— Es nevaru aizmirst strādnieku dīvaino izturēšanos … Kad viņiem uzsauca, viņi dzirdēja un cēlās kājās, daži paspēra pāris sojus, bet tad atkal aizmirsa, kas viņiem jādara. Aizmirsa un neredzēja … Atcerieties, Kārli, mūsu mēģinājumu, kad es šai istabā sasitu ampulu. Tikai tagad ir skaidrs, cik tas bijis riskants. Atcerieties, kā sākās dīvainais pusaklums un jūs it nekā neredzējāt un nekā neatcerējāties.
— Gluži tā nebija, — es iebildu, atcerēdamies savu stāvokli. — Gluži tā nebija … Es nekā neatcerējos un gandrīz nekā neredzēju! Gandrīz nekā!
— Jā, jā! — Frēzers uztraucās, acīm redzot, mani vārdi apstiprināja kādu viņa nojautu. — Jā, jā, viss ir pareizi! Pēdējā laikā es sāku ļoti interesēties par kibernētikas literatūru, un viena doma man visu laiku urda smadzenes. Kāpēc televīzijas signāla pārraidei vajadzīgas ļoti augstas, ultraaugstas frekvences, bet
cilvēka acs iztiek ar zemām, ārkārtīgi zemām frekvencēm?
— Es nesaprotu, kāds tam sakars …
— Visciešākais, visciešākais! — Frēzers steigšus ieminējās. — Pavisam nesen aiz ziņkāres šķirstīju rakstus par kibernētiku — šo gluži jauno zinātni, kas izaugusi no matemātikas un fizioloģijas, elektronikas un psiholoģijas saskarsmes, — un pievērsu uzmanību sakaram starp atmiņu un attēla pārraidi… televīzijā! Izrādās, nav vajadzības katru reizi skatītājam pārraidīt tās attēla vietas, kas paliek nekustīgas, nemainīgas. Piemēram, es runāju, bet jūs nepacietīgi skatāties uz mani. Gandrīz visa mana seja ir nekustīga, kustas tikai lūpas. Tātad, savienojot televizoru ar atmiņas ierīci, pārraidīt vajadzētu tikai lūpu kustības …
— Saprotu! — Godārs pārtrauca. — Līdzīgs process, acīm redzot, notiek arī attēla pārraidē no acs uz smadzenēm. Pārraida tikai mainīgos attēla elementus, turpretim visi pārējie saglabājas atmiņā.
— Paklausieties, draugi, tas taču ir problēmas daļējs atrisinājums! Tagad vismaz daudz kas ir skaidrs!.. — es iesaucos.
Godārs un Frēzers arī sāka kaut ko klaigāt, satraukums bija neiedomājams.
— Pagaidiet, Žak un Renē! — es ierunājos, kad abi bija mazliet nomierinājušies. — Ja tas ir pareizi, tad šobrīd mēs, acīm redzot, varēsim izskaidrot ļoti daudzus faktus. Tagad man ir skaidrs, ka šī liktenīgā gāze iedarbojusies uz redzes atmiņu, to vājinādama, un tieši tāpēc iestājies daļējs aklums. Es, piemēram, redzēju, ka augšup pa upi lēnām virzījās airu laiva, es to redzēju visu laiku …
— Tāpēc, ka tā atradās kustībā! — Frēzers iesaucās.
— Bet es redzēju arī Māsas viļņus …
— Tāpēc, ka pūta vējš un viļņu mirguļi nepārtraukti mainīja savus apveidus!
— Tātad, — secināja Godārs, — tā ir nervu inde, kas vājina kādu nodalījumu cilvēka smadzeņu «atmiņas ierīcē»..
Tūlīt mums radās uzdevums izveidot modeli. Kā vai, pareizāk sakot, ar kuru cilvēku izmēģināt jaunās indes?
Bija pilnīgi skaidrs, ka tādi mēģinājumi, kurus bijām izdarījuši divatā ar Frēzeru, būtu neprāts.
No otras puses, mēģinājumiem mums vajadzēja dzīvu organismu^ar pietiekami sarežģītu un augstu organizāciju!
— Es ņemtu suni, — Godārs ierosināja. — Pēc suņa refleksu traucējumiem mēs varētu objektīvi spriest par attiecīgās vielas iedarbību.
Jāatzīstas, kapelānam pasprukušais «mēs» man bija īsti pa prātam. Drīz vien Godārs apliecināja sevi par tik saprātīgu un nenogurdināmu eksperimentētāju, ka es un 2aks pieķērāmies viņam ar visu sirdi un dvēseli.
Pēc dažām dienām mājā rēja desmitiem suņu. Frēzers un Godārs paši uzbūvēja pagalmā sarežģītus krātiņus, ierīkoja komplicētas ierīces, kurās piesēja suņus mēģinājumu laikā.
Frēzers strādāja ļoti dedzīgi. Viņš bija lielisks radio- tehniķis — ne velti tieši Frēzers bija montējis un labojis partizāņu vienību raidītājus Pretošanās kustības dienās. Tagad viņš caurām dienām nešķīrās no lodāmura un radiodetaļām. Istabu, kurā strādāja 2aks, pildīja kolofonija un šellakas saldenā sveķu smarža. Burtiski, katru dienu nāca gatavs kāds ģenerators, kas radīja skaļrunī vai nu neizturamu spiegšanu, vai briesmīgu rūkoņu. Godārs apgalvoja, ka tie viņam vajadzīgi dažādu refleksu izveidošanai.
