Sai vietā pārtrūkst Odo Mehānikusa — dzimtas iesācēja manuskripts.
Sestā nodaļa,
kas lasītāju pārceļ XIX gadsimtā. —
jaunā ķīmija sagrauj gaisa pilis. — misters emmenss rāda, kā sudraba dolārs pārvēršams zelta dolārā
I
«Tēvs pabeidza lasīt manuskriptu, ilgi klusēja, šķirstīdams laika gaitā sadzeltējušos dokumentus. To vidū viņš sameklēja arābu rakstu zīmēm aprakstīto pergamentu.
— Vai tiešām tas ir tas pats manuskriptā pieminētais dokuments? — to domīgi aplūkodams, viņš jautāja.
— Ja tas ir tas pats, tad otrajā pusē jābūt Transjordānijas Dāniēla vēstulei, — es atbildēju.
Un mani sagrāba bailes: ja nu pēkšņi tur nekā nav? Bet, kad tēvs bija apgriezis lapu otrādi, otrā puse izrādījās no vienas vietas pierakstīta ar latīņu teikumiem un man jau pazīstamajiem alķīmijas simboliem. Lapas stūrī bija paraksts.
Tēvs strauji piecēlās un, sameklējis Britu enciklopēdijas pirmo sējumu, uzšķīra tajā vārdu «Autogrāfs». Lielās ielikuma lapas izraibināja visas pasaules izcilo vīru paraksti. Starp nevienādajiem un sarežģītajiem Benjamina Franklina vijumiem un lielā Šekspīra rokas saraustītajām rakstu zīmēm atradās paraksts, kas ārkārtīgi atgādināja kādreiz uz pergamenta uzšņāpto.
— Es jau tā domāju! — iesaucās tēvs, rokrakstus salīdzinādams. — Tas ir Rodžers Bēkons! Apbrīnojamais skolotājs, par kuru stāsta Odo Mehānikuss, ir Rodžers Bēkons. Tas ir viņš, ar kuru dabaszinātnes sāk savu jauno eksperimentu perioda attīstību. Tas ir ģēnijs, kura pareģojumi tagad īstenojušies, bet ģeniālie, maldi ierāvuši viduslaiku zinātni aplamu priekšstatu virpulī … Bez mācekļiem un iespējām mēģinājumos pār-.
baudīt savas hipotēzes viņš četrpadsmit garus gadus pavadījis ieslodzīts viennīcā. Pareizi, Bēkons bija izveidojis nepareizas konstrukcijas un aplamas teorijas. Taču viņš līdz galam bija pārliecināts par to patiesīgumu, bija pārliecināts, ka maģiskajā filozofu olā dzīvsudrabs un sērs savienojušies pārvērtīsies zeltā, ja mēģinājums tiks veikts pēc viņa receptēm. Ar lielo zinātnieku un lielo mocekli sākās modernās eksperimentālās dabaszinātnes, sākās mūsdienu ķīmija …
Arābu pergamenta otrajā pusē bija īsa, steigā uzšņāpta un mesera Dāniēla parakstīta piezīme. Daļu no šīs piezīmes izdevās salasīt:
Robertam Grosetestam, Linkolnas bīskapam *
Mans cēlais draugs, pieņemiet šo zēnu.. viņš ir pietiekami drošsirdīgs, lai kļūtu zinātnieks, pietiekami gudrs, lai būtu noderīgs.
Dāniēls
Zemāk jau ar paša Bēkona roku sniegts arābu dokumenta «tulkojums». Pēc to laiku alķīmiķu paražas Bēkons pergamenta saturu bija nevis tik daudz tulkojis, cik aizšifrējis ar vienīgi viņam un viņa mācekļiem zināmām simboliskām zīmēm un figūrām.
Tēvs man pastāstīja, ka tad, kad pāvests Klements IV sācis saņemt no Rodžera Bēkona Lielā Darba aprakstus, «mācītais» mūks La Martinjēri, kuram bija uzdots visu pārbaudīt, esot sapratis itin visus Bēkona simbolus burtiski. Kādā sava pētījuma vietā, lai domu padarītu neskaidrāku, viņš pieminējis cilvēka izdalījumus. La Martinjēri ar to pieticis. Pāvesta varas apveltīts, viņš piespiedis sava klostera mūkus basām kājām stundām pavadīt lūgšanās uz baznīcas akmens saltās grīdas, tāpēc tiem piemetušās iesnas un tie šķaudījuši un spļāvuši īpašā traukā. «Bet velti izmēģinājos no visa tā gūt kvintesenci,» rakstīja tumsonis mūks.
Daudzus vakarus no vietas mēģinājām un pūlējāmies iedziļināties Bēkona pierakstu apslēptajā jēgā, taču uzdevums nebija pa spēkam pat manam tēvam.
