Licejā es sāku izcelties ar uzcītību, sevišķi eksaktajās zinībās. Reiz lielīdamies nejauši pateicu, ka varu būt tikai ķīmiķis; ja ari gribētu kļūt kas cits, es to nevarētu.. Mēs, Mehānikusi, esam cēlušies no Flan- drijas senajiem alķīmiķiem.
Mans paziņojums atstāja milzīgu iespaidu, un tomēr tam par spīti nākamajā rītā Volfgangs Materns mani saņēma ar zobgalīgu saucienu:
— Zēni, ierodas Namīras lielais mags un burvis!
Es metos virsū Maternam un sadevu viņam krietni, lai gan viņa vārdi man tik nepatīkami nemaz nebija.
Es un tēvs rakstu šķirošanu sākām ar pabiezu sainīti, kurā pirmais no Mehānikusiem vēstīja par savu mūžu un piedzīvojumiem.
Pašreiz man nav šā dokumenta, bet es tik daudz reižu tiku to lasījis, ka, daudz nekļūdoties, varu to atstāstīt pēc atmiņas. Jā, Mehānikusu dzimta tiešām nebija cēlusies no bruņiniekiem …
Mūsu dzimtā nebija bijis ne bagātu lielmaņu, ne baznīcas augstmaņu; vēl vairāk, pirmais no atrasto rokrakstu lappusēm atdzimušajiem Mehānikusiem bijis netīrs un zaglīgs zeņķis ar neapskaužami zemu izcelšanos. Viņam par godu jāteic, ka savās piezīmēs viņš bijis vaļsirdīgs, savās izdarībās — attapīgs un drošsirdīgs.»
Treša nodaļa
ODO — PIRMĀ MEHĀNIKUSA PIEDZĪVOJUMU, NEVEIKSMJU UN PANĀKUMU APRAKSTS
I
«Es, Odo, Lježas bīskapa alķīmiķis,» — tā (ja vien atmiņa mani neviļ) savus vēstījumus sāka pirmais no Mehānikusiem, «esmu dzimis no godīgiem vecākiem man nezināmā gadā ciematā, kura nosaukumu neatceros, un sāku šo stāstu par pamācību saviem pēctečiem — mana dižā un varenā amata mantiniekiem; lai viņi vairo pieredzi un zināšanas, lai turpina šos pierakstus! Lai dievs viņiem palīdz, kā palīdzējis man manos pūliņos un daudzajos pārbaudījumos! Šobaltdien man jābrīnās, kā esmu palicis dzīvs par spīti nepārtrauktām likstām. Esmu piedzīvojis badu un mēri, esmu pārcietis karus un gūstniecību. Mana miesa glabā kara brūču un šausmīgo spīdzināšanas rīku pēdas. Esmu izcietis dižciltīgo bruņinieku dusmas un lepno bīskapu alkatību, esmu redzējis spožus turnīrus un sacēlušās tautas asiņainu apspiešanu. Manas dzīves laikā grāfistes gāja bojā un atkal atdzima. Desmitiem dažādu tautu ar saviem zirgiem mīdīja Brabantes un Namīras * senās zemes. Esmu redzējis kareivīgus garīdzniekus, kas nekad nešķīrās no šķēpa, un dievbijīgus vasaļus, kas to vien sapņoja, kā kļūt par klosteru prioriem cerībā, ka svētā vārds atvairīs kaimiņu baronu asiņainos tīko- jumus.
Ko es atceros? Atceros māju ar māla sienām un salmu jumtu; atceros savu tēvu, garu un spēcīgu zemnieku; atceros māti brēkuļu bara vidū. Es neesmu drošs, ka tas bija mans tēvs un mana māte — man vienmēr tika vairāk dunku nekā vecākajiem vai jaunākajiem brāļiem. Taisnība, tagad, mūža vakarā, man
šķiet, ka jebkurš no maniem brāļiem saņemto spērienu un pļauku tiesu varēja sajust daudz sāpīgāk nekā citiem tikušo.
Mana patstāvīgā dzīve sākās, pēc aptuveniem aprēķiniem, 1250. gadā. Man bija seši vai septiņi gadi, kad mūs, no tirgus atgriežoties, pārsteidza kāda pilsuzrauga jātnieku nodaļa. Līdzko izdzirdu troksni, izlēcu no ratiem un paslēpos krūmos. No ceļa atskanēja kliedzieni un zirgu zviedzieni. Pa ceļu ātrā gaitā aizrībināja rati, un viss apklusa. Bet es visu laiku tupēju krūmos un baidījos pakustēties.