Es ari nesēdēju dīkā — divas vai trīs reizes aizbraucu uz Briseli, sapirkos traukus un reaktīvus, izstrādāju pētījumu programmu …
Katru vakaru mēs sanācām kopā un pārrunājām dienas notikumus. Nolēmām izstrādāt veselu gammu nervu indes un vēlāk pārbaudīt tās ar dzīvniekiem. Mans vecais velkmes skapis vairs netika galā, un vajadzēja to pārbūvēt.
Desmitā nodala GĀZE IR IEGŪTA. — GODARS BEIDZOT ZAUDĒ ŠAHA PARTIJU UN MĀCA ALMU RUNĀT
I
Ziņas no Lježas neiepriecināja. Tiesa, klīnikā bija palikuši tikai četri cilvēki, trīs aizgājuši mājā, bet ārstiem nebija drošas pārliecības par viņu izveseļošanos. Atkal atguvuši valodu, viņi sīki aprakstīja savus pārdzīvojumus, kas bija izdarāms jo vieglāk tāpēc, ka cietušo stāvokli vispirms raksturoja sajūtu nabadzīgums un robi atmiņā. Tai liktenīgajā dienā viņi, tāpat kā mēs mēģinājumā ar ampulu, redzējuši tikai blāvus kustīgu priekšmetu apveidus.
Mēs sintezējām desmitiem vielu. Dažas vispār neiedarbojās uz nervu sistēmu, citas ātri nogalināja jūras cūciņas, ar kurām izdarījām iepriekšējus izmēģinājumus. Mans kabinets bija piekrauts ar caurspīdīgiem, akvārijiem līdzīgiem būrīšiem. Šais būrīšos pa šļūtenēm ielaida gāzi, bet pēc mēģinājuma svaigu gaisu. Ja gāze nebija indīga, nākamie mēģinājumi notika ar suņiem.
Milzīga tabula ar mūsu izmēģinātajiem ķīmiskajiem savienojumiem, ko biju izgatavojis uzskates labad un piekāris savā kabinetā, aizpildi jās arvien vairāk. No krāsainas plastmasas, ebonīta un organiskā stikla iz- virpojām molekulās ietilpstošo atomu — oglekļa un ūdeņraža, skābekļa un broma modeļus. Katrs šāds «atoms» atgādināja saplacinātu bumbiņu ar tapiņu un caurumiņu savienošanai. Es stundām maucu savus «atomus» citu uz cita. No malas skatoties, varēja likties, ka esmu kļuvis bērnišķīgs un nododos nez kādām āķīgām bērnu spēlēm.
Pakāpeniski sāku saistīt iegūtās gāzes īpašības ar
atomu noteiktu grupējumu molekulā. Meklējumi kļuva mērķtiecīgāki. Tagad, iegūstot vienu vai otru šīs grupas gāzi, es gandrīz pilnīgi droši varēju paredzēt gāzes īpašības. Beidzot mēs uzreiz varējām pat izslēgt stipri toksiskās, indīgās vielas — atklājās, ka tām ir ļoti raksturīga atomu grupa. Es jutu, ka atrisinājums ir tuvu, kaut kur tepat līdzās … Pilnīgi nepieciešami kļuva dziļāki teorētiski meklējumi, bet iedziļināties teorijā īpaši negribējās, vajadzēja steigties, vajadzēja steigties! Cilvēki arvien vēl slimoja!
Tad kādu reizi, sintezējot vielu, no kuras varēja gaidīt mums vajadzīgo iedarbību, pēkšņi savas apziņas dziļumos sajutu kādu dīvainu impulsu… It kā es būtu nokļuvis kādā jaunā stāvoklī.
Beidzot skaidri sapratu, kādai jābūt pretindes vielas molekulai. Šo vielu mēs vēl pirms tās atklāšanas bijām nosaukuši par «mnemonālu». Mnemonāla molekula beidzot atrasta! Bet kas notiek ar mani, es šo molekulu redzu! Domās pārlaižu acis diviem benzola gredzeniem, redzu pievienotu četrlocekļu ogļūdeņraža atomu gredzenu ar bromētu «astīti». Molekula sastāv no trīsdesmit pieciem atomiem, un es tos redzu… Protams, tikai tāds savienojums var izraisīt pretēju iedarbību tai nervu indei, kas bija par cēloni strādnieku saslimšanai!
Es stāvēju pie aparatūras, un krāsainais šķidrums laistījās un virda tās caurspīdīgajos mezglos … Un tad uzreiz es nekā vairs neredzēju — mana aparatūra pagaisa! Tas it nemaz nebija aklums; gluži otrādi, arvien bija redzama tā pati molekula, bet tagad man šķita, ka es peldu tajā pa tās milzīgi izplestajiem sazarojumiem, ka varu aptaustīt katra atoma spīdīgo virsmu.. Man vajadzēja tikai iedomāties, ka katra atoma ārējo apjomu nosaka elektrona apvalks, — un katrs molekulas atoms tūlīt sāka dzirksteļot. Tikai tagad es visu sapratu. Mūsu meklētā gāze bija atrasta!