pārkalšanu. Tauta šo naudu pamatoti atzina par neīstu, par viltotu. Kauja saviļņoja visu Eiropu. Pēc dažiem gadiem (1315. gadā) Francijas karalis Ludviķis X uzsāka lepnu karagājienu, lai pārmācītu «vienkāršo tautu». Bruņinieku ekspedīcija, uzsākusi karagājienu septembrī, iestiga rudens dubjos, līdz Flandrijai nemaz netikusi.
40. lpp. Soļojuši Romas Cēzara leģioni… lai iznīcinātu Brabantes un Hennegauas ciltis… — Romas karaspēks niknās kaujās ap 57. gadu p. m. ē. iekaroja teritoriju, kurā vēlāk izveidojās Beļģija. Iekarošanas gaitā tika masveidā iznīcināti turienes ķeltu cilmes iedzīvotāji. So cilšu kopējais nosaukums — beļģi. Rūdījušies biežajās kaujās ar kareivīgajām ģermāņu ciltīm frankiem un frīziem, beļģi nikni pretojās romiešu leģioniem. Par to atriebjoties, romieši apkāva visus šo cilšu vīriešus, kā tas, piemēram, notika ar eburoņu cilti.
47. lpp. Džāfirs ibn Haijans (viduslaiku ķīmijas literatūrā pazīstams ar vārdu Hēbers, dzimis ap 721. gadu, miris 815. gadā) — izcils arābu zinātnieks. Viņa paša darbos alķīmija tuvinās praktiskajai ķīmijai. Viņš pirmo reizi aprakstijis daudzas ļoti svarīgas ķīmiskas operācijas — kā, piemēram, sublimāciju, destilāciju, kristalizāciju u. c. Lai gan Džafirs arī lūkoja iegūt alķīmisko zeltu, taču viņa darbos ir ārkārtīgi vērtīgi padomi audumu krāsošanā un metālu kausēšanā, kā arī daudzu ļoti svarīgu ķīmisko vielu iegūšanas metodes. Viņam piedēvē daudzus vēlāku laiku nepazīstamu autoru uzrakstītus darbus.
48. lpp. Hermeja filozofi — sk. piezīmi 30. lappusē.
55. lpp. Panaceja — viens no filozofu akmens nosaukumiem. Līdzās spējām it kā pārvērst necēlos metālus sudrabā un zeltā filozofu akmenim piedēvēja arī citas brīnišķīgas īpašības, piemēram, spēju dziedināt visas slimības, atdot jaunību utt.
56. lpp. Ēģiptes «porcelāns» — Tā kļūdaini dēvēja izstrādājumus no senās Ēģiptes krāsainā fajansa.
61. lpp. Karkasona — viena no pirmajām viduslaiku pilsētām Dienvidfrancijā. Tās cietokšņa mūri saglabājušies līdz mūsu dienām.
74. lpp. Avicenna — izcilā tadžiku dabas pētnieka, ārsta, matemātiķa, filozofa un dzejnieka Abu Ali ibn Sina latinizētais vārds (dzimis ap 980. gadu, miris 1037. gadā). Viņš gan neatzina, ka iespējama metālu pārvēršanās, taču viņam piedēvēja daudzus darbus alķīmijā.
Avenzoars — viena no alķīmijas autoritātēm.
R a z e s s — slavenā arābu zinātnieka Abu Bekra ibn Muhameda ar-Razi latinizēts vārds. Viņš turpināja Džafira ibn Haijana darbu. Smalks eksperimentētājs, kas sniedzis daudzus praktiski svarīgus padomus. Miris 923. gadā.
Mūki minorlti — franciskāņi, katoļu mūku ordeņa locekļi. So ordeni XIII gadsimta sākumā Rietumeiropā nodibinājis Asizes Francisks. Par savu galveno uzdevumu ordenis uzskatīja katoļu baznīcas autoritātes nostiprināšanu. Ordenis bija paklausīgs un ļoti elastīgs Vatikāna ierocis, jo pēc ordeņa statūtiem vienkāršie mūki deva nabadzības solījumu un apmetās uz dzīvi nabadzīgās tautas vidū.
75. lpp. Lesteras grāfs Simons de Monfors, balstīdamies uz neapmierinātajiem baroniem, bruņiniekiem, brīvajiem zemniekiem un pilsētniekiem, vadīja cīņu pret Anglijas karali Henriju III. Lūisas kaujā 1264. gada 14. maijā Monfors pilnīgi sakāva karaļa karaspēku, saņemdams gūstā karali, viņa brāli un dēlu Eduardu. Monfors sasauca Anglijas vēsturē pirmo sapulci, kurā līdz ar baroniem uzaicināja pilsētu un atsevišķu grāfistu pārstāvjus. So notikumu uzskata par Anglijas parlamenta aizsākumu. Taču Monfora vadītā kustība, viņam pašam to negaidot, sāka vērsties dziļumā. Zemnieki, izmantodami feodāļu savstarpējās ķildas, sāka dedzināt un postit muižas. Baroni, Monfora atbalstītāji, izbijās no vispārējās zemnieku sacelšanās un pārgāja no gūsta izbēgušā karaļa dēla Eduarda pusē. Ivšemas kaujā 1265. gada 4. augustā Monfora karaspēku sakāva un viņu pašu nonāvēja. Tautas sacelšanās piespieda valdošās šķiras «aizmirst» savas nesaskaņas un izlīgt. Daudzus sacelšanās dalībniekus un ievērojamus Monfora piekritējus sodīja ar nāvi.
