Bija skaidra rudens diena. Odas upes krastā pie Kar- kasonas * pilsētas sniegbaltajiem mūriem uz koka paaugstinājuma stāvēja mans saimnieks. Viņš jau divreiz bija rādījis dzelzs naglas pārvēršanos zelta naglā, bet cilvēki, cieši apstājuši paaugstinājumu, neļāva mums aiziet. Ar cepuri rokā es nokāpu lejā, lai savāktu sa- braukušo tirgoņu dāsni mesto naudu. Visi līksmoja par neredzēto izpriecu. Ko agrāk bija varējuši redzēt tikai dižciltīgie augstmaņi, kuriem pašiem bija savi alķīmiķi, tas tagad tika rādīts visai tautai. No tālās Anglijas ar alvu un dzelzi gada tirgū atbraukušie tirgoņi, manas mīļās Flandrijas tirgoņi ar vadmalu un vilnu, uz Kar- kasonu ar ādām, tērauda izstrādājumiem, kara cirvjiem un bruņām ieradušies čehi, — itin visi tīksminājās, ka, mājās pārbraukuši, stāstīs par neparasto brīnumu, ko viņiem parādījis Transjordānijas Dāniēls. Es pakāpos uz paaugstinājuma, lai atdotu savam saimniekam naudu, kad pēkšņi ieraudzīju lielā, rudā zirgā caur pūli spraucamies dīvaini pazīstamu augstmani. Tam mugurā bija plats, sarkans smalkas vilnas kamzolis, uz acīm uzvilkta augsta flāmu platmale. Kaut kur viņu biju redzējis, bet kur? Neatceros..
Kā vēlāk sev to pārmetu, ka uzreiz nepazinu šo dižciltīgo kungu! Kā varēju klusēt tobrīd, kad mums tuvojās nenovēršamais un šausmīgais, kas uz līdzenas
vietas sagrāva mūsu labklājību?! Tad augstmanis pakāpās uz paaugstinājuma. Vēl nezinot, bet jūtot, ka darīšana ar kādu svarīgu kungu, viņu palaida priekšā, kur stāvēja mans saimnieks, kas rādīja ļaudīm dzelzs naglu.
Saimnieks nolaida roku, nolika naglu uz baļķa, kas bija pārklāts ar izrakstītu sedziņu, uz kuras atradās trauks ar «burvju eliksīru». Tai mirklī augstmanis sarkanajā kamzolī atgrūda no acīm savu platmali, pagājās uz priekšu — un mans saimnieks šausmās atkāpās. Tagad es pazinu šo kungu ar sarkano kamzoli, es to pazinu pēc izstieptās apakšlūpas: tas bija Toskaņas sen- jora brālis, tā paša senjora, ko pavisam nesen bijām piekrāpuši ar uzufura pulveri.
Augstmanis izvilka un pacēla virs galvas līku, spīdīgu zobenu. Mans saimnieks kāpās atpakaļ…
Zobens pamirdzēja un nolaidās. Es aizvēru acis un domāju, ka mana saimnieka vairs nav starp dzīvajiem, bet augstmanis cirta pa baļķi, kur atradās nagla. Pārcirstās naglas pusīti viņš pacēla augstu gaisā un rādīja visiem, gan tiem, *fe|s stāvēja uz paaugstinājuma, gan tiem, kas drūzmējās apakšā. Visi redzēja, ka nagla ir visa no zelta, tikai tās virspuse notriepta ar rūsu… Es laidos lapās, bet kāds amatnieks sagrāba mani aiz apkakles un uzvilka uz paaugstinājuma.
Viņa gaišības hercoga brālis pieprasīja izdot manu saimnieku.
— Jūsu lūgumu mēs apspriedīsim, senjor Lorenco, — atbildēja viņam kāds cienīgs pilsonis, laikam pats Kar- kasonas mērs.
Bet atjājušais augstmanis, ko atbalstīja satrakotais pūlis, kliegdams pēc mana saimnieka nāves, palika pie sava.
— Jūs nepazīstat šo nekrietno krāpnieku! — viņš kliedza. — Šodien gada tirgū rādītais ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, uz ko viņš ir spējīgs!
— Bet kas tas par zeņķi? — uz mani rādīdams, iejautājās mērs. — Kas tu tāds esi?
— Odo… — es atbildēju, cik vien varēdams klusu.
