— Es jums to apsolu! — smiedamies atteicu.
— Tāpēc arī lūgšu jūs parakstīt šo mazo zīmīti. Tūkstoškārt atvainojos, bet te viss ir paredzēts: «tikai panākumu gadījumā» un tā tālāk..
Es parakstīju zīmīti un, Ridelam to nododams, sacīju:
— Mīļais Ridel, bet nodarboties ar viduslaiku krāsvielām tagad, kad mums ir varena ķīmiskā industrija, kad katru dienu patentē desmitiem jaunu krāsvielu? …
— Bet ja krāsviela ir mākslīgs purpurs? — noprasīja Ridels un piemiedza acis, tāpēc viņa seja kļuva visai valšķīga.
— Bet ja tas ir purpurs! Jā, mūsdienu ķīmija šo purpuru var iegūt sintētiski, turklāt nevis no jūras gliemežiem, kā to darīja senie feniķieši. .
Ridels noglabāja zīmīti un, pie sava kofera piegājis, atvēra to un izņēma kādu papīra vīstokli. Viņš uzmanīgi attina papīru un papurinājis izklāja neparastas krāsas drānu. Nebiju dzirdējis, ka var būt tāda krāsa.
Tā nebija tikai koši sarkana, tā bija kaut kas neredzēts. Locījumu vietās krāsa zaigoja. No drānas gabala nevarēja ne acu atraut!
— Vai redzat, kur bija ietīti jūsu dokumenti! — Ridels atsāka. — Neesmu audumu krāsošanas speciālists, tomēr esmu pārliecināts, ka sievietes šādu krāsu ievēros un izlietos to visnecerētākajos veidos …
Es pierakstīju Ridela adresi un pavadīju viņu uz nakts vilcienu.
II
Jau pirmajā brīvajā vakarā paņēmu Ridela tulkojumu un iegrimu tā lasīšanā. Šai darbā mani reiz pārsteidza britu armijas pulka kapelāns, kuram es biju izīrējis divas istabas apakšstāvā.
Kapelāns bija beļģu garīdznieks, emigrācijā nokļuvis angļu invāzijas armijā, piedalījies Beļģijas atbrīvošanā no okupantiem un tagad gaidīja demobilizāciju, lai atgrieztos savā dzimtajā pilsētā kaut kur Briges tuvumā.
Vakaros Renē Godārs, tā sauca kapelānu, bija man šaha spēles partneris. Jāsaka, katra šāda partija bija liela laipnība no viņa puses, jo spēcīgāku šahistu nebiju redzējis. Es īpaši brīnījos par viņa «akli» spēlētajām partijām, tas ir, tām, kuras viņš spēlēja, no šaha galdiņa aizgriezies un ogles kamīnā bikstīdams. Es, šaha galdiņā un izliktajās figūrās raudzīdamies, veltīgi mēģināju novilcināt neglābjamo zaudējumu. Sevišķi nepatīkami bija nokļūt lamatās, uz kurām kapelāns bija liels meistars.
— Godār, — es teicu kapelānam, — jums ir nevis garīdznieka, bet armijas virspavēlnieka galva.
Kapelāns tikai vīpsnāja, uzvarēdams partiju pēc partijas. Pēc spēles es izstāstīju Renē Godāram notikumu ar senajiem manuskriptiem, ko man bija nodevis Ridels. Negaidot es Godārā atklāju cilvēku ar plašām zināšanām un lielu degsmi.
— Būtu es bijis ķīmiķis, es par to padomātu, — viņš man sacīja.
Purpura izejmateriāls viņam neradīja nekādu šaubu. 126
— Tā ir košenile, — Godārs apgalvoja. — Tas ir mazs mazs bezspārnu kukainītis, no kura sieviešu dzimuma īpatņiem iegūst dārgo sarkano krāsu karmīnu…
— Bet vai arābi par karmīnu ko zināja?
Godārs ar pārmetumu paskatījās uz mani un sacīja:
— Bet pats «karmīns» ir itālisks arābu «kirmizī» pārveidojums! Un Džafirs ibn Haijans tiešām varēja izdarīt mēģinājumus ar Indijā vai Alžīrijā iegūto karmīnu.
— Džafirs ibn Haijans.. Visu viņa zinātnisko darbību raksturo tieši praktiskais virziens. Skābju pagatavošanas aprakstīšanu viņš vērtēja augstāk par alķīmiķu Lielo Darbu.
— Arī sublimētus, — Godārs piebilda, — un salmi- aku, tos arī pirmoreiz aprakstījis Haijans.
