Выбрать главу

— Frēzer! Godār! — es saucu. — Vaļā durvis, vaļā logus, mūciet ārā no mājas! … Gaismu! Izdzēsiet gaismu ar kopējo svirslēdzi! Tur, lejā, Frēzer, tu jau zini! Kabinetā neejiet!

Es centos nekustēties. Elektriskā plītiņa, kas sildīja kolbu ar izejvielu, sāka atdzist. Process izbeidzās.

Atspīdēja rieta ugunīgā strēle. Jā — tur ir logs! Es aiztaustījos līdz logam un atrāvu to vaļā. Vīzija uzreiz pagaisa. Es no jauna atgriezos ierastajā reālajā pasaulē.

Līdz vēlai naktij pārrunājām notikušo. Es sameklēju un novērsu ierīcē nelielo sūci, pa kuru izplūda mūsu atrastā gāze.

Nākamajā dienā es izbraucu uz Lježu. Klīnikā mūsu ierosinājumu uzņēma ar neticību, tomēr solījās pamēģināt. Es paliku uz vairākām dienām, lai palīdzētu dozēt mnemonālu, jo ārsti nolēma veikt ilgstošu ārstēšanas kursu. Viņiem, acīm redzot, bija taisnība.

ii

Dinanā darbs mutuļoja. Godārs mani apbēra ar visdažādākajiem atrastās vielas izlietojuma veidiem.

— Vismaz tas ir jauns narkozes veids, — apgalvoja Renē. — Apziņa tā norimst, ka sāpju tikpat kā nejūt…

Es turpināju mnemonāla pētīšanu un, pārliecinājies, ka tas labi šķīst ūdenī, atļāvos izstrādāt ar Godāru mazu joku.

Šifonā ar gāzēto ūdeni es ieliku drusciņ mnemonāla un devos lejā pie Godāra, kas pie šaha galdiņa nepacietīgi cilāja figūras, grasīdamies mani uzvarēt dažā labā partijā. Renē bija tā apradis ar ātrām un vieglām uzvarām, ka pēc kādiem desmit gājieniem, kad mans stāvoklis tiešām kļuva visai grūts, gribēja sajaukt figūras. Es viņam to neļāvu.

— Bet stāvoklis ir bez cerībām! — Godārs paziņoja.

— Nedomāju … — es atteicu un, uzmanīgi ielējis glāzē no šifona ūdeni, iedzēru vienu malku. — Nedomāju, ka stāvoklis ir slikts …

Godārs zobgalīgi lūkojās manī un ar dāmu, ko tikko bija man atņēmis, klaudzināja pa šaha galdiņu, bet manā acu priekšā, aizmiglodama visu apkārtni, iznira.. šaha partija. Tikai tā varēja izskaidrot šo brīnišķīgo ainu: manā priekšā pacēlās milzīga etažere, kurā katrs plauktiņš šķita šaha galdiņš. Uz katra gal

diņa izvietotas skaidras, noteiktas figūras. Uz pirmā ētažeres plauktiņa atradās spēlētāja rokas vēl neskartas figūras. Otrajā plauktiņā pirmais Godāra gājiens un mans atbildes gājiens … Galdiņš virs galdiņa — gājiens pēc gājiena. Es viegli orientējos gājienu kombinācijās, un, tiklīdz iedomājos partijas turpinājumu, manā priekšā sāka slieties augšup milzīgas etažeres — partijas. Es atmetu variantu pēc varianta. Man tikai vajadzēja iedomāties: «Nē, tā nav…» — un visa celtne pazuda. Es saskatīju ceļu uz neizšķirtu, un mans gājiens izraisīja gandrīz neredzamā Godāra apmierjnātus smieklus. Bet tad viņš vairs nesmējās, jo ieraudzīja, ka nu viņam jādomā nevis par uzvaru, bet par neizšķirtu. Es tik tikko saskatīju šaha galdiņu, bet cik labi pārredzēju ceļu uz uzvaru!..

Pēc desmit gājieniem Godārs padevās.

— Kārlis Mehānikuss saodies mnemonālu, tas man ir skaidrs! — viņš sacīja. — Bet kā un kur? Sākot partiju, tu izturējies pilnīgi normāli, tu zaudēji parastajā ātrumā…

Es piebīdīju Godāram šifonu ar izšķīdināto mnemonālu, un Renē visu saprata.

Viņš ielēja ūdeni savā glāzē, iedzēra malku, brītiņu sēdēja, neteikdams ne vārda, tad negaidot ierunājās:

— Kārli, man būs lielas nepatikšanas, tagad man tas ir skaidrs. Es taču pēc demobilizācijas atteicos no draudzes. Man to nekad nepiedos!..

