— Glābšanas komandu! Kāpēc neizsaucāt rūpnīcas glābšanas komandu?
— Tā jau ir tur, — inženieris atteica. — Tā ir tur, bet, līdzko glābēji iegāja cehā, arī tie, par spīti visām maskām, pievienojās strādniekiem.
— Man ir aizdomas, ka tas ir streiks, — paziņoja rūpnīcas pārvaldnieks, vājš vīrs ar milzīgiem, dzelteniem zobiem. — Tas ir streiks!
— Blēņas, — inženieris iebilda, — pilnīgas blēņas! Viņi tur ir jau gandrīz trīs stundas. Un bez tam tur ir arī ārsts. Vai redzat pie aparāta guļošo vīru baltā virsvalkā? …
Pūlī bija dzirdamas raudas, atskanēja naidīgi saucieni. Tai brīdī kāds jauns, garš puisis pēkšņi metās uz priekšu, pārsviedās pāri žogam un, seju rokām saķēris, metās iekšā cehā pie pūlīša pavecāku strādnieku, kas bija sakrituši pusguļus ap kādu aparātu. Varēja nodomāt, ka viņi atpūšas … Jaunais strādnieks pāris lēcienos nokļuva pie viņiem, tad pēkšņi noslīga līdzās, mēģināja piecelties un nespēkā sabruka …
Pūlī sacēlās troksnis, un kāds, uz veca, sarūsējuša katla pakāpies un koka gabalu cilādams, iekliedzās:
— Ei, mostieties, karmīnvīri! Mostieties!
— Mostieties! Mostieties! … — viss pūlis piebalsoja.
Cilvēki cehā sakustējās, drusciņ piecēlās, daži mēģināja aizlīst prom no aparātiem, bet drīz atkal apsēdās.
Spēcīga rudens vēja brāzma iesitās mums sejā, un es sāku just galvu reibstam, tā reibstam, ka deniņos sāpēja. Trokšņainais pūlis manās acīs salīgojās, ļaužu apveidi aizmiglojās un pārvērtās smalkās, puscaurspī- dīgās kontūrās. Tad vēja virziens mainījās, un es atjēdzos … Acīm redzot, tas pats notika ar visiem citiem, kas stāvēja blakus.
— Protams, tā ir gāze, — inženieris sacīja.
— Tūlīt vajag izsaukt glābšanas komandu ņo Šarle- ruā! Vai jums bail no izdevumiem? Tur šahtās ir glābēji ar skābekļa aparātiem. Parastās maskas te neder! — Frēzers skaļi norādīja.
Pārvaldnieks nikni paskatījās uz viņu, tomēr deva rīkojumu, un pēc dažām stundām rūpnīcā iedrāzās smagās mašīnas ar glābējiem.
Citu pēc cita, aiz rokas saņēmuši, viņi veda ārā cietušos. Tad viens no inženieriem uzlika skābekļa aparātu un noslēdza caurules. Masku paņēmu arī es un pievienojos viņam. Manu uzmanību saistīja vairāku krānu spīdums reaktora apakšējā daļā — es taču pats biju piedalījies iekārtas montēšanā. Neatceros, ka mēs būtu likuši vara ventiļus…
— Kad pārmainījāt ventiļus? — es jautāju inženierim, kad bijām iznākuši no ceha.
— Vakar, — masku noņemdams, atbildēja inženieris. — Bet kāds tam var būt sakars ar notikušo? Ak varbūt
jūs domājat, ka tie nav pietiekami hermētiski? Bet darbā pie augstas temperatūras nav novēršams, ka daži ventiļi drusciņ laiž garām. Kaut nu nebūtu nāves gadījumu! Mūsu arodbiedrības visu notikušo tūlīt izmantos jaunām prasībām.
— Varš, varš… — es atkārtoju. — Kas zina, vai visa vaina nav meklējama šai varā? …
Mēs piegājām pie cietušajiem strādniekiem. Daži jau bija atguvušies. Ap viņiem rosījās ar Sarleruā glābšanas komandu atbraukušais ārsts.
— Vai kas nopietns? — es apvaicājos.
— Pagaidām nē, — ārsts atbildēja. — Bet neviens taču nezina, kas īstenībā ir noticis.
Pāri sētai pārlēkušais jauneklis turēja aiz pleciem savu tēvu. Es nenolaidu acu no viņiem. Pavecais strādnieks dzēra tieši no liela, emaljēta spaiņa. Ūdens tecēja pa viņa vaigiem, acis bija pusviru.
— Pietiks! — viņš noteica, sarkanā kaklautā lūpas slaucīdams. (Es ieraudzīju savas krāsvielas brīnišķīgo košumu: visi rūpnīcas strādnieki krāsvielas atliekās bija nokrāsojuši savus kaklautus ar manu dibromkar- mīnu.) — Pietiks! Diezgan! Uz šo cehu mēs vairs neiesim. Lai tas ķīmijas doktors, tas …
— … Mehānikuss, — no pūļa kāds pateica priekšā.
