Pagalmā atradās liela senlaiku celtne. Mani ieveda zemā cellē. Mēģināju kaut ko pajautāt saviem pavadoņiem, mēģināju pat pretoties, bet nekautrība un
rupjība, kas bija aizstājusi iepriekšējo laipnību, piespieda mani uz laiku no tā atteikties.
Durvis aiz manis aizcirtās. Apkaltas durvis, augsts logs, kura resnās restes, pakāpies uz šaurā galda, es nevarēju aizsniegt, tad vēl dzelzs gulta… Cietums? Mūka celle? Uz galda papīru kaudzīte; pie dēļiem pieskrūvēta viegla plastmasas tintnīca. Pie griestiem piekārtās mazās lampiņas gaismā es rūpīgi izpētīju papīra lapas. Tās bija numurētas ar ūdenszīmēm.
Tagad es vairs nebaidījos nekā! Baiļu jūtas biju pārvarējis. Nevarības vietā bija radies naids. Vai tas ir divdesmitais gadsimts?! Es biju nokļuvis klasiskā viduslaiku alķīmiķa stāvoklī, kad alķīmiķi nolaupījis valdošais firsts.. Droši vien no manis prasīs manas zināšanas, kam citam viņiem papīrs. Vai tiešām viņi domā, ka mani var piespiest? Bet kas viņi tādi ir?
Es vēlreiz pārskatīju un aptaustīju katru mantu, katru priekšmetu istabā. Uz palaga rupjš, melns spiedogs: «Luftwaffe» — «Kara aviācija»; spilvenā iespiests vērmahta zīmogs. Istabu tie, acīm redzot, ie*kārtojuši ar hitleriskās armijas mantu atliekām.
Manu uzmanību saistīja neskaidrs plankums uz sienas iepretim gultai; es piegāju tam klāt. Plankumam bija krusta veids. «Te ir karājies krucifikss, turklāt pavisam nesen,» es nodomāju. O nē, no briesmām es nebaidījos — visu mūžu — katru dienu, katru stundu man bija draudējušas daudz nopietnākas briesmas… Cik daudz ķīmiķu ir ar iedragātu veselību, bet man vajadzēja strādāt ar visbīstamākajām un sarežģītākajām vielām; ar primitīviem līdzekļiem esmu pagatavojis simtiem kilogramu sprāgstvielu. Bet mani nomāca neziņa. Kāpēc biju viņiem vajadzīgs, kāpēc? … Bet Godārs? Varbūt arī viņu ķēris tāds pats liktenis? Vai arī viņš nav ievilināts kādās lamatās?
Neizģērbies iekritu gultā. Rīta pusē iesnaudos, bet smago durvju čīkstoņa mani pamodināja vienā rāvienā. Es ātri piecēlos un izgāju šaurajā, spraišļainajā gaitenī. Virs manas galvas pakārtais skaļrunis iečērkstējās, skaidri atskanēja ieslēgšanas knikšķis, un tad nodārdēja kāda balss:
— Vorwārts! Uz priekšu!
Es devos uz priekšu, kur aiz vaļējām durvīm virs pelēkās betona sienas strēmeles zilgoja debesis. Bet kaut kur no augšas atkal iedūcās rupora pastiprināta balss:
— Pastaigāties! Divdesmit minūtes.
Un es sāku pastaigāties. Vēl vairāk, es pat smējos: notikušā nejēdzīgumam vajadzēja rast izeju. Neatbilstība starp manu pilnīgo nezināšanu par to, kāpēc esmu šeit nokļuvis, un stingro cietuma sistēmu lika man smieties — sākumā klusītēm, bet vēlāk arvien skaļāk. Jā, es stāvēju pagalmā ar aklajiem, cieši noslēgtajiem vārtiem un smējos, galvu pret saltajām debesīm ar skrejošajiem mākoņiem atmetis… Drūmās ēkas viena loga aizvirtņi tūlīt pavērās, kāds paskatījās uz mani — pēc gaišajiem matiem un sarkanās sejas tajā es pazinu vienu no vakardienas pavadoņiem, — tad aizvirtņi atkal pievērās.
Pagalms! … Tā jau ir gandrīz brīvība. Var pieiet pie mūra, apmest līkumu, apsēsties, palēkāt un, protams, acīm pameklēt kaut ko, kas atklātu manas gūstniecības vietu, iekams ar mani uzsāk kādu spēli. Bet to sāks, citādi mani neņemtos «apstrādāt» ar ieslodzījumu vien- nīcā, ar neziņu, ar šo pagalmu, kas drīzāk atgādina akmens maisu…
— Pietiks! — noskanēja kāda balss. — Diezgan staigāts, ejiet uz savām telpām!
Es izlikos nesaprotam un gāju uz vārtiem, pie kuru bultas karājās neredzēti liela niķelēta atslēga.
— Ejiet uz savām telpām!
— Es jau arī eju! … — es iekliedzos. Pagalma akmens sprosta pastiprināts, mans sauciens atbalsojās — par to biju pārliecināts! — katrā šīs aklās ēkas kaktā. — Es eju uz savām mājām, es eju uz Beļģiju! — es vēlreiz iekliedzos.
