Bijām aizgājuši diezgan tālu no mājas un nonākuši veca, pamesta kanāla malā. Piestiprināju pie Almas kakla siksnas Frēzera aparātu. Skaļrunī atskanēja rāms troksnis. Mēs piegājām pie kādas vecas akmens noejas ar diezgan ērmīgām čuguna margām. Migla sedza kādas liellaivas klāju un rāmi slīdēja pa nekustīgā ūdens spoguļgludo virsmu. Alma attupās uz laukumiņa, bet tai brīdī uz apakšējā kāpiena, pašā ūdens malā, parādījās liels, dzeltens kaķis. Alma uzšāvās kājās, pievilka saiti un, no kaķa acu nenolaidusi, skaļi pateica: «Runcis.» Jā, jā, tā Alma pateica! Es zaudēju valodu… Man kabatā bija cukura grauds, es to pametu Almai, kas, cukuru grauzdama, atkal skaļi pateica: «Runcis.» Almai droši vien bija taisnība, tas drīzāk bija runcis, nevis kaķene, liels, rūsgans runcis.
Man par lielu nožēlu es nevarēju piedalīties jaunos daudzos eksperimentos, jo mani izsauca konsultācijai uz Briseli. Pārbraucis mājās, es atradu savu mājokli pilnu ar bērniem. Bērnu balsis nāca no Godāra laboratorijas. Bērnu bija vai vesela klase, spriežot pēc priekšnamā prāvā kaudzē kārtīgi sakrautajām mugursomām un gluži jauniņām sakarā ar mācību gada beigām izdalītajām katoļu lūgsnu grāmatām. Es uzmanīgi piegāju pie durvīm un iemetu acis. Alma stāvēja uz galda, bet bērni sēdēja tai apkārt… un sarunājās ar suni! Kā bērni, tā Alma ar dziļu nopietnību izturējās pret savām nodarbībām, un 2aks, pasaucis mani sānis, pastāstīja,
ka Alma uzrādot apbrīnojamus panākumus. Arī pats es dzirdēju viņas balsi. Viņa runāja lēnām, vienzilbes vārdiem, vārdus kropļodama, bet runāja!
Laimīgie mēneši! Mēs daudz strādājām, kopā atpūtā- mies un ceļojām. Godārs bija mūs, mani un Frēzeru, savaldzinājis ar savu sapņainumu, labsirdību un čaklumu, ar dziļo interesi pret visu, kas kaut kādi saistījās ar dzīvi, tās likumiem un noslēpumiem … Bet dažkārt viņš ieslēdzās savā istabā un rakstīja nez kādas garas jo garas vēstules.
Mēs zinājām, ka Godāram ir nepatikšanas, bet tajās viņš ar mums nedalījās.
Vienpadsmitā nodaļa,
KURĀ LASĪTAJS PĀRSTEIGTS TIKSIES AR ATDZIMUŠAJĀM DRŪMO VIDUSLAIKU ĒNĀM
I
Vienudien mūsu mājā ienāca melnās drēbēs ģērbies cilvēks. Katrs žests liecināja, ka viņš ir garīdznieks. Viņš bija skaists, šis garīdznieks, ļoti skaists un, šķiet, arī gudrs. Atnācējs runāja tikai vāciski. Ar flāmu dialektu saradušais Frēzers arī uzreiz viņu nesaprata. Viņš apjautājās pēc Godāra, kas no rīta bija kaut kur aizbraucis, apjautājās par viņa veselību, apgalvoja mums, ka esot Godāra draugs, un apvaicājās arī par viņa darbiem. Mēs lūkojām no atbildes izgrozīties. Bet, kad man vērās mute, lai izteiktu Godāram pilnīgi pelnītus komplimentus kā izcilam eksperimentētājam, Frēzers pagājās starp mums uz durvju pusi, gauži sāpīgi man uzminis uz kājas.
— Godāram kuru katru mirkli jāpārnāk, — es noteicu. — Tad varēsiet ar viņu parunāt. .
— Kuru katru mirkli? Ļoti žēl… — kaut kā dīvaini atteica šis vīrs un pasmaidīja.
Es ilgi domāju par šo smaidu, un tas vēl tagad stāv man prātā.
Godārs nepārnāca ne pēc mirkļa, ne pēc dienas. Viņš bija pazudis, Renē Godārs — cilvēks ar zinātnieka prātu, askēta seju un ar bērna dvēseli…
Sāka risināties bēdīgi un briesmīgi notikumi, kuriem laimīga gala es neredzu. To atrisinājums man ir noslēpums.
