Viņa mēneša pēdējā svētdienā es pēc mūsu garīgā vadoņa ierosmes dievkalpojuma laikā izdarīju apbrīnojamu eksperimentu. No šā vārda nav jābaidās, tāpat kā garīdznieki nebaidās lidot lidmašīnās, iespiest Vatikāna rakstus modernajās tipogrāfijās, runāt radiostudiju mikrofonā un piedalīties sporta spēlēs … Saņēmis balonu ar zināmo dievišķīgo gāzi un iepriekš pats pie sevis pārbaudījis, ka tā ir pilnīgi nekaitīga, es kāpu kancelē un uzrunāju draudzi. Mana svētdienas sprediķa t^ma bija: «Meklējiet, un jūs atradīsiet.»
Sprediķī pastāstīju ticīgajiem par dažām brīnumainām parādībām, kuru īstenību nevar apšaubīt. Es uzmanīgi vēroju savu ganāmpulku. Viss ritēja kā parasti. Oto Meks — vecā Meka dēls, klusītēm laiku pa laikam spaidīja viņam blakus sēdošās aptieķnieka jaunās sievas roku. Beidzamajos'solos sačukstējās par pasaulīgām lietām. Birģermeistars ķerstīja uzbāzīgu mušu … Es tīši pacēlu balsi un sāku runāt par to svētlaimi, ko pārdzīvo taisnīgais, kas izpelnījies godu ieraudzīt dievišķo atklāsmi. Šai brīdī pēc mana mājiena baznīcas kalps atgrieza krānu gāzes balonam, kas bija paslēpts aiz altāra.
«Domājiet par dievu!» es uzrunāju draudzi. «Domājiet par dievu, un savā neizsakāmajā žēlastībā viņš nostāsies jūsu priekšā.» Izbrīna vaidi izlauzās no manu baznīcēnu krūtīm. Viņi redzēja dievu! … Tai brīdī arī manām acīm atklājās dievišķīga aina… Vairākas reizes skaļi atkārtoju: «Domājiet par dievu!» Un katru reizi mana auss uztvēra nopūtas un karstas lūgšanas.
Lai mani netiesā, ka savas ausis turēju vaļā, taču visvairāk tika aizlūgts par daždažādām pasaulīgām lietām! Es taustīdamies nokāpu lejā pa kāpnēm un noklausījos …
Birģermeistars lūdza dievu kungu — ko, spriežot pēc viņaf lūgšanas, tas tiešām redzēja savām acīm, — lai
dievs tas kungs viņam dāvājot pilsētas valdes revīzijas laimīgu nobeigumu. Map jau sen bija aizdomas, ka mūsu pilsētas kanalizācijas labošana nav tīra lieta, un tagad ar labpatiku klausījos viņa atzīšanos. «Ak tu nešķīstenis!» es nodomāju, atcerēdamies šā liekuļa svētulīgo ģīmi pēdējā grēksūdzē. Lai kā pūlējos izvilkt patiesību, viņš minēja visvisādus savas beidzamās nedēļas grēkus, bet par pašu galveno ne pušplēsta vārda…
Oto Meks, kāda ļoti turīga pilsoņa dēls, karsti lūdza, lai dievs dodot drīzu nāvi viņa tēvam, kura veselība pagaidām nevienam vēl nemodināja bažas …
Viss slepenais kļuva man zināms. Karstās lūgšanas kļuva arvien dedzīgākas, līdz dievišķās gāzes koncentrācija baznīcas caurvējā sāka mazināties. Cauri mūsu skolotāja Jēzus Kristus tēlam sāka iznirt baznīcas apveidi. Es uzkāpu kancelē un reižu reizēm aicināju ticīgos, lai viņi pateicas mūsu kungaifl par brīnumu, ar ko viņš uz mūžu mūžiem aplaimojis mūsu nabaga baznīcu.
Draudzes locekļi gāja ārā no baznīcas dīvaini nomākti, pārsteigti un bezspēcīgi. Vesels pūlis" gaidīja mani pie ieejas biktstelpā. Grēksūdze mani ļoti interesēja, un tās rezultāti bija apbrīnojami. Dievu kungu bija redzējuši turpat vai visi baznīcēni, bet redzējuši to atbilstoši savām iekšējām noskaņām, iekšējām prasībām un iespējām …
Tuka kungs grēksūdzē man dedzīgi stāstīja, ka mūsu dievs kungs un Gladbahas apgabala prokurors esot līdzīgi viens otram kā divas ūdens piles, ka dievam kungam esot lielas, krāsotas, spurainas ūsas un ka viņa labā roka kasot vienā kasīšanā kreiso roku… Šī atzīšanās man jo saprotamāka tāpēc, ka, būdams viņa krustmātes — dievbijīgas un pļāpīgas sievietes biktstēvs, es zināju, ka daža laba automašīnu pārdošanas operācija ne vienmēr bijusi pieņemama no likuma viedokļa.