Un māja mani izdzirdēja. Smagiem zābakiem klaudzot, pagalmā cieši sapogātos melnos apģērbos izskrēja gari puiši resniem vaigiem, pēc izskata garīgās akadēmijas semināristi vai policijas kursanti, un saklupa man virsū. Divi sagrāba mani aiz rokām, bet es viņus at- grūdu, un viņi pakrita. Mana pretošanās radīja zināmu apjukumu, acīm redzot, neviens nebija gaidījis
pretsparu no pavecāka un bezmiega naktī izvārgušā cilvēka.
Bet es viņiem parādīju, ko nozīmē Mehānikusa rokas, — tās taču pratušas ne tikai turēt mēģeni! … Es ar baudu atkāvos no šiem nobarotajiem un trulajiem puišiem, bet mani tomēr sagrāba un atkal iegrūda kamerā vai cellē. Tā arī netiku gudrs, kā to nosaukt… Bet kas tad tas? Uz galda uzklāta sniegbalta salvete, un uz tās saliktas brokastis.
Est vai neēst? Ak vai, tas bija grūts jautājums. Est nozīmēja būt spēcīgam, bet tagad es jau tāpat katrā savas rokas nobrāzumā izjutu fizisku baudījumu, ko deva pretošanās varmācībai. Ēdiens droši vien nav saindēts, jo nogalināt viņi mani varēja jau sen. Ja esmu viņiem vajadzīgs, tad ar savām zināšanām, esmu viņiem vajadzīgs dzīvs. Bet, kas zina, vai ēdienam nav kas piejaukts?..
Domās sadalīju brokastis dalās, smadzenes automātiski noteica, kā veicama analīze, taču visspēcīgākais reaktīvs bija izsalkums. Es ātri apēdu itin visu papīra šķīvīšos salikto un sagatavojos sagaidīt savu cietuma uzraugu ar jautājumu krusu. Viņam taču vajadzēja nākt visu nokopt. Tomēr laiks gāja, bet mani, šķiet, bija aizmirsuši. Es atkal taisījos iziet gaitenī, bet aiz durvīm kāds bija stāvējis, jo tās aizcirtās man pašā deguna galā un nošķinda bulta.
Kā pārdzen lopus, tā mani vakarā pārdzina no vienas telpas otrā. Gar gaiteņa sienām špalerās bija nostājušies jaunie melnsvārči ar resnajiem mūļiem. Tagad nemaz vairs nešaubījos, ka esmu nokļuvis kādas katoļu kongregācijas nagos.
Jaunā telpa bija tikko izkrāsota, dzeltenu, ēvelētu dēļu grīdu, sienas nobalsinātas. No lielās un gaišās istabas ar smagajām logu restēm es nonācu vēl plašākā telpā. Tā bija laboratorija. Kaut kāda dīvaina sajūta pamodās manī, kad pārlaidu telpai acis. Protams, tā taču bija manis paša laboratorija! Viss bija neticami rūpīgi atdarināts: tāpat novietots velkmes skapis, tikpat augsta taburete, uz kuras sēdēdams vēl pirms nedēļas titrēju… Es uzrāvu sērkociņu un pieliku pie gāzes degļa: īss plaukšķis — un gāze iedegās ar vien
mērīgu liesmu. Te bija viss, kas vajadzīgs darbam. Lielā skapī līdzās bija salikti vācu labāko firmu reaktīvi. Numurētu papīru kaudzītes gan galda atvilktnēs, gan uz palodzes, it visur, kur vien man gribētos uzmest savas domas …
«Kas gan viņus interesē?» es gudroju. Tagad bija pilnīgi skaidrs, ka esmu viņiem vajadzīgs kā ķīmiķis. Citādi nevajadzētu iekārtot gluži tādu pašu laboratoriju, kāda bija Dinanā.
Manu vērību saistīja augsta kolba. Taisni tāda stāvēja manās mājās. Pirms aizbraukšanas tajā biju ieguvis kaut kādu šķīdumu.. Jā, jā, es izpildīju kādu Monsas fabrikas lūgumu. Šķiet, es gribēju noskaidrot, vai šķīdumā ir niķelis … Nu, protams, es meklēju ni- ķeli… Es pacēlu kolbu pie acīm un pavisam apmulsu: kolbas dibenā atradās raksturīgās zaļganās nogulsnes. Kolba bija paņemta no mana kabineta!
Ar skatienu ātri sameklēju dimetilglioksimu — tas atradās savā vietā — un izdarīju Čugajeva* reakciju. Pozitīvās reakcijas rožaini sarkanās nogulsnes apstiprināja, ka tā ir mana kolba, ka tā ir mana laboratorija. Deglis, uz kura es karsēju kolbu, arvien vēl šņāca, tāpēc nebiju dzirdējis soļus. Es pacēlu galvu — manā priekšā stāvēja Frēzers. Žaks Frēzers samulsis un pārsteigts neizpratnē skatījās manī, bet pie durvīm rātni tupēja Alma un, no vienas kājas uz otru mīņādamās, šad tad klusi iesmilkstējās.