— Es gribu būt alķīmiķis! — es stingri noteicu.
— Mani nekas vairs nebiedē. Esmu pieredzējis gan aukstumu, gan badu, esmu mucis no satrakota ļaužu pūļa… Bet divus pēdējos gadus esmu bijis… esmu bijis žonglieris.
Mācekļi, kas skaudīgām acīm uzlūkoja mani, jo skolotājs man, ievērības necienīgam, veltīja tik daudz uzmanības, skaļi iesmējās.
— Ielas kumēdiņu rādītājs meklēs filozofu akmeni! — nicīgi izmeta viens no tiem.
— Rokas, kas iepazinušas veiklību, sirds — pārdzīvojumus, miesa, kas pārcietusi trūkumu, tā ir alķīmiķa bagātība … — klusu teica maģistrs, un visi apklusa.
— Tad, — maģistrs turpināja, uzrunādams kādu mācekli, — pavadi Odo un parādi viņam celli, kur jūs dzīvojat. Paēdini viņu. Viņš būs jūsu biedrs.
Un sākās pati brīnišķīgākā un skaistākā dzīve, kādu jebkad biju iedomājies. Lielajā istabā pie ozolkoka galda mēs, lielā maģistra mācekļi, pulcējāmies no rītiem, lai noklausītos lekciju par minerālu apbrīnojamām īpašībām, par mūsu skolotāja veiktajiem atklājumiem seno autoru noslēpumainajos un neskaidrajos rokrakstos, par darbiem, ko darījuši Austrumu lielie zinātnieki Avicenna, Avenzoars, Razess, ko arābi sauca ar-Razi, un Džafirs ibn Haijans.*
Mani biedri drīz mani iemīļoja un pieķērās man. Daudzie pār manu galvu nākušie pārdzīvojumi bija padarījuši mani miermīlīgu un lēnīgu. Es viegli piedevu viņiem zobošanos par manu ārieni un izrunu. Brīva laika mums bija maz — mēs veicām desmitiem brīnišķīgu mēģinājumu un skolotāja vadībā atklājām neredzētas vielas un pazīstamu ķermeņu neparastas īpašības.
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka nav tālu tā diena, kad apaļajā stikla traukā (mans skolotājs to sauca par filozofu olu) dzīvsudrabs un sērs — visu metālu radītāji — savienojušies dos filozofu akmeni, alķīmiķu ilgoto Sarkano akmeni, kas svinu vai varu pārvērtīs zeltā.
Sai laikā mans skolotājs jau bija kritis nežēlastībā. Sad tad viņu aizveda uz kādu klosteri Parīzes tuvumā, lai gan viņš lielāko daļu dzīvoja Oksfordā, jo pāvests Klements IV vēl cerēja no viņa kaut ko sagaidīt.
Pie mana skolotāja bieži ieradās citi mūki minorīti *. Noplīsuši un nabagi, degošām acīm viņi atnesa ziņas mūsu laboratorijā no Anglijas karalistes malu malām. Sai zemē notika apbrīnojamas un neredzētas lietas. Baroni nīda karali, kas ap sevi bija sapulcinājis augstprātīgus ārzemniekus, no kuriem daudzi nevarēja sarunāties vienkāršās tautas valodā. Bruņinieki ar naidu stāstīja par nodokļiem, kurus no tiem iekasēja karaliskā valsts kase — «Šaha galdiņa palāta». Runāja, ka tur uz lieliem, gareniski svītrotiem galdiem paceļoties sudraba monētu kaudzes, bet gaiss piesmircis ar cietsirdīgā karaļa pavalstnieku asinīm. Mūsu laboratorijā
pastāvīgi sēdēja franciskāņu mūks ar zibīgām, mazām ačelēm. Mēs zinājām, ka viņš uzrauga mūsu skolotāju, noklausās mūsu sarunas, izseko mūsu apmeklētājus. Un katrs no mums centās šim mūkam sariebt kā vien varēdams. Ak, ja mēs būtu zinājuši, kas gaida mūsu mīļo skolotāju, mēs bez kādas šaubīšanās būtu iznīcinājuši šo nekrietno mūku. Bet viņš mums likās tik dumjš, ka neviens viņā nesaskatīja briesmas.
Tai laikā, arābu grāmatu lasīšanā nogrimis, mūsu skolotājs pievērsa uzmanību stipri degošajiem pulveriem, kuru sastāvā bija salpetris, ogle un sērs. Skolotājs ļoti ilgi bija meklējis šo vielu attiecības, kamēr sāka iegūt maisījumus, kas dega ātri, spoži, ar šņākoņu un sprakšķi. Lielajā bronzas miezerī katru pulveri es saberzu atsevišķi. Uz akmens plātnes ar meža zoss spārniņu mēs pulverus sajaucām un tad laidām klāt degošu skalu. Sāds mēģinājums mums bija lielu lielā izprieca, turpretim skolotājs allaž raudzījās uz šo darbu ārkārtīgi nopietni un dusmojās, kad mēs mēģinājuma laikā smējāmies un jokojām.