Aptieķnieka sieva dievu kungu bija redzējusi kā jautru večuku, kas ļoti vēlīgi viņu uzklausījis un iekniebis tai smakrā. «Gluži kā jūsu priekšgājējs abats Zigbāns, viņš bija tik mīļš, tik mīļš!» Es, protams, neiedrošinājos nabaga sievietei paskaidrot, ka mūsu
dievam kungam nevar būt nekā līdzīga ar manu priekšgājēju abatu Filipu Zigbānu, kuru atcēla sakarā ai daudzajām sūdzībām par garīdznieka necienīgo laksto- šanos ar draudzes loceklēm.
Daudzi jauni cilvēki vaļsirdīgi atzinās, ka viņi gan mūsu kungu Jēzu Kristu redzējuši, taču vislielāko uzmanību veltījuši daudzajiem eņģelīšiem, kas augumā un sejā apbrīnojami atgādinājuši visvairāk pazīstamās kinoaktrises.
No pirmā acu uzmetiena grēksūdzes rezultāti nebija labvēlīgi, bet, ja kāds no jums, brāļi, būtu varējis neredzams būt klāt mūsu baznīcā un redzējis baznīcēnu degošās acis, tad jūs būtu sapratuši, ka svētās katoļu baznīcas rokās nonācis varens ierocis! …
— Vai bija arī tādi, kas dievu netika redzējuši? — atskanēja jautājums.
— Pavisam nedaudzi… Iespējams, ka te sava nozīme bija maniem priekšdarbiem. Mana dieva piesauk- šana, nerimtīgā griešanās pie dieva …
— Bet kā lai sasaista dieva ķecerīgo izskatu, kas parādās ticīgā cilvēka garīgajā skatījumā, ar šā dieva patieso izskatu?
— Dievs kungs, — atbildēja abats Hilds, — radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Lai mūsu neticami grūtajos apstākļos mēs palīdzam cilvēkam radīt dievu pēc viņa paša, viņam tuvas un saprotamas līdzības! … Nāks laiks, un draudzes locekļu savstarpējās intīmās pārrunās, kuras nedrīkst un nevajag traucēt, tiks radīts zināms vispārināts izskats. Baznīcas uzdevums — iesakņot ticīgo apziņā visus nepieciešamos priekšnoteikumus, lai iedomātā dieva tēls būtu cik vien iespējami tuvs mūsu baznīcas garam …
— Kas tad tas?! — pēkšņi atskanēja jaunā ordeņa vadītāja spalgā balss. (Mēs ar Kārli bijām pieplakuši pie skaļruņa.) — Kam tas suns? … Vai redzat, abat, tas slēpjas aiz jūsu sutanas … Kas to te ielaidis?
— Tas ir doktora Mehānikusa suns …
— Muti! — strupi iesaucās vadītājs, un viņa vārdi izvērtās kliedzienos. — To vajag saķert! Tas ir neparasts suns! … Jā, jā! Sis noziedznieks Godārs pirms nāves atzinās, ka ar sātana palīdzību to pārvērtis cil
vēkā!.. Bisi, padodiet man bisi! … A-a-a! Ķeriet to ciet!
Norībēja šāviens, un kļuva dzirdama kāju dipoņa. Acīm redzot, kāds bija uzkāpis uz mikrofona, jo skaļrunī kaut kas nočirkstēja un viss apklusa …
Es saskatījos ar doktoru Mehānikusu, viņš bija — nesatricināmas apņēmības pilns.
— Es sāku! — noteica Kārlis un izvilka Almas atnesto raķešu pistoli. — Sagatavoties!
li
Cik daudz kas var notikt piecās minūtēs! … Man vēl tagad ir grūti visiem notikumiem likt skaidri ataust atmiņā. Es atceros, ka Kārlis ar raķešu pistoli izšāva celles logā. Es stāvēju pie durvīm un loga restēs pamanīju pret debesīm nozibsnam raķetes zilgano spožumu.. Sardze, acīm redzot, bija aizņemta ar Almas gūstīšanu sēžu zālē, jo kameras durvis atvēra mūsu pastāvīgais sargs un noprasīja:
— Vai tas troksnis te pie jums?
Es sargu tūlīt ierāvu kamerā, Kārlis viņu iegrūda gultā, sasēja ar stiepli un muti aizbāza ar lupatu.
Mēs izgājām gaitenī un celli aizbultējām. Zālē arvien vēl skanēja troksnis un kliedzieni. Kārlis pieskrēja pie smagajiem dzelzs ratiņiem ar trim gāzes baloniem. Uzlikuši maskas, lai jebkurā mirklī tās varētu izlietot, mēs stūmām ratiņus uz zāles pusi. Kārlis ar rokām atspiedās pret ratiņiem, kas, riteņiem pa gaiteņa beto- nēto grīdu dobji dunot, attīstīja arvien lielāku ātrumu. Pēdējais grūdiens — un mūsu ceturtdaļtonnu smagais zveltnis ietriecās durvīs ar tādu spēku, ka izsita vienu durvju pusi. Mēs iebraucām zālē.