— Kārli, — Frēzers iesāka, — ko tu te dari? Kur ir Godārs?
— Kas tevi te atsauca? Ko tu te meklē?
— Tu apņēmies strādāt citā vietā? Bet kur ir Godārs, kas ar viņu noticis?
— Godārs? Kas to lai zina, kur tie viņu noslēpuši! Kā tu te nokļuvi?
— Es saņēmu telegrammu, tavu telegrammu, Kārli, te tā ir… — un viņš man pasniedza lapiņu: «Brauciet nekavējoties, atradu Godāru. Kārlis.»
— Ko lai saka, — es atteicu, — tu esi iemānīts lamatās, tāpat kā es, iespējams, tāpat kā Godārs. Un tas ir viss!…
Man uzreiz kļuva vieglāk, man līdzās bija Zaks, es atrados gandrīz vai parastajos apstākļos. Bet joprojām ap mums tinās neziņa. Kam tas viss bija vajadzīgs? Kāpēc neviens man nekā nesaka? Kur ir Renē?
Vienreiz dienā mums atļāva iziet pagalmā. Bet tas vairs nebija šaurais un neērtais, akai līdzīgais pagal- miņš. Tas bija plašs senlaiku parks gar klostera sienām. Tiesa, žogu visā garumā apsargāja bruņoti vīri, bet augstajā, vistu būrim līdzīgajā tornī stāvēja sargs ar ložmetēju. Mēs bijām pilnīgi atšķirti no visas pasaules.
Negaidot mums izlīdzēja Alma. Mēs taču, par laimi, Almas pirmapmācību bijām veikuši vācu valodai radniecīgajā flāmu valodā. Tagad Alma ļoti ātri apguva pāris simtu vienkāršāko vācu vārdu no tās parastā vārdu krājuma un atnesa mums visas jaunākās ziņas. Gandrīz viss, ko Alma mums ziņoja, tai pašai nebija saprotams. Protams, Alma patieso stāvokli nesaprata un reiz mūs tikko neiegāza..
Garlaicības mocītā nometnes sardze varēja stundām ilgi vērot Almas trikus. Sargus pārsteidza tās saprātīgums. Reiz, kad no dežūras brīvie puiši smieklos locījās par katru Almas numuru, viens no tiem pa jokam izmeta:
— Tā jau izturas kā cilvēks! Tik tiešām!
Šāda uzslava Almai bija sevišķi pa prātam, un viņa jautri sāka lēkāt uz pakaļkājām. Kāds no puišiem piebilda:
— Tik vien trūkst, ka nerunā …
Alma pieskrēja pie Frēzera, sagrāba viņa kabatu, kurā atradās runas aparāts. Frēzers nobālēja.
— Tā nevajag, Alma, — viņš sacīja. — Tā nedrīkst, nomierinies!
Alma jutās apvainota — viņai tā gribējās parādīt savu prasmi runāt! Tolaik Alma jau mācēja ļoti precīzi atdarināt valodas skaņas un, par ko visvairāk bija
jābrīnās, bez kļūdīšanās pateikt reiz dzirdēto, kaut arī visu nesaprata.
Almai atļāva brīvi iet itin visur. Reiz labu laiku tā netika manīta. Tā pārnāca ļoti satraukta. Tikko Frēzers kādā drošā stūrī bija izņēmis no kabatas aparātu un tā kontaktus pievienojis kakla siksnai, Alma nobēra:
— Alma … žogs … iztaisīja durvis … iet staigāt tālu…
Tiešām, tai bija izdevies zem dzeloņstieplēm iztaisīt spraugu. Frēzers nekavējoties nomaskēja šo vietu ar sausām lapām.
Nākamajā dienā notika pirmā saruna ar tiem, kuri mūs bija sagrābuši savā varā. Plašā kabinetā mani sagaidīja pieklājīgs pavecāks vīrs.
Glaudīdams mazu, pieradinātu vāverīti, kas bija ieķērusies viņa sutanas piedurknē, viņš klusi un mierīgi man vaicāja:
— Vai tad jums kā trūkst? Jūs dabūjāt savu laboratoriju, atbrauca jūsu palīgs. Esat apgādāts ar visu … Strādājiet!
— Man vajadzīga brīvība!
— Bet mums — jūsu mnemonāls! — atklāti un stingri paziņoja garīdznieks. — Apbrīnojams atklājums, — viņš glaimīgi turpināja, — apbrīnojams! Brīnišķīgs, es teiktu pat.. dievišķīgs! Jūs būsiet bagāts cilvēks, doktor Mehāniķus, ļoti bagāts! Bet neviens nedrīkst zināt, pie kā jūs strādājat. Ar gudru ziņu mēs jūsu vārdā pieprasījām un izņēmām no apgrozības visus rakstus, ko pārsteidzīgi bijāt nosūtījis žurnāliem. Mēs lauzām visus jūsu kontraktus… Un nedomājiet sabotēt! Jums jāstrādā, jūs esat dzimis ķīmijai, pētniecības darbam, un jūs strādāsiet, doktor Mehāniķus!
— Bet kur ir Renē Godārs? — es noprasīju.