76. lpp. Akvitānijas karaliste — tā sauca Francijas iaļu, kas laiku pa laikam piederējusi Anglijas karaļiem.
83. lpp. Roberts Grosetests — Oksfordas universitātes profesors (vēlāk — Linkolnas bīskaps). Viens no pirmajiem viduslaiku zinātnes pārstāvjiem, kas lielu vērību veltīja dabas zinātnēm. Viņš apšaubīja Aristoteļa darbus, tolaiku baznīcas sholastikas pamatu. Savos matemātikas traktātos viņš neaprobežojās ar baznīcas atzīto autoritāšu studēšanu, bet savas tēzes pamatoja ar mēģinājumiem un praksi. Viņš bija izcilā zinātnieka un dabas pētnieka Rodžera Bēkona (1214.—1294.) skolotājs un draugs. Savos darbos Rodžers Bēkons paredzējis jau daudz ko tādu, ko vēlāk attīstīja cits angļu zinātnieks — Frensiss Bēkons (1561.—1629.). Kārlis Markss atzina Rodžeru Bekonu par visdrosmīgāko domātāju starp angļu zinātniekiem sholastiem.
85. lpp. Suleimana pantakls — viens no alķīmijas simboliem, kas apzīmēja Lielā Darba nobeigumu. Nākamajā lappusē sniegsim vairākus šādus alķīmijas simbolus.
90. lpp. Stefans Emmenss — viltus zinātnieks, kas mēģināja visiem iegalvot, ka viņš tiešām atklājis alķīmijas noslēpumu. Stefans Emmenss patiesi organizēja kaut ko līdzīgu sindikātam. Emmensa ricibu atmaskoja D. Mendeļejevs savā rakstā «Zelts no sudraba».
93. lpp. Tomass Alva Edisons — slavenais amerikāņu izgudrotājs.
4 c A
sabiezēšana vanna
svina oksids padarīt uguni nezūdošu
atlaidināts varš
karaļūdens (koncentrētu skābju maisījums: viena daļa slāpekļskābes un trīs daļas sālsskābes). Sāds maisījums šķīdina zeltu un vēl citus metālus, kas nešķīst citās skābēs.
alauns, arī samaisīšana
neveldzētie kaļki
— uguns — gaiss
• sērs
Lielais Darbs
• vasks
• vārīšanās
• Lielā Darba gadskārt
arsēns
sublimēšana
zelts, ari Saule
akmepsāls
• dzelzs
— retorte
— spirts
— etiķis
— pelni
— boraka
ziepes sārms
aiztriepšana cietā sāls slāpekļskābe svins talks
vīnakmens
— atnalgama
— Suleimana pantakls
— ūdens vanna
LI Kerijs — amerikāņu ķīmiķis. Viņa izcilie sudraba īpašibu pētījumi, it īpaši viņa iegūtais modificētais dzeltenas krāsas sudrabs, ļāva Emmensam nākt klajā ar saviem «atklājumiem». Lī Kerijam nebija nekāda sakara ar krāpnieku JEmmensu.
94. lpp. Nikolass Flamels — viduslaiku alķīmijas pusleģen- dāra persona. Tika uzskatīts, ka viņš 1382. gadā (līdz tam bijis nabadzīgs manuskriptu pārrakstītājs) atklājis metālu pārvēršanas noslēpumu. Parīzē viņš iekārtojis desmitiem nabagmāju, baznīcu un lūgšanas namu. Līdz 1732. gadam viņa vārdā, pēc viņa novēlējuma, Parīzes nabagiem izsniedzis žēlastības dāvanas. Leģenda Flamela pēkšņi radušos bagātību izskaidroja ar Lielā Darba «sekmēšanos».
96. lpp. Rentgens — ievērojams vācu fiziķis. Atklājis un izpētījis tagad tehnikā un medicīnā plaši izmantoto tā saucamo X staru (rentgena staru) īpašības.
Ramzejs — angļu fiziķis un ķīmiķis, kas kopā ar ievērojamo fiziķi Reliju atklāja cēlgāzi argonu. Viņš atdalīja arī hēliju.
97. lpp. I z ī d a — sena ēģiptiešu auglības dieviete. «Izīdas vēstule dēlam Horam» ir bijusi īstenībā. Vēstulē pieminēts pareizs minējums, ka ar parastajiem līdzekļiem nav iespējams panākt metālu pārvēršanos. Elementu pārvēršanos ļāva īstenot tikai kodolfizikas attīstība. Lai gan fizikas laboratorijās iegūst mākslīgo zeltu, to izlieto tikai zinātniskajos pētījumos. Protams, senatnes un viduslaiku alķīmiķi nevarēja zināt, ka metālu transmutāciju nevar panākt ne ar kādām ķīmiskām reakcijām — tam nolūkam bija vajadzīgas zināšanas par atoma kodola uzbūvi, kas ķīmiskajās reakcijās nepiedalās. Elementa ķīmiskās īpašības nosaka tā ārējie vērtības elektroni, kodola elektronu apvalka uzbūve.