Bet pūlis sāka klaigāt:
— Odo?! To jau sauc tāpat kā mūsu slaveno upi! Noslīcināt viņu, noslīcināt! …
Smejot un jokojot mani vilka uz. upi, ko man par nelaimi arī sauca par Odo. Spēcīgs tirgonis, sagrābis mani aiz kājām, plaši atvēzējās un iemeta mani ūdenī. Nogrimu līdz pašam dibenam, bet, kad sāku ķepuroties ārā, jau ūdenī dzirdēju pūļa kliedzienus krastā. Nirdams peldēju arvien tuvāk un tuvāk otram krastam. Man par laimi ūdens bija pārāk auksts un niknums un dusmas pret mums jau bija atvēsušas, tāpēc neviens nemetās man pakaļ upē. Drīz jau stāvēju otrā krastā. Teciņiem laidu uz krodziņu, kur bija palikušas visas mūsu mantas, žigli uzskrēju augšā un, paķēris pirmo pa rokai pagadījušos somu, izmetos ārā. Pāri upei lielā laivā no gada tirgus mājā brauca amatnieki un tirgotāji. Vajadzēja vākties projām, un es nagoju ārā no pilsētas.
Tikai tad, kad cietokšņa baltie mūri vairs nebija redzami, es apsēdos garajā, nodzeltējušajā zālē un atvēru somu. Tajā bija saimnieka nauda un dārglietas.
iv
Narbonas tuvumā es panācu kādus vaļējus ratus, kuros sēdēja mans saimnieks. Seši vai septiņi jātnieki bija viņu ielenkuši, bet pa priekšu, kādu jautru dziesmiņu dziedādams, jāja Toskaņas Lorenco — tā, šķiet, sauca šo dižciltīgo senjoru. Viņa rudais ērzelis bija slaids kā briedis un spēcīgs kā meža vērsis. Tomēr ne jau es viens pats pievērsu tam uzmanību šajā vakarā …
Ceļš gāja līču loču starp kāpām un krūmiem. Es devos taisni uz netālu saskatāmo pili.
Pils bija Karkasonas mazs atveidojums. Stāvie jumti stūru tornīšos, šaujamlūkas, pat vārti bija gluži tādi paši. Par Karkasonas cietoksni tā bija tikai tikpat mazāka, cik1 teļš mazāks par govi. Vārti bija atvērti, grāvis — sauss. Pa krēslu es bez jebkādiem kavēkļiem ielavījos pilī. Pie vārtiem guļošais karavīrs pat nepakustējās. Apdullinoši krācieni tricināja gaisu.
Atskanēja balsis, un pils pagalmā uz sava rudā ērzeļa
iejāja Lorenco. Ērzelis skaļi iezviedzās, un no staļļa par atbildi arī atskanēja zviegšana. Lorenco uzbukņīja sargu, un tas laiski pamodās un ilgi staipījās, tad pēkšņi sastinga kā izbailēs. Viņa acis cieši ieurbās Lorenco zirgā.
Es paslēpos aiz priežu baļķu grēdas.
No pils izskrēja kāds vīrs un skaļi iekliedzās:
— Uguni! Uguni!
No mazas pie mūra pieplakušas mājiņas izdrāzās karavīri ar lāpām rokās. Es briesmīgi pārbijos, bet man neviens nepievērsa ne mazāko vērību. Kalpi un karavīri sadrūzmējās ap rudo ērzeli un tajā sēdošo Lorenco. Zemais, plecīgais pils īpašnieks, tas, kurš bija kliedzis: «Uguni!» — nelikdamies ne zinis par Lorenco, taustīja kājas zirgam, kas mīņājās un tramīgi šķielēja. Barons palīda zirgam zem vēdera, un no turienes atskanēja viņa jūsmīgās piezīmes. Sanākušā pūļa saucieni skaidri liecināja, ka kalpi ir pilnīgi vienis prātis ar sava barona gaumi.
Tad noskanēja kāds nesakarīgs sauciens, un barons aizmetās uz pili. Lorenco nolēca no zirga, izteica īsas pavēles saviem kareivjiem, un arī tie nokāpa no zirgiem. Ratos Mds ievaidējās. Mans saimnieks, domājams, gribēja pievērst sev uzmanību. Bet pils kalpi, rudo ērzeli apstājuši, to taustīdami un pliķēdami, ar neparastu godbijību aizveda uz stalli. Kareivji nosēdās pie ratiem, kuros gulēja mans saimnieks, un sāka ēst, bet Lorenco, paraustījis savus milzīgos plecus, kuros iežvadzējās zem apmetņa paģērbtās bruņas, aizsoļoja uz pili, kuras logos ielāktījās mazas uguntiņas.
Es bailīgi sekoju viņam un ar drebošu sirdi ieslīdēju pa pusviru durvīm. Augstās, lielās zāles dibenā sēdēja Lorenco. Tikai divi vai trīs gaismekļi ar degošām daktīm tik tikko apgaismoja nelielu apli. Viss pārējais grima tumsā. Kalps viņam pasniedza lielu mīklas šķīvi ar kūpošiem gaļas gabaliem. Lorenco, no dziļas glāzes nodzēries, sāka ieturēt maltīti. Es nobrīnījos, ka pils īpašnieks neapsveic savu viesi.
Augšā, kurp veda akmens kāpnes, paspīdēja gaisma. Es saņēmos un piesardzīgi kāpu augšā pa izdrupušajām kāpnītēm. Pametis acis durvju spraugā, ieraudzīju, ka