Godārs ļoti rosīgi darbojās līdz, lai atminētu, ko izdevies paveikt Džafiram pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Ridela tulkojums un Bēkona atzīmes liecināja, ka karmīna apstrādē sava loma bijusi arī jūras sālij. Drīz mums izdevās noskaidrot, ka Džafirs, pats to nezinādams, izdarījis karmīna bromēšanu ar bromu, ko izdalījis no jūras ūdens. Es analizēju krāsvielu, ar kuru bija nokrāsots drānas gabals, ko man nodeva Ridels, un tiešām konstatēju bromu. Par to nebija ko brīnīties — pašam purpuram, brīnišķīgajai un ļoti dārgajai senās pasaules krāsvielai, mūsdienu ķīmijas valodā ir gauži prozaisks nosaukums — «dibromindigo». Divu brīnišķīgu seno laiku krāsu — indigo un purpura ķīmiskā uzbūve bija ļoti radniecīga. Bet noslēpumainais atgadījums ar Džafira mācekli? Godāru visvairāk interesēja tieši šis notikums. Es tam nepiešķīru diezin kādu nozīmi.
— Grūti pateikt, kāpēc zaudēja samaņu jauneklis pirms tūkstoš gadiem …
Godārs man pakratīja ar pirkstu.
— Jā, jā, viņš varēja būt piedzēries, iemīlējies, varēja būt pārkarsis saulē … — es turpināju.
— Bet Varbūt kāds no starpproduktiem bija stipra inde? — Godārs iejautājās.
— Es veikšu procesu velkmes skapī un pārbaudīšu visas sistēmas hermētiskumu.
Es izdarīju vairākus mēģinājumus. Gluži visi tie veiksmīgi nebija, taču krāsvielu ieguvu. Drīz man izdevās atdalīt neparasti efektīvu gaišas aveņkrāsas krāsvielu. Es to patentēju, un vairāki patentu biroji atsūtīja man patentes. Pēc mēneša vilnas un mākslīgās šķiedras krāsvielu firmas pārstāvis nopirka no manis licenci, lai uzceltu speciālu cehu dibromkarmīna ražošanai, kā sāka dēvēt jaunatklāto krāsvielu. Nosaukums gan gluži precīzi neatbilda tās struktūrai.
Mans stāvoklis uzlabojās. Ridelam nosūtītajā vēstulē es ziņoju par panākumiem un iemaksāju viņa rēķinā zināmu summu. Ridels man atbildēja. Viņš bija sajūsmā, ka visu to paredzējis labāk nekā es, profesionāls ķīmiķis. Viņa vēstulē bija gara notācija visiem, kas nievājoši izturoties pret pagājušo gadsimtu zinātnieku sasniegumiem.
Mans īrnieks kapelāns bija sataisījies aizbraukšanai. Es viņu nesteidzināju, jo Frēzers bija pilnīgi aizrāvies ar politisko darbu un kapelāns bija kļuvis man par sirsnīgāko sarunu biedru. Viņa spriedumi izcēlās ar noteiktību un man pavisam negaidītu demokrātismu. Diez vai atrastos kāds cilvēks, kurš, klausoties mūsu pārrunās, vienā no dalībniekiem uzminētu garīdznieku.
Tagad es varēju ievērojami paplašināt savu mājas laboratoriju, bet drīz norisinājās apbrīnojami notikumi, kas izjauca mūsu dzīves rāmo gaitu.
Man bija zināms, ka organiskie broma savienojumi spēj stipri iedarboties uz nervu sistēmu un acu gļotādām. Katram pazīstama broma lietošana nervu slimības ārstēšanā vai brombenzola kā indes lietošana. Tāpēc es brīdināju firmas pārstāvi, ka visā procesā jāievēro visstingrākā hermetizācija.
Negaidot, jau pēc darbu uzsākšanas cehā, es saņēmu telegrammu: «Tūlīt brauciet šurp, ražošana pārtraukta, strādnieku masveida saindēšanās. Pārvaldnieks.»
Devītā nodaļa
DĪVAINS STREIKS. — GODĀRS IETEIC LŪGT DIEVU, BET FRĒZERS — MEKLĒT
I
Es izbraucu kopā ar Frēzeru. Tas, ko ieraudzījām savām acīm, pie dibromkarmīna ceha piegājuši, nav nekādi aprakstāms. Ceham apkārt bija pazema mūra sēta krūšu augstumā. Apkārt stāvēja cilvēki. Tās bija ceha strādnieku sievas, bērni un draugi. Ķīmiskais process cehā vēl turpinājās, jo apturēt to varēja tikai pašā ceha teritorijā. Tomēr iekļūt tur nebija iespējams.
Kas tad cehā notika?
Atnākušie rīta maiņas strādnieki stāvēja un gulēja visdažādākajos stāvokļos pie ierīcēm un aparātiem krāsvielas ražošanai. Šad un tad kāds no viņiem piecēlās un taustīdamies mēģināja iet projām, bet, uzdūries vēl strādājošo ierīču karstajām caurulēm, iekliedzās un līda atpakaļ. Tas bija savāds, man negaidīts skats, šausmīgs un nesaprotams visiem apkārtējiem cilvēkiem! Inženieri drūzmējās ap mani. Arī viņi it nekā nesaprata.