Godārs uzreiz vis neķērās pie Almas. Viņš apkrāvās ar suņu anatomijas mācību grāmatām un atlantiem, sekmīgi operēja vairākus citus suņus, no kuriem viņš gaidīja tikai vienu — lai tie labi pārciestu elektrodu pieaudzēšanas operāciju. Suņi tiešām visu pārcieta, bet bija ārkārtīgi jutīgi pret pauguriņu, no kura rēgojās smalkā stieplīte. Vajadzēja steidzīgi sameklēt noderīgu kausējumu, kas reizē būtu lokans un arī neoksidētos, bezgala ilgi atrazdamies dzīvā organismā. Šā uzdevuma atrisināšanā man izdevās palīdzēt Godāram.
Frēzers ieradās arvien retāk un retāk — viņu aizrāva kaut kādas darīšanas, kas saistījās ar streiku Šarleruā. Taisnība, pēc viņa palīdzības arī nebija lielas vajadzības: Frēzera aparāts — neliela kastīte ar pusvadītāju triodēm un baterijām strādāja nevainojami. Tajā bija iemontēts pavisam mazs skaļrunis. Tā darbību izmēģinājām ar cilvēka rokas biostrāvu plūsmām.
Vajadzēja tikai uzlikt roku uz vara plātnītes, kas bija savienota ar aparāta ieejas spaili, kad skaļrunī
atskanēja ļoti sarežģīta, zemai balsij līdzīga skaņa. Līdzko rok*u savilka dūrē, skaņa kļuva augstāka. Pirkstus izstiepjot, skaņa bija gluži citāda, savāda, vibrējoša.
Pēc dažām nedēļām Alma pilnīgi atkopās no operācijas, tās kakla siksnā atradās sudraba kontakts — ieaudzētā elektroda izeja. Frēzers un Godārs caurām dienām pūlējās izveidot Almai refleksus uz dažāda augstuma skaņām. Tagad Alma, augstai skaņai atskanot, vairs neskrēja uz barības galdiņu — viņa labi zināja, ka, tikai zemai skaņai atskanot, tur būs gaļa. Almā bija izstrādājusies reakcija pret skaņu augstumu, pret to ilgumu.
Beidzot pie Almas kakla siksnas piekāra visu aparātu līdz ar skaļruni. Tagad istabā skanēja visdažādākās skaņas. Ilgu laiku Alma nevarēja apjēgt, ka šīs skaņas saistās ar viņu pašu, ka tās izraisa viņas dažādās vēlēšanās. «Apjēgt» Alma to nespēja, bet sajuta ātri, un tas notika šādos apstākļos.
Godārs ielika Almas sprostā metāla grīdu, kas bija savienota ar indukcijas spoli, no kuras plūda stipra, nepatīkama strāva, līdzko istabā atskanēja noteiktas frekvences skaņa. Sākumā Alma izturējās ļoti mierīgi. Pie tās krūtīm piestiprinātais skaļrunis dūca un svilpa, kad piepeši starp juceklīgajām skaņām iespraucās tonis, kas ierosināja indukcijas spoli. Alma sarāvās un sāka skraidīt pa sprostu. Man sametās Almas žēl. Es, palūdzis Godāru, lai viņš, cik vien iespējams, samazina spoles spriegumu, atstāju laboratoriju.
Pēc divdesmit stundām Alma pilnīgi nomierinājās. Godārs mani pamodināja. Es, nokāpis lejā pie viņa, jutos pārsteigts: Alma pilnīgi aukstasinīgi skraidelēja pa plašo sprostu, izdzēra ūdeni, apēda pasviesto kumosu. Almas skaļrunis dūca tikpat nekārtīgi, taču skaņa, kas ieslēdza Almai nepatīkamo elektrisko strāvu, nebija dzirdama. Bīstamo skaņu Alma bija izslēgusi no savas mākslīgās «balss» diapazona. Alma bija «sapratusi»! Šim eksperimentam bija ļoti liela nozīme Almas turpmākajā trenēšanā, jo radīja Almā uzmanību pret skaļruņa raidītajām skaņām.
Nākamajā posmā notika barības refleksu izstrādāšana. Alma sāka saņemt barību tikai pēc tam, kad Frēzers vai Godārs iedarbināja pie laboratorijas galda piestiprināto automobiļa tauri. Alma ļoti ātri saprata, ka šis stieptais signāls atskan pirms barības pasniegšanas. Taču taure ar katru dienu atskanēja retāk un."retāk; arvien retāk parādījās arī barība. Kāds bija mūsu prieks, kad Alma pēc divdesmit astoņām badošanās stundām pēkšņi «uztaustīja» savā mākslīgajā «balsī» skaņu, kas bija tuva taures tonim, kam sekoja barība … Speciāla ar barības galdiņu savienota ierīce tūlīt nometa Almas priekšā mazu gaļas gabaliņu. Alma daudzas reizes raidīja šo brīnišķīgo skaņu, pēc kuras katru reizi tās priekšā parādījās kārtējais gaļas gabaliņš.
— Alma pārēdīsies! — Frēzers iesaucās.