— Kas? Kā jūs teicāt? … — garīdznieks pārjautāja. — Renē Godārs? Pirmo reizi dzirdu šo vārdu…
Un es devu savu piekrišanu. Kāda laime, ka melnsvārči tehnikas jautājumos allaž ir neprašas! Mnemonāla ražošanai es pieprasīju visneiedomājamākos reaktīvus. Man piegādāja visu un vislabākās kvalitātes. Pēc dažām dienām Frēzers jau varēja samontēt pirmo bumbu.
Acu apmānīšanai es sintezēju nelielu porciju mnemonāla. Doma to izmantot atbrīvošanās nolūkos mums ienāca prātā gandrīz vienlaikus.
— Žak, — es sacīju, — to nolādēto gāzi mēs pagatavosim!
Frēzers pamāja ar galvu:
— Katrā ziņā! Un sagatavosim to labi daudz …
Es nekavējoties uzsāku pusrūpnieciskas aparatūras montāžu. Mūki bija sajūsmā… Es nezināju un nevarēju pat iedomāties, kam viņiem vajadzēja manu gāzi. Bet viņi pildīja gāzi balonos, šim nolūkam zem klajām debesīm uzstādījuši diezgan spēcīgu kompresoru, ko caurules savienoja ar mūsu laboratoriju.
Drīz mūs apmeklēja kāda ļoti svarīga persona. Tas bija resns vīrs ar gaļīgu degunu, vecmodīgām raga brillēm ar bieziem stikliem. Es viņam laikam tīri labi patiku, viņš pat apgāja man apkārt, apmierināts mani noskatīdams un skaļi elsādams. Es ļoti skaudri izjutu sevi kā iegūtu, pareizāk — nozagtu mantu. Kā es sapratu, viņš bija visu šo brašo melnsvārču sabiedrības galva.
— Ak tad jūs esat Kārlis Mehānikuss? — viņš jautāja. — Jūs esat visķīmiskākais ķīmiķis, ar kādu man gadījies tikties! …
— Pateicos …
Es klusām vēroju viņu.
Istabā ienāca jauns klostera brālis un, zemu paklanījies, sacīja:
— Jūs gaida, jūsu… — Klostera brālis, acīm redzot, gribēja «norīt» vai nu kādu titulu, vai uzrunu, kas mums atklātu šīs svarīgās personas stāvokli garīdznieku hierarhijā, bet tuklais kungs tā paskatījās uz jaunekli, ka tam kājas saļodzījās.
— Strādājiet, strādājiet, Kārli Mehānikusa kungs… Es jūs netraucēšu, — mums sacīja viesis vai drīzāk mūsu pavēlnieks. — Un tas ir jūsu palīgs? Frēzera kungs? — Garīdznieks, ar Frēzeru saskatījies, pēkšņi iesaucās: — Izdarīt kratīšanu! Tūlīt un visrūpīgāko kratīšanu! …
… Pēc divdesmit minūtēm mūsu pagatavotās bumbas
jau atradās uz laboratorijas galda. Mūsu viesis, galvu kratīdams, jūsmoja par bumbu asprātīgo uzbūvi…
Starp mums atņemtajām mantām bija arī «Almas balss», ar kuras palīdzību tā varēja sarunāties. Tās nozīme mūkiem nebija saprotama, bet viņus biedēja tas, ka šai alumīnija kastītei bija tiešs sakars ar radiotehniku.
— Uztvērējs! Raidītājs! Šausmas! … — sauca mūki, cits citam šo aparātu rādīdami.
Viens no tiem jau grasījās aparātu ievilkt savā platajā piedurknē, kad Alma, kas satraukta vēroja savu balsi ejam no rokas rokā, pēkšņi sirdīgi ierūcās. Viens mirklis — un mūkam klātos slikti. Frēzers atkal izglāba stāvokli.
— Mēs uztaisīsim citu! — viņš skaļi noteica, ar žestu nomierinājis Almu un paskatījies tai acīs.
Visi nodomāja, ka runa ir par mums atņemto uztvērēju vai raidītāju, un ilgi jutās sašutusi par mūsu «bezkaunību». Tikai Alma vien saprata Frēzera vārdu jēgu.
Nabaga Alma! … Kad mūki bija aizgājuši, paņemdami līdzi savas trofejas, tā sāka skraidīt pa laboratoriju, rāmi kratīdama nodurto galvu. Šai brīdī tā ļoti atgādināja satrauktu, domās nogrimušu cilvēku.
.. Mūsu stāvoklis kļuva daudz nedrošāks. Pie manis un Frēzera tagad pastāvīgi kāds atradās. Visai bieži mēģene no Frēzera rokām vispirms nonāca uzrauga rokās, un viņš tikai pēc zināmām pārdomām to pasniedza man. Jādomā, mums pieliktie mūki bija izmācījušies no galvas, kādas «bīstamās vielas» varētu būt pamatmateriāls sprāgstvielām. Vajadzēja man paņemt rokās kolbu ar toluolu, kad trīs četri acu pāri neatlaizdamies vēroja, ko es daru un kur es likšu iegūto vielu.