— Tēv, vai tu arī meklēji Sarkano akmeni? Tu taču esi inženieris, jaunlaiku zinātnieks, mēs tagad dzīvojam divdesmitajā gadsimtā!
— Bet es neesmu dzimis inženieris. Iedomājies, Kārli, arī es reiz biju zēns un tad jauneklis … Redzi, Kārli, tavs vectēvs vēl bija dzimtas nostāstu un leģendu varā, viņš nešķīrās no vecajām grāmatām, dienām un naktīm neatstājās no kolbām un retortēm. Viņš ir tas, kas sūtīja mani mācīties jauno ķīmiju. «Ej un mācies, izproti ķīmijas metožu varenības cēloni,» viņš mani skubināja. «Ķīmija dzimusi viduslaiku alķīmijas dzīlēs un nu pārsteidz cilvēci ar neskaitāmiem spožiem, lieliskiem un skaidriem atklājumiem. Es ticu, ka, šo jauno zinātni apguvuši, mēs ar tevi veiksim Lielo Darbu — alķīmijas mērķi un uzdevumu.» Un es, manu zēn,
iegāju universitātē, kā ieiet izlūks ienaidnieka pilsētā. Man šķita, ka jauno un svarīgo es dzirdēšu parastajās neizprotamām zīmēm un miglainiem filozofiskiem prātojumiem aizplīvurotajās līdzībās un mīklās. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo izbrīnu par lekcijām. Saprotoši smīnēdams, es pierakstīju lektora vārdus, skicēju instrumentus un caurām naktīm centos atminēt to noslēpumaino jēgu. Tēvs mani skubināja. «Vai nu zini?» — tā sākās katra viņa vēstule. «Es zināšu!» atbildēju es. Bet laiks skrēja, noslēpumi vairojās. Stundām nosēdēju Sorbonas bibliotēkā pie seno autoru manuskrip-. tiem, bet jaunajai ķīmijai jau bija citāds kodējums. Tad es izšķīros. Es ierados universitātes laboratorijā un lūdzu atļauju izdarīt mēģinājumus, par kuriem biju dzirdējis lekcijās.
Kā šodien redzu retorti ar akmeņsāli savā aiz uztraukuma trīcošajā rokā. Es rūpīgi pārlasīju pierakstus un varbūt gluži neapzinīgi sāku visu izpildīt tā, kā biju pierakstījis. Iebēru retortē dažus kālija dihro- māta graudiņus un ilgi turēju rokā sērskābes pudelīti. «Pielejot sērskābi,» es lasīju, «rodas brūni, broma tvaikiem līdzīgi hromilhlorīda tvaiki..» Viss, kas saistījās ar hloru, kuru mans tēvs uzskatīja par noslēpumainā alķīmiskā elementa murija oksīdu, man bija tīts noslēpumainības plīvurā. Bet tad es izlēmu, un, kad no kolbas dibena pacēlās nepatīkami smirdošie brūnie tvaiki, man no rokām izkrita retorte … Tā bija pirmā un pēdējā manis nejauši sasistā retorte. «Tātad nevajag nekādas atslēgas, tātad ķīmija droši atklāj visai pasaulei savus noslēpumus! Cik es gan biju dumjš!» Es notvīku, atcerēdamies mīklainos un zobgalīgos aizrādījumus, ar kādiem biju atsēdinājis savus biedrus. Es taču neticēju, es nevarēju ticēt, ka ķīmijas zinātne ir neparasti vienkārša un apgūstama. Nu es ar visu sirdi un dvēseli nodevos mācībām. Un es nepazinu nekādu šķēršļu!
Vienkāršība un skaidrība aizstāja bezgalīgo Lielo Darbu ar miglainajiem mērķiem, ko balstīja tikai smalki sadomātie prātojumi, ar kuriem rīkojās «Hermeja filozofi», kā dēvējās alķīmiķi par godu mītiskajam Hermejam. Tās neapjaušamās tāles, kad vaja
dzēja sākties metālu transmutācijai, nu pārvērtās tehniskos uzdevumos, kuru atrisinājumus gaidīja amatnieki un inženieri, mākslinieki un audēji, krāsotāji un ādmiņi. . Cik es biju laimīgs, kad daudzkārt pārliecinājos par mūsdienu ķīmijas varenību! No tā brīža es, burtiski, neatstāju laboratoriju. Reiz uz Parīzi atbrauca mans tēvs. Es viņam visu izstāstīju, lūdzu piedot manu neticību, manu atkāpšanos no senču novēlējuma. Tā bija smaga saruna, jo pārspriedām veselu mūžu, tēva velti nodzīvoto mūžu. Bet tēvs atrada sevī spēku mani saprast.
