Todien, kad atgriezās Alma, manā cellē iemeta acis «mans» mūks.
— Ieejiet pie doktora Mehānikusa, — viņš sacīja. — Pēc stundas pa gaiteni vairs nedrīkstēs staigāt. Līdz pašam rītam durvis būs noslēgtas.
Es devos uz blakus celli un šo brīdinājumu darīju zināmu Kārlim.
— Pa gaiteni nedrīkstēs staigāt? Vai viņš tā teica? — Kārlis pārjautāja. — 2ak, viņiem kaut kas ir padomā! Manuprāt, te gaidāms kāds kongress.
— Kongress? Tiešām, kam tik daudz mēbeļu?
— Jā, jā, te sabrauc kaut kādi viesi. Neliešu kongress, nekas cits!..
— Man viss ir sagatavots, — es sacīju. — Palaidīsim Almu …
Es pieklauvēju pie durvīm un lūdzu atļauju izvest suni pagalmā.
— Tikai ātri! — man atcirta. — Pēc pusstundas durvis aizbultēsim, tāda ir pavēle.
Mēs izgājām ārā, un es, pie Almas noliecies, sīki paskaidroju, kas tai darāms. Kārlis gaidīja mani pie durvīm ar mikrofonu un saritinātu tievu vadu rokā. Es pavēru durvis. Alma ieņēma mutē mikrofonu, žigli aiztecēja pa gaiteni un noslēpās tumšajā nišā pie smai
lajām zāles durvīm. Vads tai nopakaļ ritinājās vaļā, bel gaitenī bija diezgan tumšs, lai neviens to nemanītu.
Pēc dažām minūtēm durvis noslēdza. Sardzei nebija vaļas turēt mūs prātā, un mēs varējām ķerties pie pastiprinātāja. Neteikšu, ka tas man izdevās, bet dzirdamība bija diezgan skaidra. Dzird atveramies durvis, dzird nočīkstam durvis … Es lāgu lāgiem izslēdzu un ieslēdzu pastiprinātāju, jo ļoti bažījos par paštaisītajām baterijām. Ar tām varēja pietikt tikai stundām divām. Pēkšņi skaļrunī kaut kas iešņācās, šķita, ka tas ienests koncertzālē un tūlīt atskanēs mūzika.
Mēs pieplakām pie pastiprinātāja, un Kārlis paziņoja:
— Alma iegājusi zālē!
Skaļrunī varēja dzirdēt bīdām krēslus un daudzus cilvēkus sarunājamies.
Tad austiņās atskanēja kāda balss. Ļoti pazīstama balss…
— Tas ir mūsu viesis, — noteica Kārlis, — kurš pavēlēja izdarīt kratīšanu.
Es pamāju ar galvu.
Troksnis drīz norima. Bet tas, ko mēs izdzirdējām, zibenīgi lika mums aizmirst visu citu.
— Vai abats Hilds ir šeit? — jautāja tā pati balss. — Šeit. Pateicos.. DAkū kungs? Arī šeit… — Iestājās klusums, acīm redzot, šīs sapulces vadītājs sakārtoja domas. — Kungi, man ir grūti iesākt! — beidzot teica tā pati balss. — Esmu satraukts…
Zālē bija dzirdama viegla sakustēšanās. Acīm redzot, vārdiņš «satraukts» nekādi nepiederējās mūsu paziņam.
— Jā, kungi, esmu satraukts! — stingri atkārtoja tā pati balss, un troksnis acumirklī mitējās. — Tam, kas mums šodien stāv priekšā, tikpat kā nav nekā līdzīga vēsturē. Jūtos lepns un laimīgs, mani žilbina mūsu nākotnes perspektīvas un šī mirkļa svinīgums! Un tai pašā laikā man ir baismi. Jā, man ir baismi par tiem, kuri uzdrošināsies atkrist no mums, man baismi par tiem, kuri kļūs neuzticīgi mums.. Brāļi, man baismi par viņiem! Atstāti pašu ziņā, bez atbalsta mūsu brālībā, viņi aizies neziņā, kā neziņā aiziet tauriņi ar pirmo saltā vēja pūsmu… Bet nekas nerodas no jauna, viss
tikai atkārtojas, kungi. Vairāk nekā pirms trīssimt gadiem dižais Ignācijs Lojola * nodibināja jezuītu ordeni. Varenais un plašais ordenis nesa Jēzus vārdu visattālākajos pasaules nostūros. Diplomāti un karavadoņi, garīdznieki un rakstnieki, vienkāršie misionāri — tie visi bija uzticīgi un drošsirdīgi, izveicīgi un stingri krusta karotāji! Sešus gadus Lojola gaidīja, līdz jezuītu ordeni atzīs Roma.. Un Roma atzina jezuītu vareno ordeni, uzticēja tam lielus pienākumus un lika uz to lielas cerības.. Mēs esam pats galvenais katoļu baznīcas priekšpulks. Savu priekšgājēju pieredzes bagātināti, izmantodami katru dieva prāta visbrīnišķīgāko atklāsmi, ko bieži vien piedēvē atsevišķiem zinātniekiem — kas būtībā ir tikai akli ieroči tā kunga rokās, mēs izpildīsim mūsu svētās Romas katoļu baznīcas norādījumus!
