Taču barveži juta, ka ierobežot mūsu darbus tikai ar viņiem vajadzīgās gāzes ražošanu ir nerealizējams uzdevums. Viņiem vajadzēja samierināties ar dažām mūsu patstāvības atliekām. Mums turpretim kļuva skaidrs, ka galvenās cerības tomēr jāliek uz mnemonālu. Es pamazītēm sāku pētīt, kā mnemonālu absorbē * dažādas vielas. Pēkšņi noskaidrojās, ka parastajās gāzmaskās
lietotās vielas praktiski mnemonālu neabsorbē. Aktīvā ogle gan mnemonālu absorbēja, tomēr nepietiekami, turklāt man nebija iespēju aktivēt to līdz galam, jo trūka krāsns izkarsēšanai bez gaisa pieejas. Silikagels uztvēra gāzes vieglāk, tomēr nepilnīgi. Ko visu mēs ne- izmēģinājām!.. Beidzot starp dažu metālu oksīdiem atradās mums vajadzīgie drošie gāzes absorbētāji. Tagad varēja padomāt arī par masku.
iii
No savas «balss» šķirtā Alma bija grūtsirdīga. Viņa pat nenāca ar mums kopējās pastaigās. Kā nožēlojām, ka nebijām viņu palaiduši ar runas aparātu brīvībā, kad vēl varējām to izdarīt! Reiz kādā pastaigā Frēzers man parādīja ar samelnējušām lapām aizbērto spraugu, ko bija izkašņājusi Alma.
— Vai nevajadzētu to paplašināt? — es ieteicos.
— Divdesmit minūšu pastaigas laikā? — Frēzers jautāja. — Un mūs taču novēro! Naktī jau mūs tik un tā ārā nelaidīs …
— Jā, tālu vis netiksim… Bet ja mēs sūtītu Almu?
— Uz kurieni?
— Ar zīmīti — kā kuģu avārijā cietušie izmet pudeli ar savām koordinātēm.
— Bet pie kā Alma nonāks?
— Ir risks, piekrītu… Bet es paļaujos uz Almu. Tai var ieskaidrot, kāds izskatās policists, un tikai viņam tā ļaus paņemt vēstulīti no kakla siksnas.
Frēzers aizsteidzās uz māju un atnesa vairākas papīra lapas. Es izdzirdu kādu sargu jautājam:
— Kam jums papīrs?
Uz to Frēzers atbildēja:
— Doktoram Mehānikusam iešāvās prātā ģeniāla doma!
— O, ļoti priecājos! Nododiet doktoram manus laimes vēlējumus, — ar cieņas pieskaņu balsī noteica sargs.
Jāteic, ka priekšniecība, sargus ar mūsu veicamā darba svarīgumu iebiedējusi, bija modinājusi rupjajos un aprobežotajos mūkos bijīgu attieksmi pret mums. Mēs tiem bijām kaut kas līdzīgs noslēpumainajiem bērnu pasaku burvjiem.
Frēzeram pa priekšu tecēja Alma. Es atsēdos uz celma. No šejienes cauri dzeloņstieplēm varēja redzēt tuvējo ciematu laukus un birzis.
Frēzers uzrakstīja mazu vēstulīti. Tās aptuvens saturs bija šāds:
Kungi!
Pie jums griežas Beļģijas pilsoņi Kārlis Mehānikuss un Zaks Frēzers, kurus nelikumīgi un ar viltu aizturējusi slepena reliģiska organizācija. Mūsu vienīgā vaina, ka esam atklājuši loti spēcīgu nervu indi, kas rada īslaicīgu aklumu un izraisa acu priekšā tēlus, kas atbilst katra tēlainajai domāšanai. Mūsu atrasto gāzi izlietoja ārstniecības nolūkos. Mēs uzskatām par savu pienākumu sniegt paskaidrojumus par atrastās vielas iedarbības raksturu, jo mums nav skaidrs, kādi mērķi ir reliģiskajai organizācijai, kas mūs sagūstījusi. Mums ir aizdomas, ka mūsu pētniecības darbu biedrs Renē Godārs, bijušais garīdznieks, kas, tāpat kā mēs, dzīvoja Dinanā pie Māsas, atrodas tais pašās rokās.
Glābiet mūs!
Suns jūs atvedīs uz klosteri, kur tiekam turēti gūstā. Atbildi var atsūtīt ar suni. Kakla siksnu nost neņemt!
Kārlis Mehānikuss, Zaks Frēzers
Zaks uzmeta mūsu cietuma aptuvenu plānu, norādīja laboratorijas galveno korpusu un novērošanas posteņu izvietojumu. Frēzers rādīja Almai, kā iet un kā ģērbies cilvēks, kuram tā nodos vēstuli. Vēstulīti pie kakla siksnas novietojuši, palaidām Almu ceļā.