— Jūs nemaz nezināt, kādam briesmīgam zvēram mēs atveram krātiņu! — viņš bieži mēdza mums atgādināt.
iii
Ārpus universitātes sienām plosījās brāļu karš. Mēs sapratām, ka mūsu skolotājs ar visu sirdi un dvēseli ir vienis prātis ar Lesteras grāfu Simonu de Monforu*, kas droši bija pacēlis ieroci pret karali Henriju III. Ne mazāk par visu notiekošo interesējās valbacainais mūks brālis Bonifācijs. Viņš vērīgi uzraudzīja mūs visus. Viņš īpaši uzstāja, ka mums katru dienu jāskaitot lūgšanas, lai dievs piešķir mūsu monarham uzvaru pār ļauno ienaidnieku. Monfora uzvara radītu nāves briesmas franciskāņu mūkiem, jo stiprinātu angļu baznīcu un padarītu to mazāk atkarīgu no Romas pāvesta.
Beidzot 1264. gada maijā Oksfordā pienāca ziņa, ka netālu no līča, kas šķir Anglijas karalisti no tās valdījumiem Francijā, notikusi nikna kauja, kurā grāfs
Simons de Monfors savienībā ar pilsētniekiem un bruņiniekiem pilnīgi sakāvis karaļa karaspēku.
Pats karalis, kā par to mums pavēstīja viens no mūkiem, kritis gūstā līdz ar savu vecāko dēlu. Mēs visi atklāti priecājāmies, bet brālis Bonifācijs mūs vairs neapmeklēja un bija pat izteicies vienam māceklim, ka taisoties aizbraukt uz Akvitānijas karalisti *, jo Anglijas klimats tam neesot pa prātam.
Tai brīdī mūsu lielais skolotājs izdarīja, šķiet, nelielu aplamību, kurai tomēr bija visnepatīkamākās sekas mums visiem. Brāļa Bonifācija klātbūtnē mūsu skolotājs veica vienu no Lielā Darba posmiem, kad pēkšņi uz dažiem mirkļiem dzelzs stienis, ar kuru viņš jauca verdošo maisījumu, pārklājās ar plānu dzeltena un spīdoša metāla kārtiņu.
Skolotājs iesaucās:
— Mani bērni, es esmu uz pareizā ceļa! …
Mēs visi ar ziņkāri un sajūsmu vērojām zeltaini spīdošo sloksnīti.
— Mans mīļais brāli! — Bonifācijs uzrunāja skolotāju. — Vai mani grēcīgie ausu caurumi ir pareizi dzirdējuši? … — Brālis Bonifācijs pieskārās pie sačer- velējušiem un netīriem plāceņiem, kas tam bija izveidojušies ausu vietā.
— Es it nekā noteikta neapgalvoju, visdrīzāk esmu maldījies, — skolotājs atbildēja. (Man krūtīs aiz žēluma kaut kas sažņaudzās, ka tik varenam cilvēkam, tik vispusīgam prātam jāpazemojas šī draņķa mūka priekšā..) — Mani bērni, tā taču ir kļūda: protams, tas ir varš, mani bērni…
Bet bija jau par vēlu. Naktī no Oksfordas mazā, žiglā zirdziņā izjāja bakurētains franciskānis, kas bieži bija sačukstējies ar brāli Bonifāciju.
Es gribēju bez kavēšanās dzīties jātniekam pakaļ, bet mans draugs to neieteica.
— Es zinu, ko mūks aizveda, — viņš sacīja. — Nakti biju iegājis brāļa Bonifācija cellē. Uz viņa galda atradās vēstule, viņš pats bija aizmidzis, un, pēc smaržām spriežot, istabā ticis izdzerts daudz vīna. Bonifācijs šajā vēstulē ziņoja pāvestam Klementam, ka mūsu skolotājs esot uz «pareizā ceļa». Labi vēl, ka mūks nekā nebija
pielicis. Nedomāju, ka tādai vēstulei varētu būt kāda nozīme. Jā, pašreiz arī mūki baidās atklāti rīkoties pret Anglijas pārvaldītāju gribu.
… Reiz kādā svētdienā — karstā jūlija diena — mēs, sadabūjuši muciņu alus un atbrīvojušies no pēdējo darba pārslodzē pavadīto mēnešu sasprindzinājuma, līksmojām pilnā sparā. Mani lūdza «uzraut ka vecos laikos». Un es, uz galda uzšāvies, žonglēju ar apaļiem akmentiņiem un citiem man pasviestiem priekšmetiem. Starp tiem bija arī manas vara bumbas, ar kurām biju ienācis Oksfordā. Mēs tās izlietojām mīkstu minerālu sagrūšanai. Es žonglēju uz galda, no kura viss iepriekš tika nokopts lielajā bronzas miezerī pie loga.
Skaļi dziedādams jautru joku dziesmiņu, kā negausīgais grāfs skaita pa tīrumu skrejošās cūkas un visu laiku kļūdās, es dziesmiņas taktī metu un ķēru nažus, akmentiņus un bumbas, kad pēkšņā klusumā sajutu, ka kaut kas noticis. Es pametu galvu atpakaļ un ieraudzīju skolotāja stingro skatienu.