Zāles vidū mutuļoja īsts ņudzeklis. Ap trīsdesmit mums nepazīstamu vīru, daļa vakartērpos, daļa mūku apģērbos, spirinājās pa grīdu starp apgāztajiem krēsliem. Tad pēkšņi atskanēja mežonīgs kliedziens:
— Viņš man iekoda! Viņš kož! Palīdziet drīzāk!
Kā atsperes sviesta, kaut kur no šā ņudzekļa vidus
izlēca Alma un pašāvās mums garām uz durvīm. Visi metās tai pakaļ, bet Kārlis skarbi uzkliedza:
— Ne no vietas! — un izšāva gaisā no raķešu pistoles.
Signālraķete sāka svaidīties, šņākdama un zilu dzirksteļu kūļus šķiezdama. Trīs vai četras reizes tā atlēca no sienām, un visi pārbijušies šāvās no vienas puses uz otru.
— Tad jūs esat tie «krusta karotāji»?! — zobgalīgi viņiem uzsauca Kārlis.
— Mehāniķus!.. — iesaucās ordeņa vadītājs un paspēra soli uz mūsu pusi.
— Ne no vietas! — atkal uzsauca Kārlis un pacēla pistoli. — Tad klausieties, jūs, tumsoņi! Jūs gribējāt mums laupīt brīvību, gribējāt izmantot manas zināšanas zemiskai krāpšanai. Jūs gribējāt ķīmiju padarīt par savu kalponi! Krāpnieki un tumsoņi! Ja jūs zinātu ķīmijas, manas zinātnes vēsturi, tad jūs saprastu, ka reiz pienāks laiks, kad tie, kuri rada, kļūst spēcīgāki par tiem, kas tikai izmanto, kas tikai patērē… Jā, manu priekšteču ceļš ir bijis līkumains un grūts ceļš — viņi ir maksājuši ar savām dzīvībām par katru zinātnes graudiņu. Viņus nolaupīja, pārdeva, gadiem spīdzināja klosteros, gadu desmitiem vārdzināja bedrēs! Viņus spieda meklēt neesošo, risināt neatrisināmo… Tikai alķīmija bija spējīga eksistēt no cietsirdīgo karaļu un alkatīgās baznīcas nožēlojamām ubagu dāvanām. Bet Lielais Darbs tika paveikts! Sūrā un neatlaidīgā darba dienas pārvērtušās gadsimtos! … Sīkās zināšanu tēr- cītes saplūdušas varenā straumē, un ķīmija, neievērotā un klusā greznās, bet nožēlojamās alķīmijas kalpone, ķīmija ir tapusi par izcilu un gudru zinātni!
Tā tika paveikts Lielais Darbs!
Ne mākslīgā zelta stieņi, bet nenovērtējamie zināšanu dārgumi ir Lielā Darba rezultāts! … Ne jūs, ne jūs, kas izlīduši no visbriesmīgākajām cilvēces vēstures šķirbām, pavēlēsiet varenajam divdesmitajam gadsimtam! Es zinu, ka privilēģiju un ienākumu, varas un naudas, un sava vēdera dēļ jūs esat gatavi uz visu! Pie manis jūs sarīsieties, svētie tēvi, sarīsieties!!! Būsiet paēduši visam mūžam! … Sākam, 2ak!
Es ātri uzmetu mutei masku un ar abām rokām pagriezu krānu. Pret roku nosvilpa «dievišķās gāzes» strūkla. Kādu brītiņu vērojām, kā saļimst šie nelieši.
Mehānikusa pēdējie vārdi bija palikuši tiem prātā, un tie bez apstājas kaut ko košļāja, šmakstināja un košļāja, un gļēvi sabruka uz grīdas.
Mēs atkal stājāmies pie ratiņiem un dzinām tos atpakaļ pa gaiteni. Ceļā Kārlis atgrieza vēl dažus balonus. Uzmanīgi izgājām pagalmā. Ar gāzi, acīm redzot, jau bija pieplūduši visa klostera teritorija. Divi bruņoti klostera brāļi, ceļos nometušies, grābstīja viens otra seju un skaļi smējās. Ar smago balonu plecos pagājām viņiem garām, bet viņi bija tik «aizņemti», ka mūs nepamanīja. Iešana bija ļoti smaga, jo paštaisīto masku caurumi tīrā gaisa ieelpošanai bija pārāk mazi. Bijām pienākuši pie dzeloņstieplēm. Beidzamajā laikā žogu nez kāpēc laboja vienā labošanā … Ahā, tie ielaiduši stieplē augstsprieguma strāvu! … Kārlis piegāja pavisam klāt pie nāvējošās stieples un nolika sev priekšā šauro un garo balonu. Tad viņš pagrūda balonu uz stiepli un pats atlēca sāņus. Ap balonu sacēlās elektrisko dzirksteļu spiets: balons, stiepli pārrāvis un izslēdzis augstsprieguma strāvu, nokrita zemē.
