Kā pavasara pali pa ceļiem plūda bēgļu straumes. Visur, kur vien cilvēki gāja, viņus apsteidza vācu avangarda vienību melnie motocikli. Bada kaulainā roka sniecās katrā ģimenē, katrā mājā. Atkal, tāpat kā kādreizējos ķeizara okupācijas laikos, Beļģijas ielās klaudzēja izsalkušo strādnieku koka tupeles, bet tiem garām virzījās smagās mašīnas ar Francijā un Beļģijā salaupītajām mantām. Brisele izvērtās izpriecu pilsētā hitleriskajiem virsniekiem un kareivjiem, kas pārpildīja pamirušās pilsētas kafejnīcas un restorānus.
Karstā jūnija dienā taisni pa ietvi pie manas mājas piebrauca milzīga štāba mašīna.
— Piebraucis kāds «Mersedess-Bencs», — paziņoja mans dēls Jans, izliecies pa logu. — Tēt, viņi nāk pie mums!
Es pat nepakustējos, kad istabā sabruka hitleriešu virsnieki.
— Tur viņš ir! — atskanēja kāda skaļa balss. — Kārli, mīļais Kārli! Vai tiešām tu mani neatceries?
Es pavēros brangajā vācu kapteinī. Viņa tuklā seja man šķita pazīstama.
— Paklau, mag un alķīmiķi, vai tiešām mani nepazīsti?
— Volfgangs? Materns! — es iesaucos, pazinis savu liceja biedru.
— Kungi, — Materns uzrunāja pārējos, — gribu jūs iepazīstināt ar savu seno dienu draugu un paziņu Kārli
Mehānikusu! … Jūs esat brīvi, štābā ieradīšos pēc stundām divām.
Virsnieki aizgāja. Lejā ierūcās motors. Mēs palikām ar Volfgangu zem četrām acīm.
— Nu, kā tev klājas, Kārli? — iesāka Volfgangs, celdams galdā saiņus ar ēdamo. (Garš, stiegrs karavīrs, domājams, viņa raitnieks, ienesa vīna kasti.) — Tu tā kā nemaz nepriecājies par manu ierašanos? Kārli, Kārli, kas tā tev par laimi, ka es biju tais daļās, kas ieņēma Dinanu! Kāda laime! Tagad tev netrūks nenieka..
— Tas ir mans dēls! — es teicu Volfgangam, rādīdams uz istabā ienākušo Janu.
— Viņš ir brīnišķīgs puisis! — iesaucās Materns, familiāri apkampdams Janu. — Brīnišķīgs! īsta gaišmataina bestija! Viņš, Kārli, nemaz neizskatās ne pēc tevis, ne arī pēc tava tēva! Viņā nav nekā «alķīfniska» … Viņš, protams, ir flamengans! * Par to es nešaubos! … Nabaga Kārli, — Materns turpināja, attaisīdams vīna pudeli, — nabaga Kārli, kas tev gan nav bijis jāizcieš savas flāmu cilmes dēļ *, tev, īstam vācietim! Bet tagad tas viss jau garām … Mēs Vācijā bijām neticami sašutuši, uzzinādami, kādas grūtības tev bijis jāpārvar, iegūstot katedru Lježas universitātē. Bet tagad mēs tiem valoņu izdzimteņiem parādīsim, parādīsim, kuru zemē viņi dzīvo! Mēs atcerēsimies Briges rīta dievkalpojuma saukli: «Vairogs un draugs! Vairogs un draugs!», kas ir tikpat sens kā šī zeme.
Materns piecēlās, izsaukdams saukli, ar kuru reliģiskajā karā Briges amatnieki vienā rītā izslepkavojuši visus franciski runājošos pilsoņus. Jans nolika savu kausu uz galda un devās uz durvīm.
— Viņš steidzas uz darbu, — es ieteicos, lūkodams novērst no Jana aizdomas. — Viņš strādā stacijā, mums taču nav no kā iztikt..
Bet Jans visu izmaitāja.
— Man ir daudz draugu valoņu! — pie durvīm pagriezies, viņš noteica. — Un viduslaiki ir pagājuši, kapteiņa kungs.
— Slikta audzināšana! … — Materns norūca. — Bet, Kārli, tici man, rases pašapziņa modīsies — un šis vel
nēns vēl apliecinās sevi kā īsts vācu armijas karavīrs …
— Kā, vai tad?… Vai tad jūs iesauksiet beļģus?
— Ne visus, nē, nē, tikai pilnvērtīgos, mans mīļais! No šā brīža flāmi ir sevišķā vācu ieroču aizsardzībā. Mēs atjaunosim viņu privilēģijas. Nevienam izdzimtenim francūzēnam neļausim rīkot vācu asiņu cilvēkus! Bet tu, Kārli, nemaz nekļūsti jautrs. Nu kā tad, saprotu, saprotu. Tev trūkst naudas … Edvīn!.. — viņš pasauca savu raitnieku. — Edvīn, atnes drusciņ naudas no kofera. Nu, tūkstošus piecdesmit, varbūt simt… Izpildīt!