— Lai doktors Mehānikuss strādā pats!
Es lūdzu paņemt vairākus gāzes paraugus no dažādām ceha vietām. Visas nākamās dienas es, Godārs un Frēzers nodevāmies gāzes īpašību analīzei.
Gāze lieliski šķīda ūdenī, tai nebija ne krāsas, ne smakas. Tiesa, par to droši pārliecināti nebijām, jo, pat mazās devās ieelpota, gāze izraisīja kaut kādu dīvainu stāvokli.
No kurienes radusies gāze? Kāpēc tā radusies tieši dibromkarmīna cehā, kāpēc to nemanīja agrāk, laižot darbā aparatūru?
Mājās pamēģināju ar mazu ierīci iegūt dibromkar- mīnu. Es analizēju starpproduktus, bet nekā tamlīdzīga neieguvu. No kurienes gan radusies gāze? Frēzers no jauna brauca uz rūpnīcu un vēlreiz uzmanīgi pārbaudīja visas atzīmes par kārtējiem remontdarbiem, kas
veikti cehā dažas dienas pirms šīs savādās avārijas. Pārvaldnieks joprojām uzskatīja notikumu par kaut ko līdzīgu «viltīgam streikam». Starp citu, direktora bailes no streika bija pilnīgi dabiska parādība jebkurā pēckara Beļģijas rūpnīcā.
— Tikai ventiļu maiņa! — ienākdams manā laboratorijā, apgalvoja Frēzers. — Ventiļi bija no tērauda, tie aizstāti ar vācu vara ventiļiem.
Es ātri sameklēju Odo Mehānikusa arābu dokumentu un rūpīgi pārlasīju tā tulkojumu. Džafira māceklis taču bija brīdinājis! … Tur taisni bija runa par šo dīvaino parādību.
Tad, rau, ko nozīmēja triju diennakšu zīme, turklāt vēl trīsreiz atkārtota Bēkona tulkojumā! Laboratorijā neieiet trīs dienas! Pirmais šai mēģinājumā cietušais bija viens no Džafira mācekļiem. Bet kāda nozīme bija varam? Jā, jā, arābu aprakstā skaidri teikts, ka izej- produkts liekams vara traukā.
Mūsu meklējumi ieguva jaunu virzienu.
Dibromkarmīna iegūšanas eksperimentālās aparatūras dažādās vietās izvietojām vara plāksnītes, kuras Frēzers izgrieza no svirslēdža. Mēģinājums uzreiz apliecināja: jā, krāsvielas sintēzes laikā varš ir bīstams. Krāsvielu gan var iegūt, bet varš izraisa blakuspro- cesu, kurā rodas gaistoša, indīga gāze.
ii
Frēzers atrāva vaļā logus — mitrs, miglains vējš iebrāzās istabā. Frēzers nosēdināja mani atzveltnes krēslā pie loga, savu krēslu pavilka istabas vidū un nometa uz grīdas ampulu ar gāzi.
Pulkstenis bija astoņi vakarā, kad mēs atguvāmies. Veselas četras stundas bija pagājušas tādā kā prāta, apmiglojumā. Visu šo laiku mēs nekā neredzējām un nekā nedzirdējām. Kā pa tumsu atcerējāmies, ka vispirms izzuda mēbeļu un kabineta sienu apveidi. Viss aizmiglojās. Kādu brīdi skaidri redzēju Frēzera roku tai mirklī, kad no tās izkrita gāzes ampula, pēc tam
visa apkārtne rādījās kā tik tikko saskatāmu priekšmetu «skelets».
Es ievēroju, ka, ātri pagriežot galvu, acu priekšā radusies jaunā aina ap jaušama tikai nedaudzās spilgtās detaļās, un tad viss atkal izzuda. Interesanti, ka lēnām augšup pa Māsu slīdošā airu laiva visu laiku pa logu bija redzama skaidrās, vieglās kontūrās. Turpretim balti krāsotā upju kuģīšu piestātne palika pilnīgi neredzama.
Šie nelielie novērojumi turpmāk noveda pie indes iedarbības atminējuma.
«Varš — blakusprocesa katalizators, avārijas cēlonis,» es telegrafēju rūpnīcas direkcijai. «Steidzīgi noņemiet no aparatūras visas vara detaļas, pirmām kārtām ventiļus.»
Es iebraucu Lježā, kad darbi ritēja pilnā sparā.
— Rūpnīca un firma cietusi prāvus zaudējumus, — man pateica pārvaldnieks. — Mēs ierosinām pret jums tiesas prāvu.
— Nē, — es atcirtu, — nekas neiznāks! Avārija notikusi pēc ceha pieņemšanas ekspluatācijā. Nevajadzēja mainīt ventiļus!
— Bet jūs, doktor Mehāniķus, mūs nebrīdinājāt, ka šāda maiņa ir bīstama, — pārvaldnieks man prātīgi iebilda.