Un es varēšu zeltu taisīt patstāvīgi?
— Jā, Lielo Darbu jūs varēsiet veikt pats.
— Pēc jūsu materiāliem? Esmu dzirdējis, ka alķīmiķi visvairāk baidoties atklāt izejvielu noslēpumu?
— Es jau minēju jūsu žēlastībai, ka materiāls, no kā jūs pats pagatavosiet zeltu, ir zināms visiem. Par lētu maksu to varēs iegādāties visur. Jūsu gaišība, jūs dabūsiet zināt visu! Lieciet sagatavot krāsni, kuras karstumam jābūt pietiekamam zelta izkausēšanai…
Mēs jau taisījāmies aiziet, kad pēkšņi hercogs, kaut ko saspringti pārdomādams, lika mums uzkavēties.
— Meser Dāniēl, — viņš uzsāka, pārdomās nogrimis, — meser Dāniēl, jūs pārzināt noslēpumaino alķīmiju, jūs varat iegūt zeltu jebkurā daudzumā. . Kam tad jums vajadzīga nauda? Ja pats nevarat šo zeltu izlietot, vai tad tas ir zelts?
— Es varu iegūt zeltu jebkurā daudzumā! — mans saimnieks atbildēja. — Ja Ligūrijas jūra, kas viļņo un mirguļo pie Dženovas akmeņiem, būtu no dzīvsudraba … es visu jūru pārvērstu zeltā..
— Bet kāpēc jums nesākt kaut vai ar mūsu Arno upi?
— Pirms trīsdesmit gadiem es to būtu darījis, bet ne tagad …
— Kāpēc ne tagad? … — hercogs jutās ārkārtīgi ieinteresēts.
— Šodien zelts — tā ir vara!.. Zelts nolaupa īstajam īpašniekam viņa tēvu zemi, zelts pulcē zem blēžu karogiem milzīgus algotņu karapūļus, pulcē normaņus un frankus, saracēņus un lombardiešus, zelts pārvērš neizglītotus mūkus svētos bīskapos, saules gaismu — tumsā. Ja es būtu nolēmis iegūt alķīmisku zeltu Flo- rencē, tad es šeit jau būtu bijis lielhercogs, jūsu gaišība, lai gan neesmu tā cienīgs un esmu tikai niecība pret visgaišo hercogu, jūsu žēlastību.
— Jums nepatīk būt hercogam? — senjors zobgalīgi apjautājās.
— Neesmu cienīgs! … — galvu zemu noliecis, klusi atbildēja mesers Dāniēls.
iii
Nākamajā rītā viss bija sagatavots. Mūs gaidīja. Hercogs nepacietīgiem soļiem staigāja kurošās krāsns priekšā. Uz savrupa galdiņa atradās mazs maisiņš ar zeltu.
— Jūsu žēlastība, — iesāka mesers Dāniēls, — viss noslēpums ir slavenajās uzufura zālēs. Nezināmais alķīmiķis, kas to pagatavoja lielos daudzumos, rīkojās pēc arābu dokumenta pirmās daļas, ko vakar jums parādīju. Uzufurs, kā jūs to neapšaubāmi jau daudzkārt
būsiet dzirdējis, ir plaši pazīstams un izglābis dzīvību daudziem cienījamiem un slaveniem kristīgās pasaules pilsoņiem. (Hercogs atzinīgi pamāja ar galvu.) Dokumenta otrajā daļā pastāstīts, ka, uzufuru stipri sildot, no tā rodas krietns daudzums zelta. Tas ir viss noslēpums …
— Tik vienkārši?! — iesaucās hercogs un pieskandināja pa bronzas šķīvi, kas karājās pie sienas. (Istabā iesteidzās kalpi.) — Apstaigājiet visus pilsētas aptieķ- niekus un nopērciet no tiem trīsdesmit uzufura pulverus.
Hercogs apsēdās aujfstā atzveltenī un nenolaida acu no mums. Pēc kāda laika sāka atgriezties kalpi. Tiem rokās bija man tik pazīstamās paciņas.
Hercogs pats to saturu sabēra tīģelī. Reibinoša smaka piepildīja istabu…
Pēc kāda laiciņa tīģeļa dibenā parādījās zelts. Hercoga ataicinātais juvelieris ilgi ņēmās gar zelta gabaliņu, skrāpēja to, svēra un nez kāpēc gremdēja ūdenī. Es pametu acis uz savu saimnieku — viņš bija bezbēdīgi mierīgs.
— Tas ir īsts zelts! — iesaucās juvelieris.
— Saņem naudu! — negribīgi noteica Toskaņas sen- jors un norādīja manam saimniekam uz maisiņu ar zelta monētām. — Bet no Florences aizbraukt mēs tev aizliedzam! — viņš piebilda.
Tai pašā naktī, kaut arī mājai bija pielikta sardze, mans saimnieks un es, pārģērbušies par vienkāršiem čompi, devāmies projām no pilsētas. Man somā bija liels baltmaizes klaips ar pasmagu divtūkstoš dukātu maisiņu viducī.
Drīz nonācām Francijā. Mans saimnieks ilgi staigāja pa istabu, pārdomādams piekrāptajam augstmanim sūtāmās vēstules saturu, tad nosēdināja mani pie galda un nodiktēja man šādu vēstījumu:
Tam, kurš nekad nebūs Toskaņas 'lielheicogs. Uzufura, kas satur zeltu, drīz vairs nebūs nevienam ap- tieķniekam aiz tā vienkāršā iemesla, ka to gatavoju es pats.
Transjordānijas Dāniēls.
Es atcerējos pie saimnieka galda atrasto zelta pulveri un biju pārsteigts par mesera Dāniēla drosmi un tāl- redzību.
Bet tik pārgalvīga varenā hercoga piekrāpšana nevarēja palikt nesodīta.
Drīz manu acu priekšā risinājās notikumi, kurus atceroties vien man vēl tagad sametas baigi.
Lielajā gada tirgū mans saimnieks milzīgam ļaužu baram rādīja dzelzs transmutāciju zeltā. Šim nolūkam es pēc viņa norādījuma zelta naglu pārklāju ar līmē iejauktu rūsu. Naglu parādīja pūlim, tad saimnieks to iegremdēja traukā ar brūno skābi un, nesaprotamus vārdus murminādams, pēc kāda brīža naglu izcēla no šķidruma. Dižciltīgākie vasaļi un bruņinieki drūzmējās uz paaugstinājuma, kas it īpaši vairoja uzticību tam, ko darīja mans saimnieks.