Edvīns atnesa naudu, frenča stūros saņēmis, kā saimnieces nes nupat izdētas olas. Desmitiem paciņu, vairāki tūkstoši katrā, sarindojās uz galda starp konservu bundžām un vīna pudelēm. Volfgangs bija sajūsmināts.
— Te ir, te tā ir, — viņš sacīja un plēsa paciņas vaļā. — Tas viss ir tavs, Kārli! Protams, šī ir patīkamāka līdzjūtības forma nekā vārdi. Jā, draugu iepazīst pēc «amore, more, ore, re…». Tik vien atceros no liceja latīņu valodas, Kārli. Draugu iepazīst tikai mīlestībā, tikumos, vārdos un darbos. Cik tas gan pareizi!
Es paņēmu vienu asignāciju un brīnīdamies to pētīju.
— Bet, Volfgang, — es sacīju, — tā taču nav mūsu nauda!
— Kārli, vai tad es nu iešu tevi krāpt! Tu mani apvaino.
— Bet tādu naudu neesmu redzējis!
— Tātad tu naudu vēl vispār neesi redzējis. Tās ir okupācijas markas, Kārli. Un par katru marku tu saņemsi desmit karaļa Leopolda beļģu frankus!
Jāatzīstas, to vakaru es pavadīju ar Volfgangu. Mēs atcerējāmies agrākos draugus un jaunības nedarbus, es ātri noreibu un smējos par Volfganga karavīra jokiem. Manai jautrībai audās cauri nervozitāte. Pēdējo nedēļu briesmīgie notikumi, nenoteiktība, nepārtrauktās bailes, bailes no Gēringa bumbvedējiem, kas drāzās pāri galvām, bailes no karavīriem, kas maršēja pa
ielām, bailes no mežonīgajiem vācu komandantu rīkojumiem un pavēlēm… Un pēkšņi manā priekšā sēž Hitlera virsnieks, kura izskats vien iedveš šausmas maniem kaimiņiem, un tas nemaz nav virsnieks, tas ir mans Volfgangs, mans biedrs, mans skolas biedrs! Ko viņš tur stāsta? Kā tad, tas tiešām ir jocīgi! …
Kādu laiku cejā uz Dinanu Volfgangs bija braucis lielā kravas mašīnā, kurā bijusi ierīkota okupācijas marku spiestuve. Tā iespiedusi markas dienu un nakti, un pie viņiem vienā laidā braukuši sakaru virsnieki un pievākuši svaigās paciņas savu karavīru vajadzībām. Tas tiešām ir jocīgi! Cilvēkiem jāstrādā, vaiga sviedros jānopelna sava dienišķā maize, profesori prāto par ekonomiku, ministri parlamentos spriedelē par budžetu, bet te… klaps — un simt markas gatavas, klaps, klaps — tūkstotis gatavs.. Jā, Volfgangam taisnība arī par flāmiem. Darbu dabūt mums bija grūtāk nekā valoņiem. Un kā vēl, par valoņu aizstāvi uzmetās pagājušā kara uzvarētāja — Francija, bet mūs tagad aizstāv Vācija. Un Vācija ir stiprāka par Franciju, stiprāka gan! Pāri visam stāv Vācija! Kā Materns teica? Tankus uz priekšu, artilēriju atpakaļ, aviāciju gaisā! Deutschland, Deutschland ūber ailes! …
No rīta pamodies uzreiz nevarēju saprast, kas noticis.
Pacēlu galvu no galda. Seja ar kaut ko aplipuši. Kā tad, tas taču ir vīns.. Pudeles lēkāja garām dārdošo tanku taktī. Jā, bija atbraucis Volfgangs, nauda … Cik daudz tās!
— Jan! — es saucu. — Jan, panāc šurp!
Neviens neatsaucās. Es iegāju dēla istabā. Viņa gulta bija saklāta. Pulkstenis rādīja seši no rīta. Tātad mājā viņš nebija nācis. Tāpēc, ka es uzņēmu Volfgangu. Es taču nevarēju viņam parādīt durvis! Tas taču ir mans skolas biedrs, mans draugs.. Bet šurp viņš nebija nācis kā mans draugs … Vai tiešām Jans to nesaprot? Es atļāvu Volfgangam sagādāt man pārsteigumu. Viņš taču arī laikam te nejutās labi, lai gan sevišķi smalks nekad nav bijis.. Bet kur kavējas Jans? Viņš apvainojies, mans zēns, viņš negaidīja, ka sēdīšos dzert vīnu
ar vācu virsnieku. Bet kaut kā taču ir jāpielāgojas — esmu mazs cilvēciņš… Vai durvis nenoblīkšķēja? Tas ir Jans, tas, protams, ir Jans!
— Jan! — es skaļi uzsaucu un ātri kāpu lejā.
Pie vaļējām durvīm stāvēja man nepazīstams cilvēks melnā svīterī.
— Vai jūs esat Kārlis Mehānikuss? — atnācējs jautāja.