Es iesmējos un aicināju viņu ar maņi pamēroties spēkiem šahā uz līdzīgiem pamatiem un pierakstīt partiju no sākuma līdz beigām.

— Tas būs šedevrs! — es izsaucos.

— Paga, Kārli! Es skaidri iedomājos Beļģijas primātu, te ir viņa darba galds … Kā tad, protams, viņam rokā mana vēstule! …

— Jocīgais, tu, Renē, laikam esi jucis! Gāze nevar piešķirt gaišredzību, tici man, — tā tikai neparasti spēcina atmiņu. Mēs skaidri redzam visu, ko domājam.

— Bet mēs varam to pārbaudīt! — Godārs ieteica. — Kārli, izej blakus istabā, un es pateikšu, ko tu tur dari. Mēģināšu iedomāties … Pat visnecerētāko!

Godārs kāri izdzēra dažus malkus ūdens un truli ieurbās vienā punktā. Es steigšus izgāju no istabas.

Gaitenī, pārdomās nogrimis, es apstājos. Tiešām, ko lai izdara tādu, ka Godārs par to nekā nenojauš?

— Tu pašreiz; tīri savu mēteli… tīri ar suku, Kārli! — sauca Godārs. — Es to skaidri redzu! h

— Nekā tu neredzi, tikai fantazē!

— Tad tu. . apsēdies uz grīdas! Vai ja, Kārli?

— Nē, vēl neesmu izdomājis, ko darīt.

Godārs nomierinājās, bet viņam tomēr bija taisnība — baznīca labprāt nešķiras no saviem kalpiem, kuros mīt kāda talanta dzirksts.

iii

Patlaban Godārs strādā dienu un nakti. Apslēptā un dzijā interese uz dabzinātnēm viņā izpaudās ar neparastu spēku, izvērsdamās kaislībā. Pa viņa galdu mētājas neatplēstas vēstules ar baznīcas organizāciju zīmogiem. Aizrāvies ir arī Frēzers. Vienīgi es neatrodu savu vietu — visu manu prātu, visu sirdi saista Lježas klīnika ar slimajiem strādniekiem.

— Rīt, — reiz mani uzrunāja Godārs, — rīt mēs jums šo to parādīsim.. Vai ne, 2ak?

Otrā dienā viņi mani iepazīstināja ar gluži apbrīnojamu mnemonāla iedarbību. Godārs un Frēzers bija veikuši daudzus mēģinājumus ar suņiem.

— Es ceru, ka mnemonāls iedarbosies uz to refleksu veidošanās sistēmu, ko izstrādājām kopā ar Frēzeru.

— Bet kāds ir mērķis? Vai jūs tiešām domājat suni pārvērst saprātīgā būtnē? Vai tas vispār iespējams?

— Kārli, tas ir svarīgi un interesanti!

— Tas ir pilnīgi velti, Renē! Vai tu tiešām domā savu sutanu apmainīt pret klauna raibajām drānām? Tādam sunim vieta taču tikai cirkā! …

— Nesmejies, Kārli! Ja pamanīšu sunim saprāta dzirksti, tad..

— Ak tā! Tā teikt, reliģisko dogmu atspēkošana eksperimentālā ceļā … Bet šodien mēs vēl nevaram, vien-

kārsi nevaram tik spēcīgi iedarboties, vispār runājot, uz slikti pielāgotajām suņa smadzenēm …

— Varam, jau varam! … — Godārs attrauca. — Man pat negribas ticēt, ka tas esmu es, kas savām rokām sācis risināt tik brīnišķīgu uzdevumu …

Istabā ieveda Almu, jaunu, spēcīgu aitu suni.

— Pavēliet! — Godārs mudināja. — Tai zināmi daudzu priekšmetu nosaukumi. Palūdziet, lai tā ko sameklē un atnes …

— Jūsu platmali! — es smiedamies ieteicos.

Vai varēju iedomāties, ka suns mani sapratīs? Bet Alma saprata. Augstu palēkusies, tā nogrūda no pakaramā Godāra melno katliņu, saķēra to, kad tas ripoja pa grīdu, un pasniedza man.

Alma vērīgi ieklausījās vārdos un tiešām mani saprata, tikai reizēm šaubījās un pavēles izpildīja nedroši.

— Tā vēl nav apradusi ar jūsu balsi, — Godārs man aizrādīja.

— Velns parāvis! — Frēzeram paspruka. — Es visu laiku nevaru ticēt, ka suns negribētu runāt! Tam reizēm rīklē kaut kas tā kust, it kā tas ko rītu.