Viņa balss noslāpa motora troksnī, bet, kad attapos, man gar acīm skrēja kāda ciemata žogi un mājiņas. Kārlis sasprindzis vadīja mašīnu.
— To tu, Kārli, izdarīji skaisti! … — es sacīju.
Mehānikuss, kādu brītiņu klusējis, pēkšņi iejautājās:
— Vai tu atceries Sičikovu, to, kurš bija mūsu vienībā? Mēs viņu saucām par Zoržu.
— No krievu grupas? Protams, atceros.
— Viņš par tādiem stāvokļiem mēdza sacīt: no vilka bēg, uz lāča krīt…
Agrā rītā mēs apturējām mašīnu. Man no prāta neizgāja kapteiņa teiktie dīvainie vārdi: «Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat… lai gan laiks vēl nav beidzies …» Ko viņš gribēja teikt? Kā viņi domāja
sevi nodrošināt? Var jau būt, ka viņš baidījās, ka mēs, viņu mašīnu izmantojuši, iegūsim lielāku brīvību, nekā mums bija paredzēta. Ka mēs, izmantojuši laimīgu gadījumu, aizmuksim no viņiem.
— Kārli, pieturi mašīnu! — es sacīju. — Mašīnu vajag pārmeklēt.
Mēs divatā pagāzām mašīnu uz sāniem un rūpīgi to pārlūkojām. Nē, nekā aizdomīga nemanījām …
— Vai tev bail no mīnas? — man noprasīja Mehānikuss.
Es pasaucu Almu un pieliku viņai pie auss pulksteni.
— Alma, — es sacīju, — meklē šādu skaņu! Vai dzirdi, tik-tak, tik-tak? … Meklē!
Alma žigli apskrēja apkārt mašīnai un droši sāka nagiem kašāt ādas sēdekli. Mēs to aizvilkām sāņus un nometām mitrajā zālē. Alma piebikstīja man ar purnu un pacēla acis. Es pabāzu roku zem sēdekļa, sataustīju nelielu cilindru un izvilku to ārā. Kārlis to uzmanīgi paņēma savās rokās. Baltā svītriņa uz apmales gandrīz jau sakrita ar tievo smailīti uz vāciņa. Mehānikuss pielika cilindru pie auss. Tagad tikšķus skaidri dzirdēju arī es… Kārlis žigli aizgāja līdz birzij un atvēzējies aizsvieda cilindru. Viņam misējās. Cilindrs trāpīja tuvāko koku un atlēca atpakaļ.
Norībēja sprādziens, — un, kad es pieskrēju, Kārlis jau gulēja nesamaņā …
Tuvākajā ciematā pavecs hirurgs ar interesi pētīja vairākas mazas, tik tikko asiņojošas brūcītes Kārļa krūtīs un, atmetis ar roku manam juceklīgajam stāstam, lika aiznest slimnieku uz operāciju telpu. Operācija ilga divarpus stundas. Ko visu pārdomāju, sēdēdams pustumšajā pieņemamajā istabā! Operācijas māsa iznesa salvetē vēl gluži miklās šķembas, kas bija izņemtas no Kārļa brūcēm.
Tad pie manis iznāca ārsts, uzbīdīja uz pieres acu caurspīdīgo aizsargu un aizsmēķēja.
— Viņš nomira, — hirurgs teica. — Kā es pūlējos glābt viņa dzīvību!
Hirurgs domīgs cilāja uz galdiņa noliktās šķembas. Tad, salicis divas kopā, viņš cieši paskatījās manī.
— Esmu operējis reiha zaldātus pie Varšavas un Voroņežas, — viņš turpināja, — esmu bijis galvenais hirurgs hospitālī Āfrikā, Bengāzijā. Ak dievs, cik šķembu neesmu pa šo laiku izņēmis! Veselu kalnu, mans draugs, veselu kalnu! Bet tādas šķembas neesmu redzējis. Jūs teicāt, cietušais pastaigas laikā nejauši uzkāpis uz mīnas? Neticu, neticu vis! Viņš būtu dzīvojis, jā, būtu dzīvojis, bet organisms bija tik novārdzis … Viņam pietrūka spēka cīnīties un palīdzēt man. Cilvēks ar skaidrām avitaminozes pazīmēm dodas pastaigā un uzkāpj uz mīnas, kas dod šķembas, ko neesmu redzējis! Ko neesmu redzējis?!
Hirurgs piecēlās un, pašķindinājis platajā plaukstā paņemtās šķembas, piegāja pie telefona. Es saņēmu visu savu gribu, visus spēkus un steigšus izgāju no istabas.
Kārli Mehānikusu apbedīja nākamajā rītā. Es varēju vērot visu, bet tikai iztālēm, aiz žoga. Aiz šķirsta gāja garīdznieks un man pazīstamais hirurgs. Viņi par kaut ko ilgi sarunājās, nelikdamies ne zinis par blakus stāvošo Almu. Tad viņi aizgāja, un es pārrāpos pār žogu.