Eja bija brīva …
Uzmanīgi, balonu no zemes nepacēluši, mēs aizvilkām to līdz klostera pakalna nogāzei. Ceļu mēs ieraudzījām tūlīt. Jā, turpat krūmos stāvēja liels automobilis … Balonu novēlām lejā, kur nokāpām arī paši. Kār-' lis nosēdās pie stūres, un mašīna aizdrāzās lejup pa līkloču šoseju. Es pametu acis atpakaļ: vienmērīgiem lēcieniem mums pakaļ dzinās Alma. Krustcelēs to iesēdinājām mašīnā un noņēmām maskas …
iii
Ielejā mūs sagaidīja bieza migla. Kārlis sāka bremzēt. No miglas cita aiz citas mums pretī gausi soļoja baltas govis. Miers un rāmums dvesa no šī vēlīnā ganāmpulka … Bijām braukuši vēl minūtes desmit, kad migla pēkšņi pašķīrās un mēs ieraudzījām lielu grupu
karavīru. Tie stāvēja abās ceļa pusēs. Viens no viņiem panācās uz priekšu, un es viņā pazinu okupācijas karaspēka karavīru … Ak tad tie bija mūsu draugi — tie, kuri mums palīdzēja atbrīvoties no melnā ordeņa briesmīgās varas! Ak tad viņiem Alma bija nodevusi mūsu vēstuli! …
Mēs apstājāmies un pavērāmies apkārt. Tuvumā stāvēja automašīnas, ar kurām, acīm redzot, bija atbraukusi visa šī karavīru grupa …
— Mūsu pazīstamais sunītis! — mašīnai tuvodamies, izsaucās viens no tiem. — Mūsu vecā paziņa! …
— Mēs pateicamies jums par palīdzību! — no mašīnas izkāpdams, sacīja Kārlis.
Virsnieks — šķiet, kapteinis pēc dienesta pakāpes — noliecies pie manis un man no rokām raķešu pistoli paņēmis, pačukstēja:
— Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat! Lai gan… — Viņš paskatījās pulkstenī. — Lai gan laiks vēl nav beidzies… Mums taču vajadzēja sevi nodrošināt… — Pēdējo teikumu viņš izmeta kaut kā sānis, bet es to labi dzirdēju.
Kapteinis kaut ko uzsauca, un mūs apstāja virsnieki. Starp viņiem bija arī ģenerālis. Uz viņa kaujas ķiveres spīdēja trīs sudrabainas zvaigznes.
Ģenerālis sniedza Almai gabaliņu cukura, bet tā neņēma — Alma vienmēr bijusi gudriniece, mūsu mīļā Alma! …
— Tad jūs esat Mehānikuss? — ģenerālis noprasīja. — Ticiet man, esmu ļoti priecīgs iepazīties!.. Un šajā balonā ir jūsu gāze? … Ja tas ir tiesa, ka tā ir īsta nervu gāze, kas rada… nu… nu, kas mums vajadzīgs! …
— Aklums, ģenerāl, pārejošs aklums, — kapteinis pateica priekšā.
— Jā, jā, aklums… Ja tā nav sliktāka par vācu indi, ne arī par to, kas mums pazīstama, mēs jūs apzeltīsim. Jā, jā! Pēdējā laikā esam vajadzīgi visiem! Pašreiz caurbraucot uzturos te šai… nu, kā to sauc …
— Eiropā, ģenerāl, — kapteinis atkal pateica priekšā.
— Pilnīgi pareizi, Eiropā. Pēdējā laikā tik daudz braucienu! … Un tāda gāze — kungi, ideāla manta
ceļā, ideāla! Ūdeņraža ieroči vienkārši iznīcina visu līdz beidzamam! Bakterioloģiskie — iznīcina cilvēkus, bet saglabā rūpnīcas, ieročus un, nu… kas bija ļoti svarīgi…
— Mēbeles, ģenerāl.
— Pilnīgi pareizi, pateicos… Bet nervu inde ļaus saglabāt arī cilvēkus, jo aklums taču ir pārejošs, vai ne?! Cilvēki tagad ir vērtība, tie var… ko viņi var, ko viņi var? …
— Viņi var strādāt, ģenerāl.
— Tieši tā, strādāt… Kas par niekiem! Viņi var, kungi, pirkt, — un tas ir pats svarīgākais! — pirkt cigaretes, benzīnu un tos … nu, tos …
— Konservus, ģenerāl.
— Jā, jā! Mehānikusa kungs, jūs esat ģēnijs! Par to nav šaubu! Mēs tūdaļ izmēģināsim jūsu gāzi, protams, ne jau te. Bet ko jūs darāt? Mehānikusa kungs! …
Kārlis uzlika savai sejai masku un pamāja, lai es atgriežu krānu.
Alma saķēra manu plaukstu zobos — tā viņa vienmēr mums deva ziņu, ka saodusi gāzi.
— Redzēt var brīnišķīgi! … — apliecināja ģenerālis. — Es redzu! Vēl vairāk, es nekā neredzu! Kungi, uz manas ķiveres parādās jauna sudrabaina zvaigzne! … Apsveiciet mani! …