Bet, jo dižāks ir mērķis, jo grūtāks ir ceļš uz to. Sīksta turēšanās pie maldiem, neizpratne, ka jaunajos apstākļos jāizpaužas lielai elastībai, ir sagādājusi briesmīgu, tomēr labojamu ļaunumu mūsu vienīgi pareizajai, vienīgi patiesajai reliģijai…
Kungi, ir atnākuši jauni laiki. Lai gan Romas nemaldīgā un cildenā politika allaž ir vedusi uz jaunām, arvien jaunām uzvarām, tomēr mūsu diženais ceļš.bijis saistīts ar lieliem zaudējumiem. Man jums, kungi un brāļi, jāatgādina laiks, kad pār zemēm, kur pašreiz esam sapulcējušies, reiz plīvoja fašistu partijas karogs. Ak vai! Sis laiks nogrimis pagātnē. Niknais un uzticīgais cīnītājs pret starptautisko boļševismu — fīrers dažu labu reizi nesaprata mūsu pūles, un dāsnā roka, ko viņam sniedza svētais krēsls, bieži vien palika gaisā karājamies. Bet kurš cits, ja ne Roma pirmā atzina Ādolfa Hitlera jauno valsti? Jā, jā, kungi un brāļi, šo faktu bieži noklusē, bet taisni Vatikāns 1933. gada 20. jūnijā noslēdza ar nacionālsociālistisko Vāciju tās vēsturē pirmo starptautisko līgumu! Šai faktā es saskatu dieva pirksta mājienu. Mūsu grūtajos laikos, kad boļševisms jo vairāk izplatās uz zemes, kāškrusta un Vatikāna cieša savienība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Šai savienībai jātop par balstu cīņai pret bezdievību un komunismu. Mēs kļūsim par apslēptu kodolu katrai kustībai, kuras karogā stāvēs rakstīts:
«Dievs, privātīpašums, antiboļševisms». Mēs ceram, ka jauns karš pacels no pelniem kāškrusta karogu un atdos Vatikānam tā varenību un dižumu. Bet pagaidām … pagaidām mums jāsaista ļaužu sirdis un prāti.
Es beidzu … Pateicos par atzinību, ko ar dieva piešķirto varu lasu jūsu sirdīs. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunais ordenis, kas oficiāli guvis nosaukumu «krusta karotāji», veiks tam vēstures uzlikto uzdevumu. Laimīgi jau ir mūsu jaunās biedrības pirmie soļi. Kungi, abats Hilds jums pastāstīs par neparasto, dievišķo atklājumu, kas nonācis mūsu ordeņa rokās, — par atklājumu, kurā skaidri redzam mūsu kunga Jēzus Kristus žēlastību! …
Skaļrunī ieskanējās abata Hilda aizlūzusī, taču labskanīgā balss, bija jūtams, ka tas ir pieredzējis spre- diķotājs.
— Brāļi! — iesāka abats. — Brāļi! Cilvēka grēcīgā būtība padara viņa dvēseli par cīņas lauku ar daudzajiem kārdinājumiem un paša velna ķēniņu un viņa pakalpiņu baru. Briesmīgi vilinājumi neļauj mums, baznīcas kalpiem, īstenot mūsu lielo darbu. Lai sasniegtu svēto mērķi, katoļu baznīca kopš senseniem laikiem piekopusi daudzas slepenas izdarības. Savā laikā tika ievērots, ka ticība ļoti pieņemas spēkā, ja ticīgajam šad un tad šķiet, ka viņš redz debesu zīmes, ka viņš redz brīnumu! Bet mūsu laikā, kad virs mums trauc tērauda putni, kad daudzi draudzes locekļi savos televizoros redz attēlu pārraidi milzīgos attālumos, kad tie bez bailēm runā pa telefonu, sūta telegrammas, — pārsteigt ar brīnumu, izdomāt brīnumu ir ārkārtīgi grūti. Vēl gluži nesen, pagājušajā gadsimtā, varēja debesīs projicēt svētbildes attēlu un ar to parādīt tautai brīnumu, turpretim šobrīd par to pasmīnēs pat pusaudzis. Skatīt «dzīvo dievu», apgūt vīziju noslēpumu ir Romas katoļu baznīcas neatliekams uzdevums. Mūsu vadītāja minētais atklājums tika pārbaudīts manā draudzē… Protams, ne visi ticīgie bija apmierināti ar redzēto, bet pamazām var panākt, ka atgriežas patiesi dedzīgā tieksme pēc reliģijas, lai ikviens, kurš apmeklē baznīcu pēc paraduma, pēc tradīcijas, kas jo sevišķi raksturīgi mantīgajām šķirām, pēc katra baznīcas apmeklējuma
tiktu pakļauts spēcīgai un mērķtiecīgai brīnuma iedarbībai, neparastā iedarbībai, ko diez vai spēs izskaidrot vienkāršie draudzes locekļi! … Bet tie, kuri vēlēsies uzzināt patiesību par dažu dīvainu parādību cēloņiem, nevarēs nodoties nešķīstām pārdomām dievkalpojuma laikā.