— Lai pārēdas! — Godārs atteica. — Bet mēs nevaram un nedrīkstam patlaban Almu «pārliecināt», citādi samulsināsim to, un suns mūs vairs nesapratīs.
Alma tiešām pārēdās, jo bijām spiesti to barot pēc katra signāla. Frēzers attaisīja konservus, Godārs pārmeklēja bufeti. Cukurs, desas un siera šķēlītes, cepumi un cīsiņi — visu to salikām barības galdiņa bunkurā. Alma, asti luncinādama, visu to nolocīja …
Beidzot tā bija pieēdusies un aizmiga. Aizturētu elpu stāvējām pie tās sprosta. Alma smilkstēja pat miegā.
Drīz izdevās izveidot veselu kodu nosacītu skaņu signālu desmitiem priekšmetu. Alma iemācījās atsevišķi pieprasīt ūdeni, barību un pastaigu. Reizēm mēs atvienojām no Almas kakla siksnas Frēzera ierīci. Alma ļoti ātri saprata savu atkarību no šīs pelēkās kastītes ar siksnas sprādzītēm — no kastītes, kas viņai pavēra brīnišķu pasauli, kur tika apmierinātas viņas vēlēšanās.
— Frēzers izstrādā biostrāvu pilnīgāku pārveidotāju, — paskaidroja Godārs. — Viņš grib panākt, lai Alma runātu. Es domāju, ka mums tas izdosies.
— Runāt cilvēku valodā? Ko tad sacīs dievs tas kungs? — es noprasīju Godāram.
Godārs neatbildēja un samulsis atmeta ar roku.
— Nav cita dieva kā fizioloģija, — viņš atteica klusinātā balsī, — un Seringtons un Pavlovs ir viņa apustuļi!
— Bet reliģija, Godāra kungs, reliģija! Taču tikai reliģija var savaldīt cilvēku kaislības.
— Ak Kārli, esmu kļuvis neticīgs, tas ir tiesa! Bet tici man, es neizjūtu nekādu vēlēšanos zagt, nonāvēt vai pārkāpt citus baušļus. Tiesa, sirdī tāds kā tukšums, kaut kā neierasti… Tāda sajūta, ka visu laiku esi mitis šaurā istabā. Visapkārt pieputējuši, bet mīļi krāmi, senlaiku mēbeles. Istabā sanāca kopā miermīlīgi, pavisam izdiluši sirmgalvji, — reizēm, jāatzīst, gudri sirmgalvji. Es ar viņiem apspriedos.. Bet tagad es it kā slāvu tukšā istabā, taču jaunlaiku mājas plašā un gaišā istabā. Viss vajadzīgais, visas mēbeles — ērtas un lietderīgas — paslēptas sienās. Tukšums, bet svaigs tukšums! Un durvis uz zināšanu pasauli, uz nākotnes tālēm ir plaši pavērtas. Elpot tik viegli. Domas un jūtas atjauninājušās, kā tikko noskalojušās… — Godārs pavērās apkārt un nočukstēja: — Es, Kārli, dievu vairs nelūdzu!
iv
Es neaprakstīšu visus turpmākos darbus. Starp tiem bija ļoti sarežģīti, kuros Godārs ieguldīja visu savu, 2.aka vārdiem izsakoties, «aizbēgušā un sutanu nometušā melnsvārča» vētraino garu, itin visas savas zināšanas fizioloģijā, bet Frēzers — savu enerģiju, izgudrotāja spējas, radiotehnikas un akustikas zināšanas.
Alma bija ievietota īpašā stendā. Jutīgi aparāti zīmēja tās smadzeņu impulsu elektrogrammu un reģistrēja mazākos kāpumus un kritumus.
Stundām ilgi viņas priekšā uz speciāla konveijera, bet tad arī uz ekrāna parādījās un nozuda priekšmeti un lietas, cilvēki un dzīvnieki, istabu pieskandināja skaļas un sarežģītas skaņas. Almu mācīja atdarināt cilvēka valodas skaņas… Almas maz saprotamie, bet pēc
augstuma ļoti noteiktie «vārdi» pamazītēm kļuva ar- tikulētāki. Var jau būt, ka mēs Almas «valodu» mācījāmies tāpat, kā tā mācījās mūsējo.
Priekšmetus nosaukt Alma vēl nespēja. Nespēja, lai pūlējāmies kā pūlēdamies. . Bet tad reiz iebāzu kabatā «Almas balsi», kā pa jokam saucām Frēzera aparātu, un devos ar Almu pastaigā. Alma izturējās ļoti mierīgi, tā nepievērsa nekādu uzmanību sastaptajiem suņiem, kas vilka uz tirgu piena un dārzeņu ratiņus. Almā bija radies kaut kas tāds, ar ko tā krasi atšķīrās no citiem saviem ciltsbrāļiem. Man šķita, ka mainījusies pat Almas gaita. Tā mazliet pat atdarināja klibo Godāru, pievilkdama pakaļējo kāju, lai gan Renē apgalvoja, ka Alma esot gluži vesela.