augstajā amatā. Es uzrakstīšu bīskapam dažus vārdus, un viņš tev palīdzēs. Bet es tevi, Odo, lūdzu, nestāsti viņam par mani. Viņš droši vien jutīsies sarūgtināts.
Nākamajā krodziņā lauka ceļa malā mans saimnieks uzrakstīja īsu vēstulīti arābu pergamenta otrā pusē. Mēs izšķīrāmies. Vingros, nenogurdināmos rikšos pa gaišo ceļu tecēja rudais ērzelis. Ceļa līkumā saimnieks pagriezās, pamāja man ar roku un nozuda uz visiem laikiem.
Piektā nodaļa
oksfordas maģistrs
I
Divus gadus garš bija mans ceļš uz Angliju, uz Lin- kolnas grāfisti. Tas bija grūts ceļš. Bieži vajadzēja aizmirst savu mērķi un rūpēties par dzīvības saglabāšanu, gādāt par to, lai dzīvības nīcīgais pavediens nepārtrūktu aiz aukstuma un bada …
Par ko man vajadzēja būt, kamēr satikos ar veco žonglieri un jokdari! Viņš man iemācīja savu sarežģīto un ļaudīm patīkamo mākslu. Tirgus laukumos es dziedāju dziesmas par lielajām kaujām un spēcīgajiem varoņiem, kas pieveikuši milžus un burvjus, metu gaisā un ķēru rokā spožos nažus un vairākas vara bumbas, bet vecais vīrs savāca naudu. Manas mākslas slava steidza ātrāk par mūsu mantu vezumā iejūgto nabaga zirdziņu. Reizēm mūs aicināja pat pilīs, kur mēs uzjautrinājām bagātos un dižciltīgos vasaļus.
— Uz dienvidiem! — sacīja mans biedrs. — Uz dienvidiem, kur šalko jūra, kur nav jāstaigā smagās un siltās drēbēs!
— Uz ziemeļiem! — atsaucos es. — Tikai uz ziemeļiem! Man jānokļūst Linkolnas grāfistē …
Par lielu naudu laivinieks mūs pārcēla no Buloņas uz Anglijas karalistes krīta krastiem. Te žonglierus cienīja vēl vairāk nekā Burgundijchrai Šampaņā. Mans draugs, vecais jokdaris, pa ceļam saaukstējās. Tāpēc atstāju viņu pie kāda zemnieka, atdevis vecajam vīram visu naudu, cik vien man tās bija, bet pats soļoju tikai tālāk un tālāk uz ziemeļiem. Starojošajā maijā es jau gāju pa Linkolnas grāfistes ziedošajām pļavām. Mani gaidīja briesmīga vilšanās: Linkolnas bīskapa kalpi
man paziņoja, ka bīskaps, pie kura es devos, esot sen jau miris.
— Ej uz Oksfordu, — viņi man ieteica. — Tur dzīvo kāds brīnum gudrs mūks, mūsu nelaiķa bīskapa liels draugs.
Nekādu lielu cerību man nebija, bet es tomēr gāju, lai vismaz redzētu šo mūku, kurš dabūjis iesauku Mīrābilis — Apbrīnojamais un par kura gudrību man jau sen bija nācies dzirdēt. Vai viņš mani pieņems?… Mani pārņēma dziļa vienaldzība pret manu žongliera un jokdara diendienas darbu. Bet, kad sanāca ļaudis un uzmundrināja mani ar klaigām un skopām dāvanām, ko sameta manā cepurē, es atdzīvojos un strādāju ar sajūsmu. Tomēr vakarā, iedomājot, kā rūc uguns atanorā, kā, ar dzīvsudrabu savienodamies, kūst zelts, kā ož degošais sērs, mani atkal māca grūtsirdība. Vai tiešām nevarēšu nodoties dažādu metālu brīnišķīgo īpašību un noslēpumaino pārvērtību pētīšanai, vai tiešām savu dzīvi nevarēšu veltīt alķīmijai, kas ir daudz brīnišķīgāka un dziļāka zinātne nekā sholastika un astroloģija!
Oksfordā nokļuvu daudz vieglāk, nekā biju domājis. Pa visiem ceļiem gan kājām, gan jāšus snāja karavīri. Jo tuvāk nāca Oksforda, jo vairāk to bija. Man labprāt ļāva iesēsties ar vīna mucām un smagiem kauju vairogiem piekrautajos ratos. Līdzās, ne ar ko neapkrāvu- šies, jāja bruņinieki un baroni. Tas bija ērmots svētceļojums.
Karstā jūnija pēcpusdienā biju izslējies stāvus ratos un, atzinības kliedzieniem skanot, metu gaisā un atkal ķēru rokā četrus asus nažus un vairākas bumbas. Tālumā parādījās pilsētas mūri.
Es tos pamanīju pirmais un iesaucos:
— Pilsēta!