Nākamajā dienā, kad mēs ar Frēzeru, visu policiju kājās sacēluši, mēģinājām atrast Godāru, saņēmu īsu
paziņojumu no Rietumvācijas. Ārkārtīgi laipnos vārdos mani aicināja piedalīties nelielā fiziologu kongresā Vu- pertālē. Uzaicinājumu bija parakstījuši Vācijas Federatīvās republikas izcilākie fiziologi, bet Frēzers nez kāpēc ar lielu vērību urbās viņu parakstos, it kā tajos slēptos kaut kas svarīgs. Godāra meklēšana paņēma mums visu laiku, un aicinājumu mēs drīz vien aizmirsām. Es devBs uz Briseli un mēģināju nokļūt pie iekšlietu ministra, taču audienci man atteica. Tiesa, man apgalvoja, ka «viss tikšot darīts», ka Godāru meklēšot labākie slepenpolicisti.
Kas tiks darīts? Es mulsu minējumos. Sākumā cītīgais izmeklētājs — policijas advokāts Frers piepeši kļuva vienaldzīgs.
Viņš bija paguvis noskaidrot, ka Godārs no Dinanas izbraucis ar autobusu, ka Lježā iesēdies tramvajā un ka Lježas policists viņu pazinis pēc ģīmetnes.
Es ļoti noteikti uzstāju, lai meklēšanu pastiprina: Godārs, mūs nebrīdinājis, nevarēja taču aizbraukt uz ilgāku laiku bez mantām un naudas. Pazīdams viņa ieradumus, es nepavisam nešaubījos, ka viņš pārbrauks, ja ne šodien, tad rīt.
Izmeklētājs kļuva domīgs, cieši paskatījās manī un, man pie pašas auss noliecies, pačukstēja:
— Jūsu drauga Beļģijā nav …
Tai mirklī plaši atvērās durvis un kāds cienīga izskata policijas ierēdnis skaļi pateica:
— Advokāt Frer, jūs aicina pie telefona, ienāciet manā kabinetā.. Atvainojiet mūs, — viņš sacīja man, — mums ir kāds ļoti svarīgs darbs. Bet kādā lietā jūs esat atnācis?
— Es meklēju savu draugu Renē Godāru.
— Ak to garīdznieku? Jā, jā, kaut ko par viņu esmu dzirdējis. Ļoti, ļoti žēl!.. Runā, ka viņš atkritis no ticības? Jā, jā, vajadzēs apstaigāt visus zaņķus …
— Man šķiet, Godārs…
— … ir kārtīgs cilvēks? — Policists iesmējās. — Ticiet man, brīvību sajutušais melnsvārcis meklējams zaņķī, tikai zaņķī! Bet jūs pats, Mehānikusa kungs (nebiju policistam nosaucis savu vārdu, taču viņš zināja, kas es esmu, un, protams, zināja arī to, kāpēc esmu
atnācis), jūs, šķiet, esat sniedzis lielus pakalpojumus mūsu dzimtenei okupācijas laikā? Tas ir teicami, ļoti teicami…
Bija skaidrs, ka viņš gribēja mani sadusmot, bet es neatvadījies izgāju ārā.
Ko vēl man gribēja sacīt jaunais izmeklētājs? Vai to vien, ka mana drauga Godāra nav Beļģijā? Bet kāpēc tad Godārs aizbrauca, neatvadījies un nepaņēmis līdzi vajadzīgās mantas? … Nē, te kaut kas nav kārtībā, un policijas komisārs, protams, laipo …
Frēzers paņēma Almu un izbrauca ar to pa Godāra pēdām. Es nekur neradu miera. Vēlā naktī mani pamodināja. Bija atnesta telegramma:
Brauciet uz Mārburgu, nelaimes gadījums ar Renē Godāru, jūs sagaidīs.
Visas formalitātes man izdevās nokārtot nākamajā dienā. Frēzers vēl nebija atgriezies. Es atstāju viņam vēstuli un devos ceļā.
Jā, mani sagaidīja, bet jau ceļā, pārsēžoties Frankfurtē. Sagaidīja ļoti korekti. Iznesīgi, militārpersonām līdzīgi kungi paķēra manu nelielo bagāžu un, paziņojuši, ka viņus sūtījis Godārs, veda mani uz lielu, gaišu mašīnu stacijas priekšā. «Godārs ir ļoti vājš,» pateica viens no viņiem, «ir jāsteidzas …» Mašīna trauca lielā ātrumā. Es sēdēju starp diviem jaunekļiem, kas tūdaļ atpogāja nepatīkamās apkaklītes un mierīgi sāka krākt, no alus noreibušās galvas nokāruši. Es palūkojos ārā no mašīnas: aizmugurē un sānos mums sekoja divi, acīm redzot, ļoti spēcīgi un melniem, dzeltenacainiem runčiem līdzīgi automobiļi…
Pieklājība un korektums beidzās, līdzko mašīnas iebrauca šaurā, ar augstu betona mūri apjoztā pagal- miņā. Mūri beidza celt uz zemiem un platiem kādreizējiem klostera mūra pamatiem. Mani pavadoņi kaut ko uzsauca augšā strādājošiem mūrniekiem. Tie acumirklī nozuda mūra otrā pusē.