«Lai notiek,» viņš sacīja, «es ticu tev… Tu vari būt zinātnieks, tava bērnība pagājusi laboratorijā, pagājusi mēģinājumos, kas tagad tev šķiet smieklīgi. Tik neaizmirsti tos, kas ar savu darbu ir cirtuši ceļu jaunām zināšanām … Cik daudz cilvēka spēka tika iztērēts, cik ļaužu aiz zinātnes mīlestības nav izšķieduši savu mantu un iedragājuši veselību! …»
Starp maniem biedriem nebija uzcītīgāka studenta par mani. Kā pēdējais gāju, kā pirmais nācu. Atceros, kā reiz, ielūgts ziemas svētku vakarā, gāju pa auksto bezsniega Parīzi ar ķīmijas grāmatu padusē. Biedri mani sagaidīja ar skaļiem smiekliem, bet viens, jau fakultātes kursu beigušais, paķēra no manis grāmatu un izsvieda pa logu.
— Just, — viņš man sacīja, — es tevi mīlu, bet neesi taču dulls lamza. Patiesība atrodama ne tikai retortē, bet arī laba vīna pudelē, ne tikai mācību grāmatās, bet arī labu draugu pulkā! Ja vari, aizmirsti šodien visus atomus, molekulas, reakcijas un citas mūsu galvās dzītās gudrības.
Kad pēc universitātes beigšanas vēl uz vairākiem gadiem paliku sagatavoties profesūrai, notika kaut kas tāds, pēc kura mani pameta katra doma par Lielā Darba iespēju. Man tev jāatzīstas, ka es, gandrīz vai pats par sevi zobodamies, zinātnisko formulu skaidro valodu centos izteikt alķīmijas simbolos vai arī, kas gadījās vēl biežāk, atcerēdamies alķīmiskās darbības atsevišķos posmus, šos simbolus pārcēlu modernās ķīmijas valodā. Reizēm tas deva apbrīnojamus rezultātus. Izrādās, dažas mūsdienu ķīmijas reakcijas jau kopš
senseniem laikiem pazinuši senie alķīmiķi, gan izpraz- dami šīs reakcijas pilnīgi ačgārni, tulkodami savas galvenās idejas garā, kā pakāpi uz metālu transmutāciju. Bet, kas vienmēr manī modināja goddevību pret alķīmiķu sasniegumiem un pateicības jūtas pret manu tēvu, kurš kopš bērnu dienām mani bija mācījis novērot un mēģināt, — ir daudzo vienkāršo vielu īpašību ļoti smalkie un pareizie novērojumi.
Reiz kādu vakaru es jau taisījos no laboratorijas aiziet un mazgāju pēc dienas darba netīros traukus, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca mans draugs, zināmā mērā arī skolotājs, jo viņš vadīja mūsu grupu, kas pētīja vairākas sarežģītas ķīmiskas operācijas, saistītas ar dārgmetālu pilnvērtīguma noteikšanu un viltojumu atklāšanu. Tas bija Levols. Tolaik viņš strādāja Naudas kaltuvē par ķīmijas ekspertu.
— Just Amedeo Mehāniķus, — viņš iesāka, saņēmis manu vēl mitro roku, — kādas ir jūsu domas par alķīmiķiem?
Es apmulsu. Neviens Parīzē nezināja, ka esmu cēlies no alķīmiķu dzimtas, un nevienam par to nebiju stāstījis.
— Bet kāpēc to jūs jautājat man? — es noprasīju.
— Nav cita kam jautāt. Jānoķer aiz rokas, jāatmasko kāds šarlatāns, kas uzdodas par jaunu alķīmiķi. Kauns un negods! Divdesmitais gadsimts jau pie durvīm, bet mums ceļ galdā viduslaiku tumsonību mūsdienu ietērpā! Nu, vai esi ar mieru?
Es pasmaidīju, iedomādams, kā būtu veidojies mans liktenis, ja es būtu palicis Dinanā un, līdzīgi saviem vectēviem un vecvectēviem, sviedrēj ies pie vecā ata- nora. Pēkšņi iešāvās prātā, ka pavisam nesen kaut ko biju lasījis par jaunu alķīmijas psihozes uzliesmojumu Eiropā.
— Un kad jūs domājat to izdarīt?
t- Vai esi ar mieru, Just? … Brīnišķīgi! Es tevi gai
dīšu rītvakar septiņos. Mēs satiksimies manā mājas laboratorijā Trokadero tuvumā. Tu jau tur esi bijis…
No rīta es aizgāju uz grāmatu veikalu un, ar mokām pūlēdamies atcerēties, kur biju varējis redzēt interesanto kritisko rakstu par alķīmiju, pārcilāju pēdējo gadu žurnālu kaudzi, kad negaidot atcerējos: raksts bija šā gada žurnālā krievu valodā. Es šo žurnālu sameklēju un nopirku. Ar grūtībām pārtulkoju rakstu, kas mani pārsteidza ar savu loģiku un iztirzājuma dziļumu.
… Bija kluss un silts vakars. Es noīrēju fiakru. Pie Jēnas tilta norēķinājos ar važoni un kājām devos uz Trokadero. Pretrunīgas domas drūzmējās manā galvā. Nevarēju nejust līdzi godīgiem maldiem, ko pārāk labi pats biju izbaudījis, taču nevarēju arī neredzēt maldu mācību bēdīgo galu. Lai nu bija kā būdams, pie Le- vola es gāju bez lielas sajūsmas. Levols sagaidīja mani ļoti priecīgi. Biju mazliet nosebojies, taču viņa mājas laboratorijā neviena vēl nebija.