— Parīzē man ir kāds sens paziņa. Viņš ir lielisks vēsturnieks, kas īpaši aizraujas ar arābistiku. Šo mūsu
atradumu nosūtīsim viņam. Esmu pārliecināts, ka viņš ar to tiks galā …
Tēvs sazinājās ar savu draugu Ridela kungu, un mēs nosūtījām viņam sainīti ar dokumentiem. Tomēr velti mēs izgaidījāmies atbildi. Pagāja diena pēc dienas, līdz beidzot apmēram pēc mēneša tēvs uzrakstīja vēstuli kādam citam paziņam — Levola kungam un lūdza izdibināt, vai Ridels saņēmis viņa vēstuli.
«Man Joti negribējās jūs traucēt,» rakstīja tēvs, «bet nekā nevaru izskaidrot Ridela klusēšanas iemeslus …»
Levols atbildēja tūlīt.
«Advokāta Ridela Parīzē nav,» viņš rakstīja. «Es aprunājos ar vārtnieku, kas man pastāstīja, ka Ridela kungs beidzamajā laikā bijis ļoti satraukts un nomākts un viņam licies, ka to kāds vajājot. Viņš nav izgājis no mājas, iepriekš pa durvju spraugu neizlūkojis ielu. Uzticēdamies vārtniekam, Ridels tam atstājis vēstuli. «Sargiet māju. Es aizbraucu uz ilgu laiku, tā ir vienīgā iespēja gūt mieru …»
«Visu korespondenci es, kā vienmēr, metu viņa vēstuļu kastē,» sacīja vārtnieks. «Un, kamēr būšu dzīvs, to atvērs tikai mesjē Ridels …»
Vēstule tēvu bija saviļņojusi.
— Levols! Cik pakalpīgs cilvēks! … Viņam tagad jābūt sirmā vecumā, un tomēr viņam atradies laiks un vēlēšanās visu sīki noskaidrot.
— Bet kas noticis ar Ridelu? — es iejautājos. — Un vai tiešām mūsu dokumenti būtu zuduši?
— Vajadzēja izgatavot norakstu, kaut vai tos pārrakstīt.. Cerēsim, ka Ridels atgriezīsies un uzrakstīs mums sīku vēstuli. Man nez kāpēc šķiet, ka nekas nopietns ar viņu nav noticis. Bet mūsu dokumentiem vērtība ir tikai mums, nevienam citam …
— Taču kaut kādu iemeslu dēļ tie šķituši ļoti vērtīgi mūsu sencim, citādi viņš tos nebūtu tik rūpīgi glabājis. Tajos kaut kas slēpjas …
— Es atceros, — pārdomās iegrimis, iesāka tēvs, — ka tavs vectēvs man bieži tika stāstījis, ka Mehānikusi bijuši adepti, tas ir, tie zinājuši metālu pārvēršanas noslēpumu… Ka dzimtas bagātībai pamatus licis viens no Mehānikusiem, kas vēlāk kritis karā … Tāpēc
viņš domājis, ka visiem Mehānikusiem sevi jāveltī Lielā Darba noslēpuma meklēšanai. Bet starp mūsu atrastajiem un tik muļķīgi pazaudētajiem dokumentiem nav nekā, kam būtu sakars ar alķīmiju. Pat Bēkona veiktajā «tulkojumā» nav nevienas alķīmijas zelta zīmes, nav tajā tādiem manuskriptiem obligātā Lielā Darba simbola, tā saucamā Suleimana pantakla *.
— Bet, tēvs, varbūt mūsu senči tiešām zinājuši alķīmijas noslēpumu? — es jautāju.
— Nē, nē, šāda noslēpuma taču vispār nav. Tie ir vai nu tumšo viduslaiku maldi, vai tīša krāpšana. Mūsdienu zinātne …
— Bet varbūt zinātne maldās? Vai tad viss beidzamais ir zināms un pasaulē nav noslēpumu?
— «Kā debesīs, tā virs zemes slēpts daudz kas vairāk, nekā spēj aptvert, Horācij, jūsu prāts …»
— Un vai Šekspīram nav taisnība?
— Ir… un nav. Zinātnē ir daudz lietu, kuru sasniegšanai vajadzējis tik daudz asiņu, tik daudz pūļu, ka šais lietās izkristalizējusies, koncentrējusies un īstenojusies patiesība. Ir atklājumi, kas veikti uz visiem laikiem, uz mūžu mūžiem. Ja nebūtu šo zinātņu ģēniju atklājumu, Mehānikusi vēl šobaltdien meklētu Sarkano akmeni vai «panaceju», bet tu man palīdzētu darbā pie krāsns, pie muļķa krāsns, vecās, mīļās krāsns, no kuras man rokas allaž bija deguma brūcēs.