Kāda mīksta un valga zeme zem kājām! … Pavirši noklāta svaigo velēnu kārta klāja Mehānikusu dzimtas pēdējā ķīmiķa atdusas vietu. Tikai ar pūlēm aizdabūju Almu prom no viņa kapa kopas. Alma nolīda uz pakaļējā sēdekļa, un mēs sākām savus klejojumus.
Es traucu pa šosejām un lauku ceļiem, nedomādams ne par satiksmes noteikumiem, ne par ko citu … Tur, kur mani mēģināja aizturēt, es uzmetu mutei masku un atgriezu balonu..
Pamazām mana rīcība kļuva mērķtiecīgāka. Es braucu uz austrumiem, visu laiku uz austrumiem!
Ar šāvieniem mani pavadīja pie barjerām, bet es atgriezu balonu un vadīju mašīnu tālāk..
Tagad, kad beidzu šīs piezīmes, man ir skaidrs, ka stundu vai divas jau atrodos Padomju zemē. Savas piezīmes es pievienošu Mehānikusa dienasgrāmatām un pierakstiem… Es lūgšu patvērumu Padomju Savienībā — zemē, no kurienes nākusi manas dzimtenes atbrīvošana no fašistiskās okupācijas un kur mani
neaizsniegs ne katoļu mūku melnā roka, ne trulais un asiņainais militārisms. Mēs vēl cīnīsimies!… Mēs cīnīsimies! …»
Ar to beidzās termosā atrastie pieraksti.
Kas bija noticis mašīnā, kāpēc gājis bojā Frēzers?
Kļimenko domā, ka gāzes balons atvēries no mašīnas satricinājuma un gāze Frēzeram laupījusi acu gaismu. Alma sakampusi viņa roku, gribēdama viņu brīdināt, bet bijis jau par vēlu …
Šodien Kļimenko pie manis ir jau no paša rīta. Izmantodams Frēzera shēmu, viņš pūlas samontēt «balss» aparātu. Alma tup līdzās un uzmanīgi vēro darbu — viņa saprot, ko dara Kļimenko..
Tad viņa nepacietībā ar savas kakla siksnas metāla izcilnīšiem pieskaras aparāta kontaktiem, un istabā atskan dūkoņa. Skaņa Almai nepatīk, un viņa pamet ar ķepu, it kā jautādama: «Nu, vai drīz?! Vai drīz?»
PIEZĪMES
30. lpp. Hermejs Trlskārtdižais (Trismegistos) — grieķu mitoloģijā ganību un ganāmpulku, ģimnastikas un daiļrunības dievs. Par Trīskārtdižo to sauca tāpēc, ka laika posmā, kad grieķi bija kolonizējuši Ēģipti, to sāka uzskatīt par rakstu, mākslas, zinību, kā arī alķīmijas radītāju. Ar Hermeja vārdu saistījās viduslaikos izplatītais alķīmijas kā «Hermeja mākslas» nosaukums; alķīmiķi dēvēja sevi par «Hermeja filozofiem».
33. lpp. Filozofu akmens — fantastiska viela, ar kuru alķīmiķi cerēja necēlos metālus, pirmām kārtām varu un svinu, pārvērst cēlajos metālos — zeltā un sudrabā. Filozofu akmeni dēvēja arī par «tinktūru», «sarkano akmeni», «dzīvības eliksīru», «filozofu vadītāju» utt.
Interesanti, ka senatnē cilvēki, nemācēdami precīzi nosacīt kausējumu fizikālās īpašības (piemēram, īpatsvaru), bieži vien ar zeltaini dzeltenas krāsas kausējumiem atzina par pierādītu metālu pārvēršanas iespējamību. Zināmi arī gadījumi, kad karaļi pavēlējuši kalt «zelta» monētas no neīstā, alķīmiskā zelta, izraisot ļoti smagas sekas daudzu zemju saimniecībā.
G ē z i — tā sauca tautas sacelšanās dalībniekus, kas cīnījās uz sauszemes un jūras ar spāniešu algotņiem, kas bija sagrābuši Nīderlandi. Tulkojumā gēzi nozīmē «nabagie».
38. lpp. Seno Brabantes un Namīras zemi… — feodāļu zemes viduslaiku Beļģijā.
39. lpp. Karalis, naudas viltotājs… — te Odo Mehānikuss, acīm redzot, domā Kurtrē pilsētas tuvumā notikušo kauju, kas pazīstama kā «piešu kauja». 1302. gada 11. jūlijā notika Flandrijas amatnieku un pilsētnieku divdesmit tūkstošu lielā kājnieku karaspēka kauja ar četrdesmit septiņu tūkstošu lielo bruņinieku jātnieku armiju, Francijas karaļa Filipa IV Skaistā bruņiniekus pilnīgi sakāva. Odo sauc Filipu IV par naudas viltotāju. Šāds pievārds ir precīzāks, jo Filips IV iedzīvošanās nolūkos bija uzsācis naudas