Astotā nodaļa
MEHĀNIKUSU DZIMTAS «NOZIEGUMI». — SARKANĀS DRĀNAS NOSLĒPUMS
I
Ilgi gaidītā uzvara bija atnākusi. Dzīve pamazītēm iegāja savās sliedēs. Es sāku strādāt kādā ķīmijas kombinātā Lježas tuvumā un veseliem mēnešiem nebraucu uz savu pavisam pamesto māju Dinanā.
Dažreiz pie manis iegriezās Frēzers. Viss viņa laiks pagāja politisku cīņu virpulī. Pjerlo * — valdība pavēlēja Pretošanās kustības spēkiem, kas drosmīgi bija cīnījušies pret fašistiem, nodot ieročus. Katoļi pieprasīja nodevīgā karaļa atgriešanos tronī… Zeme mutuļoja, galvu atkal pacēla flamengani un reksisti.
Frēzers visu to stāstīja degošām acīm. Es mīlēju šo cilvēku, bet nebiju vienis prātis ar viņa komunistiskajiem uzskatiem. Man šķita, ka miers ir miers, ka tas ir labs, lai tas būtu kāds būdams, un ka viss galu galā nokārtosies.
Šad tad mēs abi nokāpām pagrabā, kur kara dienās bija mūsu sprāgstvielu laboratorija. Nesenās pagātnes atmiņas mūs saviļņoja. Un, jāatzīstas, ka te, šai pagrabā, Frēzera vārdi neizklausījās gluži bez jēgas, kā tas likās tur augšā, saules gaismas pielietajās istabās, ko piepildīja Māsas tvaikoņu sirēnas un atdzimstošās mierlaika dzīves skaņas.
Drīz es paņēmu atvaļinājumu uz vairākām dienām. Kopā ar Frēzeru devāmies uz Ardeniem. Klīdām pa lauku ceļiem, pa pēdām kādreiz gājušajām tanku masām. Frēzers man rādīja neaizmirstamās kauju vietas, jo kopā ar savu vienību bija piedalījies Ardenu «ķīļa» likvidēšanā.
Bet, kad bijām atgriezušies Dinanā, atgadījās kaut kas tāds, kas ārkārtīgi ietekmēja manu nākamo dzīvi.
Maija pirmajās dienās es saņēmu vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka mani gribot satikt sakarā ar manu tēvu Justu Mehānikusu. Es devos uz norādīto adresi. Mazā Lježas viesnīcā mani sagaidīja kāds vīrs, ļoti rosīgs par spīti savam vairāk nekā cienījamam vecumam. Viņš minēja savu vārdu. Tas man nebija svešs, tikai uzreiz nevarēju atcerēties, kur un kad to esmu dzirdējis.
— Pirms daudziem gadiem, — man sacīja Anrī Ridels, advokāts un «mazliet vēsturnieks», kā viņš stādījās priekšā, — es pazinu jūsu tēvu Justu Amedeo Mehānikusu. Atvainojiet, no jums toreiz vēl nebija ne vēsts… Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā man vajadzēja pēkšņi atstāt Parīzi.. Advokātam interesēties — es gribētu sacīt, pārāk interesēties — par dažu ietekmīgu ģimeņu bagātības rašanās vēsturi ir diezgan bīstami… Jā, jā, mīļais! Man taisni tā gribas jūs uzrunāt par Justu, jūs esat apbrīnojami līdzīgs viņam … Francijas vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad notikusi visnesaudzīgākā izrēķināšanās ar ziņkārīgajiem advokātiem. Komūnas dienās, visnežēlīgāko masveida nāves sodu dienās, visus pārsteidza īpaši riebīgā, īpaši nežēlīgā izrēķināšanās ar MiLjēru * … Jā, MiLjērs simpatizēja komūnai, bet viņu iznīcināja vispirms kā cilvēku, kas uzdrošinājies atmaskot biržas politikāņu, premjerministra Tjēra draugu un līdzgaitnieku blēdīgās mahinācijas. Es pratu izvairīties no izrēķināšanās… Jā, nebrīnieties! Tas notika divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, bet es saņēmu pietiekami nepārprotamus brīdinājumus un biju spiests atstāt Parīzi, atstāt Franciju. Man nez kāpēc gribējās dzīvot! … — Ridels iesmējās. — Jāsaka, manu mīļo Kārli, tāpat kā gribas arī pašreiz, bet man jau ir pāri astoņdesmitiem, pāri astoņdesmitiem, draudziņ… Tikai tagad es varēju atgriezties Francijā, tikai tagad! … Visas manas mantas bija saglabājusi vārtnieka ģimene. Viņš pats, nabadziņš, sen jau miris. Nekas nebija zudis, tik sagāzts vienā istabā, taču viss vesels. Pat vēstules, pat pirms četrdesmit gadiem man pienākušās vēstules. Vēstules no cilvēkiem, kas sen jau šķīrušies no šīs pasaules.
Starp šīm vēstulēm uzgāju arī jūsu tēva vēstuli. Taisnību sakot, ne vēstuli, bet milzīgu vīstokli ar ļoti interesantiem papīriem.
Ridels atvēra savu portfeli un izcēla lielu aploksni. Tinte, ar ko rakstīta adrese, laika gaitā bija izbalējusi.