Kāds cienīgs barons ierāpās ratos, izmeta mani no tiem un sāka vērīgi aplūkot Oksfordas jumtus un mājas.
Pilsēta bija pilna ar jātniekiem, bruņiniekiem un kalpiem. Milzīgas svītas pavadībā parādījās karalis. Tas bija Henrijs III. Viņa pavadoņi baroni drīzāk izskatījās kā gūstekņa vedēji, nevis sava karaļa pavalstnieki.
Nākamajā dienā es ierados Oksfordas universitātes
lielajā ēkā. Pa krēslainu gaiteni mani aizveda līdz šaurām durvīm. Es gaidīju ilgi. Cauri durvīm spiedās man tik pazīstamā degošā sēra smaka, bija dzirdama vienmērīgā šņirkstoņa, kas rodas, grūžot miezerī pulveri. Dzirdēju arī stiklu plīstam. Beidzot durvis atvērās. Istabā bija daudz gaismas, un es negribot piemiedzu acis. Garš, smagnējs mūks rupjā franciskāņu sutanā kailām kājām stāvēja manā priekšā. Viņa tonzūra pakausī ilgi nebija skūta, un kuplie, cirtainie mati sedza pieri. Mūks cieši raudzījās gaiteņa tumsā.
— Kas mani gaida? — viņš jautāja.
— Odo, jauneklis no Flandrijas, — es sacīju, paspēris soli uz durvju pusi. — Es ilgi meklēju Linkolnas bīskapu, bet viņš ir miris. Tāpēc atnācu pie jums.
— Mana neaizmirstamā skolotāja vārds man ir svēts, — teica mūks.
Tad es sapratu, ka tas ir tas pats maģistrs, par kuru man bija stāstījuši bīskapa kalpi.
Viņš mani ielaida savā darbnīcā. Vai šī lieliskā, ar apbrīnojamiem, man nepazīstamiem traukiem pilnā istaba, īsta alķīmiķa laboratorija, kurā pie lieliem galdiem strādāja mācekļi un palīgi, varēja līdzināties tai niecīgajai klētiņai, kādā strādāja mans krietnais un nelaimīgais saimnieks Kompjenas Gotfrīds! Vai šo istabu maz varēja salīdzināt ar mesera Transjordānijas Dāniēla šķirstiņu, kurā bija tikai pāris desmit dažādu vielu! Un tomēr viņam netrūka bezkaunības saukt to par savu laboratoriju.
Mani sagrāba biklums.
Es pasniedzu maģistram pergamentu, uz kura mesers Dāniēls bija uzrakstījis vēstuli Linkolnas bīskapam, un pakāpos sāņus, vērodams mācekļu straujās kustības. Divi no tiem pūlējās iekurt lielo krāsni. Viņu rīkošanās nebija veikla, un es, izmantodams mirkli, ka lielais zinātnieks nogrimis vēstules lasīšanā, nedroši piedāvājos palīdzēt.
— Apbrīnojami! — maģistrs iesaucās. — Tas ir īsts dokuments!. . Mani bērni, — viņš uzrunāja mācekļus, — šis jauneklis man atnesis apbrīnojamu pergamentu! Gadu simtiem šis dokuments klīdis, līdz nonācis manās rokās! Un es saskatu likteņa pirkstu, ka jauneklis gājis
pie mana drauga un skolotāja Roberta Grosetesta, bet nonācis pie manis. Tas ir mans brīnišķīgais skolotājs, kas sūta man sveicienus no sava dzestrā kapa … Puisēn, mēs tev viņa vietā atlīdzināsim …
— Naudas man nevajag, — es atteicu. — Mans saimnieks, mesers Transjordānijas Dāniēls, šīs lapas otrajā pusē uzrakstījis vēstuli.
Maģistrs ātri pagrieza pergamentu uz otru pusi un iesmējās:
— Redz, kā! Viņam trūcis papīra, un šo apbrīnojamo dokumentu viņš izlietojis vēstulei! Viņš izdarījies kā tas tumsonis Tulūzas skriptorijas mūks, kurš ņēmis un izdzēsis nenovērtējamo Aristoteļa rakstu, lai uz pergamenta atzīmētu ienākušo vīna mucu skaitu un pierakstītu kartulāriju ar norādījumiem par abatijai piederošajām zemēm … Transjordānijas Dāniēls raksta manam augsti cienījamam draugam, ka tu, mans dēls, ilgus gadus esot strādājis pie dažādiem alķīmiķiem, ka tu sapņojot par Lielā Darba mākslu un mīlot to, ka tu esot attapīgs un veikls … Divi gadi pagājuši, kopš šis dokuments uzrakstīts. Vai tava apņēmība palikusi tikpat stingra, jo zinātnei ir vajadzīgi nevis skaisti vārdi vai tukši prātojumi, bet liels darbs un vērīgums pret visu, kas notiek kolbā, krāsnī, gaisā un debesīs?