•— Kaut nu Alma nonāktu pie policista! — Frēzers noteica. — Vismaz tas ir droši, ka cilvēkam, kuram Alma tuvosies, pie sāniem būs portupēja un pistole. Manuprāt, Alma mani saprata.
Alma bija projām vairākas dienas. Pa šo laiku mēs ar Frēzeru izgriezām no automobiļa kameras gumijas gabaliņus un salīmējām divas maskas, ar ko aizsegt degunu un muti. Tas bija grūts darbs, jo mūs kontrolēja vēl stingrāk. Laboratorijā tagad visu laiku sēdēja pieci seši zeļļi sutanās. Almas nozušana radīja mūkos apjukumu, bet tie centās mums nerādīt, cik ļoti tie uztraucas.
Trešās dienas vakarā pēc Almas aiziešanas mūs aizveda uz dušu.
Mēs izģērbāmies mazā istabiņā ar augstu, šauru lodziņu, kas bija aizkrāsots ar baltu krāsu. Lodziņš bija man neaizmirstamā betonētā pagalma pusē. Frēzers uzrausās uz palodzes un palūkojās pa nejaušu ieskrāpē- jumu aizkrāsotajā rūtī. Pēc viņa arī es nelaidu garām izdevību apmierināt ziņkāri. Pagalmā stāvēja liela, gaišpelēka mašīna, gluži tāda pati, kādā mani atveda no Frankfurtes. Pie tās piegāja šoferis un aizbrauca to uz pagalma otru galu, atbrīvodams vietu divām smagām mašīnām ar mēbelēm. Puiši ātri krāva ārā galdus un krēslus, turpat pagalmā raudami nost saeļļoto papīru no niķelētajām caurulēm.
Vēlreiz redzējām šīs mēbeles, kad tās nesa garām mūsu laboratorijai uz gaiteņa viņu galu, kur bija saskatāmas smailas, pēc griezumiem spriežot, ļoti senatnīgas durvis. Aiz durvīm bija kāda plaša zāle, domājams, klostera veclaiku lūgšanas telpa.
— Kaut kas gatavojas! — norūpējies man sacīja Frēzers, kad mums laimējās palikt divatā. — Žēl, ka nav Almas! Kā mums pašreiz tās vajag! Es to aizsūtītu tur, uz to zāli!
— Melnsvārči tā kā tā viņai atņemtu aparātu.
— Arī bez tā mēs visu dabūtu zināt. Es te kaut ko atradu! …
Izrādās, Frēzers, atdarīdams vēl kādu neizkrautu kasti ar maniem Dinanas aparātiem, bija uzgājis savas mazās radiotehnikas darbnīciņas iekārtu. Viņš bija tik priecīgs, ka apmierināts nosēcās. Mūki uzreiz pievērsa viņam uzmanību. Frēzeram vajadzēja vairāk reižu nošķaudīties, lai novērstu aizdomas. Tikai tāpēc, ka kaste kratīšanas dienā vēl nebija atvērta, tās saturs palika
neskarts. Starp citām mantām tur atradās mazs mikrofons, kā arī vadu un lampu komplekts.
Frēzers samontēja pastiprinātāju turpat vai mūku acu priekšā. Naktī savā kamerā ar degošu sērkociņu viņš metināja vara vadus, tina pretestības. Dienā viņš lodēja īpaši svarīgus mezglus ar garu vara stienīti. Viņš ar šo stienīti vienaldzīgi maisīja kolofonija šķīdumu, it kā manā uzdevumā laiku pa laikam karsēdams stienīti uz gāzes degļa uguns. Veikla kustība, un lodējuma spīdīgā pilīte nogulās savā vietā. Tas bija visveiklākais triks, ko es jelkad tiku redzējis.
Mēs beidzamajās dienās strādājām sevišķi cītīgi, un pagalmā krājās mnemonāla balonu kalni. Mums mazliet uzticējās, tāpēc tagad varējām ieiet viens otra cellē gandrīz vai katrā laikā.
Alma atgriezās piektajā dienā. Mūki gandrīz vai apošņāja suni, bet Frēzers, Almu pie spraugas sagaidījis, paguva paņemt no kakla siksnas vēstulīti un raķešu pistoli. Vēstulītes saturs mūs pārsteidza, iepriecināja un lika būt modriem.
M. un F. kungi!
Ar melnsvārčiem neķildojamies… Pēc raķetes jūs gaidīs mašīna krustcelēs ziemeļrietumos no klostera.
Jūsu draugi
Divpadsmita nodaļa
Žaks Frēzers turpina piezīmes. — bēgšana. — ka piepildījās lielais darbs
I
Žaks Frēzers turpina šīs piezīmes. Kārļa Mehānikusa vairs nav. Es zināju, ka savu dienasgrāmatu Kārlis glabā termosā. Mans pienākums ir pabeigt viņa dzīves stāstu …