— Runa bijusi, kā es saprotu, — iesāka Ridels, — par dažu Mehānikusu dzimtas dokumentu tulkojumu no arābu valodas un šo dokumentu īstuma noteikšanu. Kādreiz es specializējos arābu Austrumu vēsturē, noņēmos ar senajiem manuskriptiem, aizrāvos ar atšifrēšanu, ekspertīzi, kļuvu tuvs Parīzes kriminālistiem, bet mana ziņkāre.. Jā, ziņa par jūsu tēva nāvi mani atrada Dienvidamerikā. Par vēstuli nekā nezināju. Bet tad atgriezos Parīzē. Skumdams par zaudējumiem un priecādamies par atmiņām, pārcilāju vecās vēstules, bet īpaši manu vērību saistīja šie papīri! Tos pārlasīdams, sekodams šo dokumentu liktenim, it īpaši viena apbrīnojamam liktenim, es atcerējos jūsu tēvu. Viņu ir viegli paturēt prātā: neparastā galva, dziļās acis un biezās uzacis. . Bet atvainojiet! … Tātad visi šie dokumenti, bez šaubām, ir īsti un, bez šaubām, atbilst tajos minētajiem datiem. Rodžera Bēkona paraksts. . Bet jūs, šķiet, esat aizmirsis vai nezināt, par ko ir runa?
— Es ļoti labi atceros! — steidzos iebilst. — Turpiniet, lūdzu!
— Es pieminēju Bēkona vārdu. Šis dokuments, tas, protams, radīja manī visdziļāko interesi…
Ridels izņēma no aploksnes senu pergamentu. Es to uzreiz pazinu.
— Šis pergaments aiz tīras nejaušības pavadījis jūsu senci Odo Mehānikusu viņa klejojumos, un visa viņa dzīve atspoguļota pergamenta otrajā pusē. Ar dažām īpašām metodēm es atklāju visu, kas kādreiz uz tā rakstīts. Vai redzat, Rodžera Bēkona pieraksts ir skaidrs tāpat, bet skatieties te …
— Te kaut kas šķērsām lapai rakstīts latīniski… Es salasu vārdu «Konstantis»..
— Pilnīgi pareizi! — Ridels apliecināja. — Šis uzraksts lieliem burtiem pāri pergamentam nav nekas
vairāk kā nekrietna ņirgāšanās par veco Kompjenas Gotfrīdu, Odo pirmo skolotāju …
— Vai tas nav uzraksts, ko pavēlēja uzšņāpt piekrāptais vikonts?
— Pilnīgi pareizi! Man šā uzraksta atrašana šķila svarīga. Ja Odo Mehānikusa atmiņas ir īstas, bet itin viss — kā papīrs, tā tinte, vēstules veids un stils — to liecināja, tad atlika tikai noskaidrot: vai atmiņas ir patiesas? Vai jūs saprotat, ka senatnē kādas personas tiešām uzrakstītās atmiņas var arī nebūt patiesas? Jūsu lieliskais zēns Odo Mehānikuss paņēma šo pergamentu no karātavām, vai atceraties? Šo notikumu viņš ir aprakstījis. Bet kāpēc tad dokumenta otrajā pusē nav šā uzraksta? Nesaprotami… Tad man iešāvās prātā, ka uzrakstu varēja izdarīt nevis ar tinti, bet ar kaut ko laika gaitā viegli nobružājamu, piemēram, ar ogli., ar koka ogli. Man izdevās noskaidrot, ka tas tiešām tā noticis. Es atcerējos kriminālistiem zināmu gadījumu no pirmā pasaules kara laikiem, kad piepeši nāca gaismā, ka vācu izlūkdienests spēj attīstīt visu, kas rakstīts ar spalvu bez tintes. . Vai esat ko dzirdējis par to? … Nē? Pašreiz neatceros visus sīkumus, bet galvenais tas, ka viens no vācu izlūkiem mudinājis kādu Francijas valsts darbinieku pārdot Vācijai par lielu naudu kara noslēpumus. Turklāt izlūks ieteicis viņam sūtīt vēstuli ar šo noslēpumu izklāstu uz jebkāda papīra un rakstīt nevis ar slepenraksta simpatētisko tinti, bet vienkārši ar aukstu ūdeni. Šis paņēmiens atklāts, un sākusies izmeklēšana. Izrādījies, ka spalvas asais gals, lai cik viegli tas skar papīru, ieplūksnā papīra virsmu, iebojā to. Šos acij nemanāmos bojājumus var atklāt ar metāliskā joda tvaikiem.
Ridels piezvanīja un lūdza ienākušo istabeni pasniegt vakariņas viņa istabā.
— Tātad, — Ridels turpināja, — es ieguvu gabaliņu metāliskā joda, izmaitāju vairākus desmitus lapu, bet tad ieliku jūsu dokumentu joda tvaikos. Vajadzēja ļaut joda tvaikiem it kā slīdēt gar slīpi noliktu lapu, lai visas spalvas skartās vietas iesūktu zināmu daudzumu brūno joda tvaiku un burti kļūtu redzami. «Kādreiz es pratu dzīvsudrabu padarīt pastāvīgu…» es izlasīju.