Rītausmā piesardzīgi izlīdu uz ceļa. Uz mutes gulēja mans tēvs, auksts kā rīta zeme, uz kuras viņš gulēja. Es pieplaku pie tēva, purināju viņu aiz pleciem, bet velti. No purva lēnām vēlās bieza migla. Saule kāpa arvien augstāk un augstāk, bet migla sabiezēja, gaiss kļuva arvien saltāks. Es neraudāju. Pārāk rupja bija bijusi mana audzināšana, un mēs toreiz arī dzīvojām nežēlīgā gadsimtā. Šī piezīme var radīt izbrīnu, jo tikai nesen mēs visi bijām aculiecinieki ļoti lielajai kaujai, kurā vilnas " kārsēji, vēlēji, audēji un kalēji sakāva augstprātīgos un nežēlīgos karaļa Filipa IV * — naudas viltotāja franču bruņiniekus. Daudzi nosoda mūsu slavenos pilsoņus, ka tie šai kaujā it kā esot bijuši pārāk cietsirdīgi. Jā, mēs neņēmām gūstā lepni uzposušos asinssūcējus bruņiniekus, mēs viņus nokāvām, rāvām viņiem nost bruņas. Visi atceras milzīgo kaudzi zelta piešu pilsētas laukumā.
Mums uzspiesto cietsirdību izraisīja Roberta Artuā bruņinieku nežēlība. Viņu pašu nogalināja Varegēmas vilnas kārsējs ar šķēpu. Jādomā, ka franču bruņinieki pēc uzvaras pilsētas laukumā samestu nevis piešu, bet mūsu drošsirdīgo flandriešu galvu kaudzi.
Taču man, kas pārdzīvojis tik daudz nelaimju, skaidri redzams, ka nežēlībai tuvojas gals un ka tālu vairs nav tā diena, kad pār visām mīļās Flandrijas zemēm nolaidīsies dievišķīgais miers.
Palicis viens pats, es izdarīju to, ko manā vietā būtu darījis katrs pamests bērns — es devos ceļā. Man nebija ko gaidīt, neviens mani nemeklētu. Savu māju nemaz nemēģināju atrast, jo no tās mēs bijām tālu
aizklīduši. Es atceros, ka pabraucām garām diviem vai trim cietokšņiem, atceros lielus tiltus pāri straujām upēm. .
Tagad viss bija svešs. Priekšā melnēja mežs, pa labi slējās augšup augstie un kailie Ardenu kalni. Es gāju visu dienu. Pret vakaru, iezadzies pa kādas pils vaļējiem vārtiem, sameklēju mūku kanoniķu ēdamistabas durvis. Viens par mani apžēlojās un gribēja paēdināt, bet ēdamistabā ienākušais cienīga izskata bruņinieks aizveda mani uz citu istabu un sāka izprašņāt. Es atkārtoju savu stāstu un pateicu, ka mans nabaga tēvs arvien vēl guļ uz pils ceļa.. Dzirdētais bruņiniekam nepatika. Viņš pavēlēja saviem kalpiem izvest mani uz ceļa un aizliedza kanoniķim mani pavadīt.
Atkal zem manām kājām zibēja seno ceļu akmeņi. Tagad, kad esmu sasmēlies gudrību no daudzajām hronikām, es zinu, ka manas kailās kājas negodīgi mīdījušas akmeņus, pa kuriem soļojuši Romas Cēzara * leģioni. Tie soļojuši, lai galīgi iznīcinātu slavenās ciltis, kas apdzīvoja Brabantes un Hennegauas, Flandrijas un Artuā senās zemes. Pa šiem pašiem ceļiem gājis mūsu pirmais bīskaps — svētais Servācijs, kas nesis nabaga pagāniem krustu un Jēzus Kristus vārdu. Tiesa, cik pazīstu bīskapus, tie reti gājuši kājām, priekšroku dodami segtiem ratiem ar augstiem, dzelzī kaltiem riteņiem, un viņiem vienmēr seko vesela pajūgu rinda ar pārtiku un vīnu, ar medu un garšīgi sagatavotu gaļu, bet priekšgalā un gar malām rikšo bruņinieki — bīskapa vasaļi, bet tais senajos laikos viss varēja būt citādi.
II
Savos klejojumos es piestājos gan pie ubagiem, gan pie ceļiniekiem, kas nāca mājās vai nu no svētajām zemēm Palestīnā, vai no Romas, dzirdēju desmitiem brīnumainu stāstu par kariem un laupītājiem, par kristīgo karaļu un Austrumu kalifu tikumiem. Es centos ceļiniekiem pakalpot kur un kā vien varēdams, par algu visbiežāk1 saņemdams sitienus.
Beidzot nokļuvu pie kāda nabaga. Tas bija vecs karavīrs, viss vienās rētās un pušumos. Kreisajai rokai tam bija vairs tikai viens pirksts. Ilgus gadus viņš bija karojis ar saracēņiem Palestīnā, bet, kad Kristus karotāji krustneši svētajā karā par Kristus kapu saistījušies vasaļu atkarībā ar ļaunprātīgajiem pagāniem — Persi- jas mongoļiem, viņš nav gribējis samierināties ar tādiem zaimiem, pametis Palestīnu un atgriezies dzimtenē.
Viņa prombūtnes laikā nelielā senču muiža par parādiem tikusi atdota abatijai, un mūki likumīgo īpašnieku nelaiduši pat līdz slieksnim. Apvainots un pārskaities viņš nodevies ubagošanai un, kur varējis, — ari zagšanai.